Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Roberts Openheimers pēc doktora grāda fizikā iegūšanas Heidelbergas Universitātē Vācijā, kur viņa darba vadītājs bija neviens cits kā viens no kvantu fizikas pamatlicējiem Makss Borns, nonāca darbā Kalifornijas Universitātē Bērklijā. Tas bija laiks, kad Amerikas Savienotās Valstis vēl dēvēja par "mežonīgajiem Rietumiem". Pasaules līmeņa pētījumi fizikā tur vēl tikai veidojās. Bet veidojās ļoti strauji. Pietiek, ja teikšu, ka tajā laikā Bērklijā tika uzbūvēts pasaulē pirmais ciklotrona tipa daļiņu paātrinātājs, kas, bombardējot atomu kodolus ar protoniem, ļāva veidot jaunus ķīmiskos elementus, vienam no kuriem – plutonijam – bija izšķiroša loma kodolieroču attīstīšanā. Šo ciklotronu uzbūvēja Ernests Lorencs. Starp citu, ir zīmīgi, ka ēkā, kur tas atradās, šobrīd mājvieta ir Bērklijas zinātnes muzejam.
Laikā, kad es sāku kādu savas profesionālās darbības laika daļu pavadīt Bērklijā, tur vēl bija dzīvi nedaudzi kolēģi, kas atcerējās gan Lorencu, gan Openheimeru personīgi, un par viņiem abiem apkārt klīda urbānās leģendas.
Openheimers bija Amerikas rietumiem neparasti labi izglītots. Bez dzimtās angļu valodas viņš labi pārvaldīja gan franču, gan vācu valodu. Jaunībā, lai lasītu indiešu vēdu tekstus oriģinālā, viņš pašmācības ceļā apguvis arī sanskritu. Viņa ģimenes saknes bija Ņujorkā. Tēvs bija viens no agrīnās tekstila rūpniecības magnātiem, un viņu Ņujorkas dzīvoklī esot bijusi izcila gleznu kolekcija, kurā bijušas arī Rembranta un Renuāra gleznas. Nav grūti iedomāties, ka Roberta Openheimera bērnība nebija vidusmēra amerikāņa bērnība. Vēlākos gados, arī pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu lielās finanšu krīzes laikā, Openheimers sava ģimenes mantojuma dēļ jutās ļoti drošs un pasargāts.
Taču daudzi, kas viņu pazina, apgalvoja, ka Roberts Openheimers neesot bijis pasargāts no zināmas augstprātības devas. Viens stāsts, ko man gadījās dzirdēt Bērklijā, ir par to, kā Openheimers pieņēma darbā nākamo Nobela prēmijas laureātu fizikā Juliānu Švingeru. Pirms pieņemšanas darbā Openheimers esot aicinājis nesen doktora grādu ieguvušo Juliānu uzstāties zinātniskā seminārā. Openheimera semināri esot bijuši bēdīgi slaveni ar to, ka jaunpienācējiem reti esot izdevies pabeigt savu uzstāšanos. Roberts Openheimers parasti stāstītājam esot uzbrucis ar agresīviem jautājumiem nolūkā runātāju samulsināt, "iedzīt stūrī" un neļaut stāstus pabeigt. Tad nu šo taktiku Openheimers esot sācis piekopt arī pret jauno Juliānu Švingeru. Taču tas neesot izdevies. Pēc Openheimera kārtējā agresīvā jautājuma Švingers esot teicis: "Atvainojos, profesor, bet uz šo jautājumu es šobrīd neatbildēšu…" Openheimers, protams, esot saērcināts turpinājis: "Jaunais cilvēk, kādēļ jūs atsakāties atbildēt uz manu jautājumu?" Uz ko viņš esot saņēmis jautājumam cienīgu atbildi: "Tam ir divi iemesli. Ja es sākšu atbildēt uz jūsu jautājumu, tas aizvedīs mani pārāk tālu no mana stāsta pamattēmas. Bet ir arī otrs iemesls – jūs, profesor, to tāpat nesapratīsiet."
Tad nu šīs sarunas aculiecinieki joprojām atcerējās semināru un arī to, ka semināra gaitā Openheimers esot nosēdējis, vairs nevienu jautājumu neuzdodot.
Roberta Openheimera pieredze, strādājot Bērklijā, tai skaitā arī ar ciklotronu, bija iemesls, ka viņu pamanīja ASV militārā administrācija, un viņam tika uzdots vadīt Amerikas Savienoto Valstu kodolieroču attīstības programmu un jaunizveidoto laboratoriju Losalamosā, Ņūmeksikas pavalstī, pamestā tuksnesīgā vietā. Visi esam dzirdējuši, ka fiziķi un inženieri no viņiem prasīto paveica un 1945. gada vasarā pirmā atombumba tik tiešām tika uzbūvēta, bet augusta sākumā divas atombumbas tika nomestas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki.
Taču drīz pēc atombumbas izveidošanas Roberta Openheimera dzīvē sākās negaidīti pavērsieni. Tie atkal bija saistīti ar cilvēcīgām attiecībām. Viens no viņa Manhetenas projekta līdzstrādniekiem, ungāru izcelsmes fiziķis Edvards Tellers apsūdzēja Openheimeru nelojalitātē un pat spiegošanā PSRS labā. Openheimera un Tellera domstarpības bija sākušās jau sen. Sākotnēji Tellers cerēja, ka Openheimers viņu norīkos par Manhetenas projekta teorijas grupas vadītāju. Taču par šīs grupas vadītāju kļuva cits izcils fiziķis – Hanss Bēte. Tad Tellers uzstāja, ka kodolieroči jāveido, nevis izmantojot kodola dalīšanās reakciju, kad smagi atoma kodoli sadalās vieglākos, atbrīvojot lielu daudzumu enerģijas, bet gan kodoltermiskās sintēzes reakciju, kad pavisam viegli kodoli apvienojas smagākos. Arī šo ideju Openheimers neatbalstīja.
Protams, fons nelojalitātes apsūdzībām bija pārliecinošs. Bērklija vienmēr bijusi ļoti kreisi noskaņota vieta. Tas saglabājies arī mūsdienās. Piemēram, 2016. gadā, kad par ASV prezidentu tika ievēlēts Donalds Tramps, es kārtējo reizi kādu laiku dzīvoju Bērklijā un varēju tiešā tuvumā vērot notikumu attīstību. Bērklijā pēc cilvēku noskaņojuma nešaubīgi varēja redzēt, ka atbalsts nav republikāņu partijai, par kuras kandidātu ASV prezidenta vēlēšanās kļuva Tramps, bet demokrātiem. Taču, kad par demokrātu nominēto prezidenta kandidātu kļuva Hilarija Klintone, nevis viņas konkurents Bērnijs Sanders, Bērklijā iestājās apātija un sajūta, ka šis vēlēšanu cikls ir zaudēts, jo Klintones kundze bija par maz radikāli kreisa.
Ainas pilnīgumam varu piebilst, ka Bērklijā aktīvi darbojas un rīko ļoti skaļus politiskus mītiņus Amerikas Radikālā komunistiskā partija. Partijas lozungs ir: "Reformas vairs nav iespējamas, vienīgi revolūcija var glābt valsti."
Kā saprotat, šādā vietā strādājot, Openheimeram tā vai citādi bija jānonāk saskarē gan universitātē, gan privātā dzīvē ar kreisi domājošiem cilvēkiem. Tas tad viņam arī tika pārmests.
Protams, Manhetenas projekts neizbēgami piesaistīja dažādu ārvalstu izlūkdienestu uzmanību. Te vēl viena mana atmiņa no Bērklijas. Laikā, kad es tur sāku uzturēties, iepazinos ar ļoti prominentu ķīmijas fakultātes profesoru Bobu Harisu. Izrādījās, ka viņa māsa arī bija strādājusi Manhetenas projektā. Un nevis vienkārši strādājusi, bet spiegojusi PSRS labā. Vēsture par to klusē, bet kādā brīdī, draudot atmaskošanai, viņai bija izdevies no Amerikas Savienotajām Valstīm aizbraukt, nonākt PSRS, un vēl vairāk, savu dzīves nogali nodzīvot ne kur citur kā Rīgā…
Pēc Manhetenas projekta beigām un nedienām ar pielaidi valsts noslēpumam Roberts Openheimers profesionālos pētījumos fizikā vairs neatgriezās. Taču tas, ko viņš darīja, iespējams, bija vēl nozīmīgāk zinātnes attīstībai. Prinstonā pirms Otrā pasaules kara tika izveidots Padziļināto pētījumu institūts ("Institute of Advanced Studies"). Tā bija un joprojām ir unikāla vieta, kur ASV valdība un Prinstonas Universitāte ir radījusi ideālus apstākļus, dodot iespēju pasaules gaišākajiem prātiem zinātnē netraucēti, kad nav jārūpējas par līdzekļu piesaisti, nodoties tīram intelektuālam darbam bez plāniem, termiņiem un atskaitēm. Šajā institūtā ir strādājuši gan Alberts Einšteins, gan Kurts Gēdels un daudzi citi.
Roberts Openheimers pēc Manhetenas projekta ļoti sekmīgi vadīja un attīstīja šo Padziļināto pētījumu institūtu gandrīz 20 gadus praktiski līdz savai nāvei 1967. gadā. Ir skaidrs, ka šāda institūta pastāvēšana ir izšķiroši nozīmīga zinātnes un līdz ar to sabiedrības attīstībā un tā vadītājam ir liela nozīme. Viens no Openheimera jaunievedumiem institūta darbībā bija mākslinieku piesaiste institūtā ar domu, ka mākslas un zinātnes saskares punktos abas puses būs ieguvējas un jauni apvāršņi atklāsies gan zinātnē, gan mākslā.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
