ĪSUMĀ:
- Sievietes frontē – sākumā brīvprātīgo bataljonos un tikai neoficiāli
- Armija mainās, bet ar padomju mantojumu grūti cīnīties
- Formastērpi sievietēm – ne tikai ērtības, bet attieksmes jautājums
- Uzmākšanas lietas armijā – ziņojums var nonākt uz galda tam pašam pāridarītājam
- Ir jāatzīst Ukrainas problēmas, jāiemācās saskatīt savas vājās puses un reaģēt
- Sāk šūt formas sievietēm – lai, skrienot pa kaujas lauku, nesapītos biksēs
Sievietes frontē – sākumā brīvprātīgo bataljonos un tikai neoficiāli
Pastāstiet mums nedaudz par savu pieredzi bruņotajos spēkos un to, ko jūs darāt tagad.
Ukrainas sieviešu veterāņu kustības “Veteranka” līdzdibinātāja un pašreizējā vadītājas vietniece Katerina Primaka pirms 2014.gada notikumiem Ukrainā bija ieguvusi kulturuloģes izglītību, strādāja mūsdienu mākslas centrā, taču Maidans apgrieza viņas dzīvi kājām gaisā.
Pēc 2014.gada iebrukuma Ukrainas teritorijā viņu ceļš aizveda valsts aizsargu rindās. Pēdējos astoņus gadus viņa nodevusies sieviešu tiesību aizstāvībai bruņotajos spēkos.
Ukrainas armijā dien ap 60 000 sieviešu. Cik sieviešu šobrīd ir frontē nav precīzu ziņu - minēti cipari no 5000 līdz 30 000.
Gadu es tur nodienēju evakuācijas grupā. Mēs braucām tieši uz kaujas lauku pēc ievainotajiem.
Es biju kaujas mediķe tikai bez oficiāla statusa, jo sievietes 2014. gadā nedrīkstēja dienēt kaujas pozīcijās Ukrainas armijā.
Mana draudzene Marija Berlinskaja 2015. gadā uzsāka kampaņu "Neredzamais bataljons", jo viņa tajā laikā, 2014. gadā, brauca uz fronti, izplatīja dronus un mācīja tos izmantot. 2014. gadā armijas jau mums tā īsti nemaz nebija, jo to bija iznīcinājusi Padomju Savienība. Un, kā saprotam, skatoties ar šodienas acīm, tad šī armijas graušana notika absolūti apzināti.
Un, kad Marija, ar kuru mēs iepazināmies Maidanā, apbraukāja fronti, viņa pamanīja, ka tur ir ļoti daudz sieviešu, bet viņām tur īsti netiek doti reāli darbi. Sievietes bija ļoti aktīvas – viņas izrādīja interesei par tehnoloģijām un visādi centās nokļūt frontē. Man šī motivācija ir pilnībā skaidra. Arī es tur nonācu sava pilsoniskā pienākuma mudināta. Galu galā, kad uzbrūk manai mājai, viņi neprasa - es esmu sieviete vai vīrietis. Viņi vienkārši uzbrūk manai mājai.
Un tā, 2015. gadā sākās "Neredzamā bataljona" kampaņa, kas atbalstīja sieviešu lomu kaujas pozīcijās. Realitāte bija tāda, ka sievietes, kuras pildīja kaujas uzdevumus, uz papīra skaitījās šuvējas, veļas mazgātājas, pavāres, lai arī realitātē bija trieciengrupu kareives, artilēristes, snaiperes, kaujas mediķes tai skaitā. Šīs kampaņas rezultātā krita daudzi šie ierobežojumi.
Tā mēs sākām veidot savu kopienu, jo Marija vienuviet sapulcināja daudzas meitenes, kuras viņa bija iepazinusi frontē. Var teikt, ka tad arī tika ielikti pamati mūsu šī brīža organizācijai "Ukrainas sieviešu veterāņu kustība".
2018. gadā mēs panācām, ka sievietes nu drīkst ieņemt 63 dažādas amata pozīcijas, kas saistītas ar darbību tieši frontē.
Paskaidrošu - daļa sieviešu dienēja brīvprātīgo bataljonos kā, piemēram es, taču pēc tam šie formējumi oficiāli kļuva par bruņoto spēku sastāvdaļu. Tomēr ievērojamais seksisma līmenis nekur nepazuda.
Un pat tad, kad šīs 63 amatu pozīcijas tika atvērtas sievietēm, mēs sapratām, tas ir tikai sākums. Jo armijā nekas nebija piemērots tam, lai dienēt varētu arī sievietes.
Vienlaikus parādījās vēl viena nopietna problēma – sievietēm, atgriežoties no dienesta frontē, arī jāsaskaras ar problēmām tieši sava dzimuma dēļ.
Kādā ziņā?
Ja runājam par veterānu reintegrāciju sabiedrībā, tad pēc noklusējuma ar "veterānu" tiek saprasts vīrietis. Piemēram, sievietēm un vīriešiem ir vienāda vajadzība pēc medicīniskās aprūpes, vai ne? Abiem būs nepieciešams vienāds ārstu "komplekts", ar dažām atšķirībām. Sievietēm – ginekologs, bet vīriešiem proktologs. Tas nozīmē, ka, lai aizsardzības sektors būtu pielāgots sievietēm, ir jāpanāk, lai pieejamo ginekologu būtu pietiekami.
Tālāk, sieviešu kazarmas, apģērbs, apakšveļa, jo mūsu kareivēm piešķir vīriešu apakšbikses.
Lai arī tas dienestā nav svarīgākais, izskatās visai dīvaini. Te ir runa par simbolismu.
Bet, ja runājam globāli, mūsu organizācija cīnās, lai armijā mainītos divas lietas. Pirmais ir attieksme pret cilvēktiesībām, jo pamatā armija, tās dzīvesveids, ir padomju, kurā cilvēktiesības absolūti netiek ievērotas un tieši tāpēc sievietes integrēt armijā ir sarežģītāk. Un tas to nepadara par super labu arī vīriešu dienestam.
Mums pašos pamatos ir pilnībā jāmaina sava armija. Tās pārmaiņas, kas tiek īstenotas šobrīd, protams, ir milzīgs lēciens augšup, taču nedrīkst aizmirst, kādas bija mūsu izejas pozīcijas.
Armija mainās, bet ar padomju mantojumu grūti cīnīties
Skatoties no Latvijas, ja salīdzina ar 2014. gadu, tad tagad tā ir pavisam cita armija. To saka arī eksperti. Bet jūs sakāt, ka latiņa bija tik zema, un tāpēc tas izskatās kā ļoti liels lēciens, pareizi sapratu?
2014. gādā mums armijas faktiski nebija. Tad tā sāka dzimt par jaunu. Uz šo procesu lielu ietekmi atstāja arī brīvprātīgo bataljoni. Šie bataljoni ideoloģiskā līmenī balstījās uz ko pilnīgi citu – uz brīvības ideju. Savukārt padomju armija visu tās pastāvēšanas laiku tika veidota kā vergu armija, kas nekādā ziņā nedrīkst nomest savu caru.
Diemžēl, lai izmainītu šādu iesakņojušos uzstādījumu, izrādās, ka nepietika arī ar lielu karu, kas turpinās jau deviņus gadus.
Diemžēl vēl aizvien palicis daudz padomiskā. Un šo mēs pakāpeniski mainām arī caur sievietes prizmu.
Mēs neuzskatām, ka katrai sievietei ir jādienē. Tāpat arī katram vīrietim nav jādienē.
Zinām, ja atlase uz armiju būs profesionāla un caurspīdīga, tad nevienam neradīsies jautājums, kādēļ te ir šī sieviete, vai tik viņai nav kāds patrons vai mīļākais.
Jums jāsaprot, kā mūsu armijā vēl aizvien notiek kāpšana par karjeras kāpnēm. Gluži kā padomju armijā – balstoties uz dienesta ilgumu. Tas ir nonsenss.
Ir rangs, teiksim - kapteinis, majors, pulkvežleitnants, pulkvedis. Lai no kapteiņa uzkalpotos par majoru, tev armijā jānosēž četri gadi, tad vēl trīs gadi līdz nākamajai pakāpei. Šajā sistēmā ir arī korupcijas komponente. Tas ir, tu armijā meklē sev amatu, kas atbildīs tavai jaunajai pakāpei. Tā manuprāt šobrīd ir galvenā problēma mūsu armijā.
Jaunu, motivētu cilvēku ieplūšana bruņotajos spēkos atjauno armiju.
Runa ir par pieeju – tas, ka kāds talantīgs speciālists nonāk atbildīgā amatā, šobrīd drīzāk ir nejaušība. Nav meritokrātijas, kad atlase notiktu pēc sasniegtajiem rezultātiem, nevis izdienas ilguma. Jo pamatprincipi ir padomju.
Diemžēl vēl aizvien neesam nonākuši līdz tam līmenim, lai ar kvalitāti spētu uzveikt to daudzumu krievu, kuri atkal un atkal parādās frontē. Mums vienkārši ir mazāk cilvēku. Bez tehnoloģijām mēs neizturēsim šo karu. Tieši tāpēc mums ir tik svarīgi iegūt precīzākus ieročus un iemācīties tos pareizi izmantot.
Bet tad jautājums ir - kas mainās? Visas runas par to, ka šī jau ir cita armija, kas cīnās NATO stilā, tās visas ir tukšas runas?
Tās noteikti nav tukšas runas. Jums vienkārši jāsaprot, kāda situācija bija līdz šim.
Vai zinājāt, ka Padomju Savienībā, piemēram, bija aizliegts augstākās militārās pakāpes piešķirt ukraiņiem. Tas bija tāds nerakstīts likums. Tie, kuri ilgi dienējuši un šobrīd jau atrodas augstos amatos, par šo paši var pastāstīt.
Armijā daudz kas mainās. Kā minimums – sievietes nu tiek integrētas. Tas daudz liecina par skatījuma maiņu.
Esam lasījuši ziņās, ka pirms pāris nedēļām atlaida aizsardzības ministru, pēc tam visus viņa vietniekus. Vai šo redzat kā daļu no lielās reorganizācijas vai tā ir tikai acu aizmālēšana?
Es noteikti nedomāju, ka tā ir acu aizmālēšana. Bet jūs šobrīd spriežat it kā divās plaknēs: vai tie ir meli vai realitāte. Bet patiesībā jebkura valsts sistēma ir daudz sarežģītāka nekā tikai divas šīs galējības: armija mainījusies un kļuvusi superīga, vai palikusi padomju sūda līmenī. Nē, viss ir daudz sarežģītāk.
Tātad, 2014.gadā armijas faktiski nebija. Kas notika tālāk? No tādām svarīgām izmaiņām jāpiemin piemēram seržantu reforma. Tāpat šobrīd mijiedarbība atļauta zemākā līmenī.
Agrāk bija šī padomju sistēma, kas paredzēja, ka visus lēmumus pieņem tikai priekšnieks, tad šobrīd jau tas ir nocirsts saknē. Tagad sadarbība atļauta pa tiešo rotu līmenī.
Lēmumus var pieņemt pastāvīgi, un nav par katru lietu jāprasa galvenā komandiera atļauja. Tas ļauj visu darīt ātrāk.
Tas ir ļoti labi, taču darāmā vēl daudz. Visi birokrātiskie procesi būtu jāizvērtē kā nosacīti biznesa modeļi un jāsaprot, kas no tiem ir lieki. Padomju birokrātija ir viena šausmīga padarīšana, jo tā neļauj lēmumus pieņemt ātri.
Pret katru birokrātisko procesu Mums ir jāizturas kā pret nosacītu biznesa modeli un jāskatās, ko mēs darām. Un ar šo armijā cīnās vēl aizvien, jo ir ļoti grūti tūlīt un tagad pilnībā mainīt bruņotos spēkus valstī, kas vienlaikus arī karo.
Iedomājieties, jūs veicat personāla reformu armijā, jo mums ir problēmas ar kādiem komandieriem, jo viņi ir tirāni. Tad nu veicam reformu, noņemam tirānus, bet kas paliek vietā? Tāpat taču dažādos līmeņos ir vajadzīgs savs menedžments. Tas ir šī brīža izaicinājums – mēs nevaram vienā mirklī paveikt visas reformas. Jā, viss jāizdara ļoti ātri un nepamanāmi, lai nenodarītu kaitējumu frontes līnijai.
Nu nezinu … Padomju Savienība mūsos bija iesēdusies tik ļoti, ka pat vadošajos amatos mums acīmredzami sasēdusi kaudze ar rašistiskiem ienaidniekiem.
Ir jāatzīst Ukrainas problēmas, jāiemācās saskatīt savas vājās puses un reaģēt
Mēs arī bijām Padomju Savienībā, bet mūsu priekšrocība, iespējams, ir bijusi tā, ka esam ļoti mazi. Mazās valstīs vai mazās armijās reformas īstenot ir vieglāk.
Man šķiet, ka jūsu tauta labāk apzinājās, ka Padomju Savienība - tā ir okupācija. Un bija ļoti svarīgi, ka jūs saglabājāt šo pretestības garu okupācijai, saglabājot valodu, vēsturi un kultūru.
Mūsu valstī diemžēl kādā brīdī starp šiem pastāvīgajiem kariem ar Krieviju mēs pamatīgi zaudējām. Tieši mentāli.
Un tikai tagad mēs, kā sabiedrība, sākam apzināt ukrainisko – dažādus stāstus par Ukrainu, rakstniekus, kuri tika nošauti un tamlīdzīgi.
Es nezinu, kā tas sanācis, ka jums izdevās saglabāt šīs lietas. Varbūt pie vainas valsts lielums vai ģeogrāfiskais novietojums, varbūt kaut kas cits, bet jums tas izdevās, kamēr pie mums Padomju Savienību par okupāciju uzskatīja daudz šaurāks sabiedrības slānis.
Jūs daudz runājāt par to, kā jūs redzat reformas, kur vēl ir jāstrādā un ka priekšā vēl daudz darba. Viens ir komentēt šādus jautājumus miera laikā. Es pieļauju, ka pavisam citādi tas izskatās kara laikā. Vai jums ir sajūta, ka pastāv kāda smalka robeža, kuru nedrīkstu pārkāpt, lai mani neapsūdz nepatriotismā un nedomā, ka esmu pret armiju?
Es arī karoju par šo valsti un ne vienu vien reizi esmu pierādījusi savu patriotismu. Bet lieta tāda, ka te atkal parādās viens padomju elements, pret ko ir jācīnās. Ja kāds man pārmet, ka runāju par problēmām, tad pretī varu teikt, ka neadekvāti reaģēt uz kritiku un slēpt problēmas, nebūt caurspīdīgiem ir daudz sliktāk un daudz mazāk patriotiski.
Es uzskatu, ka mums kā skaidri domājošiem un pieaugušiem cilvēkiem ir jāatzīst Ukrainas problēmas. Es neredzu citu iespēju, - mums jānobriest kā sabiedrībai, jāiemācās saskatīt savas vājās puses un atbilstoši reaģēt.
Mums taču nav mērķa visiem parādīt, cik labi mēs esam. Mūsu mērķis ir izdzīvot un izveidot spēcīgu sabiedrību. Lai tā notiktu, mums jāapzinās šīs problēmas.
Sāk šūt formas sievietēm – lai, skrienot pa kaujas lauku, nesapītos biksēs
Tagad pāriesim pie sieviešu formastērpiem. Formastērpu šūšana speciāli sievietēm ir viens no virzieniem, kurā strādā jūsu pārstāvētā Ukrainas Sieviešu veterāņu kustība. Kā tas sākās un kādēļ bija šāda vajadzība?
Es pat nezinu, kā tas sākās. Varbūt 2014. gadā, kad saņēmu formastērpa jaku, kas man bija līdz ceļiem, varbūt 2019. gadā, kad mēs sākām runāt par šo problēmu. Vai arī tad, kad sākās pilna mēroga karš. Redziet, mūsu situācijā materiālais nodrošinājums jebkurā gadījumā ir pēdējā vietā, jo vispirms ir vērtības un tikai tad materiālais aspekts.
Pirmkārt mums jātiek skaidrībā ar fundamentālām vērtībām. Taču, materiālais nodrošinājums ir vienkāršākais, ko var izmainīt, jo tam vajadzīgas tikai finanses.
Tātad, ja mums, piemēram, ir 100 000 karavīru un 5 000 no viņiem ir sievietes, jūs joprojām pasūtīsiet 100 000 formas tērpu. Kāpēc gan neizgatavot 5000 tādas formas, kas būtu ērtas sievietēm?
Sievietēm un vīriešiem ir atšķirīga ķermeņa uzbūve. Lai sievietei būtu ērtāk, viņas biksēm jābūt savādākām.
Atšķiras arī sieviešu un vīriešu izmēru tabula. Ja mēs ņemam mazāko vīrieti un izmēru, kas viņam tiek piedāvāts, tas, visticamāk, joprojām būs lielāks nekā tas, kas derētu mazākajai sieviete. Armijas dokumentācijā ir tikai vīriešu izmēri. Līdz ar to, sievietēm tiek izdalītas formas, kas viņām bieži vien neder.
Tad nu parasti tas tiek pāršūts, vai, ja ir iespēja, sievietes pašas nopērk sev to, kas der, kaut kur citur.
Bet, tā kā mūsu armijā formastērpam jābūt reglamentā noteiktajam, tad tirgū nopirkt kaut ko nav īsti iespējams. Vēlāk gan parādījās arī mazāki formas tērpu izmēri, taču vēl aizvien, tā bija piemērota tieši vīrieša ķermeņa aprisēm.
Viena no mūsu organizācijas dalībniecēm ir modelētāja. Un pirms braukt uz dienestu, viņa uz štābu atveda savas kolēģes kopā ar šujmašīnām un izstrādāja formastērpu tieši sievietēm, ko tad pēc tam arī sākām šūt.
Paralēli sazinājāmies ar armiju, lai viņi atzītu šādu standartu un sievietes to drīkstētu valkāt. Ņemot vērā, ka kopš pilna mēroga kara sākuma parādījās jaunas nevalstiskās organizācijas, kas arī aktualizēja sievietes vietu armijā, mums kopā izdevās panākt, ka šādas, sievietēm izstrādātas formas, tiek atzītas no armijas puses.
Vai šujat no nulles vai arī pāršujat vīriešu formastērpus?
Mēs ražojam no nulles. Mums ir pašiem sava ražotne, kurā šujam gan organizācijas suvenīru kreklus, džemperus un tamlīdzīgas lietas, ko pārdodam, lai gūtu līdzekļus darbībai. Tāpat tur arī šujam formastērpus. Bet, ja pie mums atnāk sieviete ar savu formastērpu un viņai vajag to pāršūt, arī to mēs darām.
Pirms mūsu sarunas es sazinājos ar Latvijas armiju un jautāju, kā mums klājas šajā jomā. Viņi man paskaidroja, ka kaujas formastērpi ir vienādi. Nav atšķirību starp sievietēm vai vīriešiem. Tāpat runāju ar labu paziņu, kura ir mūsu Zemessardzē, viņa stāstīja, ka saņēmusi pilnu ekipējumu, tai skaitā vīriešu apakšbikses. Viens ir forma mācībās, bet pieņemu, ka pavisam citādi ir, ja esi karadarbībā. Latvijā nav daudz cilvēku, kuri varētu saprast, ko nozīmē šī atšķirība. Pastāstiet par savu vai jūsu draugu pieredzi – kādēļ šis, jūsuprāt, ir svarīgi?
Nu, tu vienkārši jūties kā tāds tūļa. Ir ļoti neērti. Tev vienmēr virsū 13 kilogramus smaga bruņu veste. Piemēram, mana kaujas mediķa soma – tie bija vēl 20 kilogrami. Kaujas laukā tev daudz jāliecas, jākrīt, jāpalīdz ievainotajiem. Ir svarīgi, lai ķermeņa kustības netiek ierobežotas vai kaut kas nekrīt nost.
Piemēram, ja skrienu prom no raķetes trieciena, ir būtiski, lai tajā brīdī es nesapītos savās biksēs, vai garajā jakā. Ja man vienlaikus ir jāskrien un jāpietur bikses, skaidrs, ka tas man būs traucēklis.
Tātad, jo ergonomiskāk, jo labāk. Lai nekas nevarētu palielināt risku tavai dzīvībai.
Turklāt forma var būt ne tikai neērta. Ir arī cits jautājums – piemēram, ja jums ir lielas krūtis un šauri gurni? Kāda izmēra formu ņemt – tādu, kas derēs krūtīm vai gurniem? Tev pēc tam paplašināt jaku vai iešūt bikses?
Turklāt vīriešu biksēm ir zemāks piegriezums, nekā piemērots sievietēm. Tas nozīmē, ka tās joprojām slīdēs nost.
Formastērpi sievietēm – ne tikai ērtības, bet attieksmes jautājums
Jautājums par formastērpiem jau ir jautājums ne tikai par apģērbu, bet arī par attieksmi pret sievietēm, vai tā to redzat?
Es esmu pārliecināta, ka tieši tā tas arī ir. Mēs, visas sievietes, kas dienē, šī dienesta labā esam gatavas darīt visu iespējamo. Arī pārvarēt barjeras un pašas pirkt sev formastērpu.
Taču tas tiešām ir jautājums par to, kā armija pieņem vai nepieņem savā pulkā sievietes.
Bet nu jā, sieviešu dienestā vēl aizvien palikuši daudz zemūdens akmeņi.
Cik cilvēku šobrīd strādā jūsu darbnīcā? Un cik formas jums izdodas uzšūt?
Mūsu organizācija – tā nav tikai šūšanas darbnīca. Esam sabiedriska organizācija, kas nodarbojas ar veterāņu tiesību aizstāvību, kā arī dažādu jautājumu lobēšanu – izmaiņām karjeras izaugsmes mehānismos, cilvēktiesību aizstāvību armijā, veterānu reintegrācijas politiku, jo tas viss ir saistīts. Mums ir arī labdarības fonds, kas vāc līdzekļus, lai palīdzētu armijai.
Tai skaitā izdalām arī sieviešu formastērpus, kurus mūsu cehā izgatavo mūsu sociālais uzņēmums. Tajā gan apmācām kara veterānes, gan tajā strādā veterānes.
Cik daudz viņu ir?
Šobrīd nav daudz. Cehā mums šobrīd strādā četras šuvējas, no kurām viena ir veterāne. Vēl viena veterāne ir mūsu dizainere, kura izstrādāja šīs formas, kā arī viena veterāne ir piegriezēja.
Vēl mums ir vairāki brīvprātīgie, starp kuriem arī ir veterānes. Vairākas no viņām šobrīd pilnveido savas prasmes, jo pagaidām tās nav pietiekamas, lai mēs viņas pieņemtu darbā par šuvējām. Taču mēs viņas virzām uz šo līmeni un viņas aktīvi iesaistījušās mūsu organizācijas darbā.
Tāpat mēs veterānēm palīdzam darba meklējumos, veidojam īstenu kopienu. Kopumā mūsu sieviešu veterāņu kustībā jau ir ap 1000 biedru. Organizācijas vadības komandā ir 30 cilvēki, seši strādā šūšanas cehā, un mums ir arī voluntieri.
Cik daudz formu var uzšūt, teiksim, vienā mēnesī, nedēļā vai dienā?
Mēs cenšamies izmantot arī ārpakalpojumus. Tieši šobrīd esam tāda uzņēmuma meklējumos, jo mums pašiem diemžēl nav nepieciešamās kapacitātes. Dažreiz var sašūt simts formastērpus, citkārt tikai 30 formas mēnesī.
Turklāt, krievi ir arī apšaudījuši mūsu cehu. Tāpat laiku pa laikam mums nav elektrības – pagājušajā rudenī tas bija pat tāds ilgāks periods. Mēs dabūjām ģeneratoru, taču tas ražošanas procesu sadārdzina un paildzina.
Tagad atkal nesen mūs apšaudīja, tādēļ vajadzēja ilgāku laiku slēgt ārā gaismu.
Esam gan tam gatavas, taču, protams, mums vajag vairāk formu. Tāpēc arī meklējam kādu ražotni, kas mums varētu palīdzēt. Vienu šobrīd esam atraduši, bet tur minimālais pasūtījums ir tūkstotis formastērpu. Tad nu šobrīd sadarbojamies ar citām organizācijām, kas palīdz sievietēm, lai varētu veikt vienu kopīgu lielu iepirkumu. Mēs no militārpersonām naudu par formām neņemam, tādēļ šobrīd vācam līdzekļus, lai šo pasūtījumu īstenotu.
Vai pienāks laiks, kad to darīs armija, nevis brīvprātīgie?
Armija nu jau piedāvā sieviešu formas, taču tikai vasaras variantu. Viņiem ir sava specifikācija. Tagad ir piemēram – vīriešu jaka un sieviešu jaka. Vīriešu bikses un sieviešu bikses. Tagad ir vīriešu un sieviešu vasaras formas. Tās ir citādas, nekā šujam mēs. Tā vairāk līdzinās vienotajam standartam. Sieviešu variants ir nedaudz ergonomiskāks, taču līdz ideālam tur vēl tālu.
Cilvēki, kuri tieši iesaistīti karadarbības zonās, tāpat visbiežāk par savu naudu nopērk kvalitatīvākas, bet dārgākas lietas. Jo ekipējuma kvalitāte ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Tam, ko izdala armija, var ielikt 3 ar plusu, tādu stabilu trijnieku.
Bet jūsējai?
Nu, mūsu, es domāju, piecinieku.
Mums tiešām ir ļoti labs formastērps. Mēs to devām testēt meitenēm, lai viņas mums sniegtu atgriezenisko saiti.
Pēc saņemtajām atsauksmēm vairākas reizes labojām mūsu modeļus, lai tie būtu pēc iespējas ērtāki.
Tuvojas ziema. Vai sievietes Ukrainas armijā ir gatavas šai ziemai?
Es, protams, ļoti satraucos par cilvēkiem, kuri šobrīd ir frontē. Jau šobrīd naktis palikušas aukstas. Mēs, protams, šūsim gan vīriešu, gan sieviešu formastērpus, cik vien tas būs iespējams. Bez formām gan vēl vajadzīgs arī daudz kas cits - ģeneratori, dažādi sildītāji, medikamenti. Ziemā armijas vajadzības tikai aug, bet resursu mums paliek mazāk un mazāk.
Uzmākšanas lietas armijā – ziņojums var nonākt uz galda tam pašam pāridarītājam
Ja mēs runājam par sievietēm armijā, tad, protams, ir vēl seksuālās uzmākšanās tēma, bet tā laikam būtu liela, atsevišķa saruna?
Ziniet, šajā ziņā noteikti ir problēmas, kuru risināšanai strādājam jau daudzus gadus. Sieviešu tiesību aizsardzības mehānisms ir… Iedomājaties, tu ej uz ģenerālštābu, bet pretī tev tur tāds padomju cilvēks, kurš pārliecināts, ka viņš zina labāk, kas sievietēm ir vajadzīgs, nekā sievietes, kas dien. Cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka vairāk saprot par seksuālās vardarbības tēmu nekā pašas armijas eksperts. Jā, armijā tagad ir īpašs dzimumlietu padomnieks.
Visbiežākā problēma šobrīd ir tāda, ka,
ja tev uzmācas tavs komandieris, tev jāraksta ziņojums, lai to kaut kā apturētu. Un šis ziņojums nonāk uz galda šim pašam komandierim.
Galvenā problēma ir tas, ka nepastāv efektīva cilvēktiesību aizsardzības mehānisma.
Otra problēma ir pārkāpumu piesegšana, kas man jau šķiet, ka kļuvusi par vispārizplatītu problēmu. Visi piesedz viņas pāridarītāju.
Nav neviena gadījuma, kas uzmākšanās beigtos ar kādu nopietnu sodu. Seksuālā uzmākšanās ir grūti pierādāma.
It īpaši ja nav notikusi izvarošana, tad kaut ko pierādīt ir praktiski neiespējami. Vai viņai kaut kas diktofonā jāraksta, lai pierādītu savu taisnību?
Šis mehānisms ir vāji attīstīts, bet kopumā šī problēma nav tik masveidīga. Šī problēma ir pārspīlēta.
Lielākā problēma armijā ir tā, ka sievietes netiek uztvertas nopietni un viņām netiek dota iespēja profesionāli attīstīties. Tā ir lielākā problēma.
Bet, iepriekš teicāt, ka pārmaiņas notikušas.
Neteicu, ka ir mainījies. Teicu, ka vajag mainīties. Strukturālā līmenī ir bijušas pārmaiņas, bet ideoloģiskā līmenī tās vēl nav pietiekamas.
Un, protams, ja karjeras izaugsmes mehānisms būtu adekvātāks, sievietēm armija, protams, būtu daudz pievilcīgāka vieta, kur ieņemt savu amatu tāpēc, ka esi profesionālis. Šobrīd, ja tev ir sakarīga priekšniecība, tad varēsi profesionāli attīstīties, jo normālam vadītājam ir svarīgi, lai viņa komanda būtu labi sagatavota. Bet, ja tavs vadītājs ir padomju ambālis, tad tā tas būs it visā.
Un ja būtu mehānisms, kas tevi aizsargātu no šādiem padomju ambāļiem, un nodrošinātu, ka savos amatos ir kompetenti cilvēki, tad viss būtu kārtībā. Diemžēl pagaidām tā tas nav.
Bet armija, protams, ir ļoti, ļoti mainījusies. Taču, vienlaikus jāsaka, ka mums nevajadzētu sevi salīdzināt ar to praktiski neesošo 2014.gada armiju.
Mums jāmērķē uz to, lai NATO, ieraugot Ukrainas armiju, teiktu: "Viss, varam izklīst, jo Ukrainas armija ir ieradusies, viņi visu nokārtos." Es, protams, jokoju,
bet tas, ko gribu pateikt, ka mums savs profesionalitātes līmenis nav jāsalīdzina ar pagātni, bet jāiet tālāk uz priekšu. Jo šis ir vēl viens padomju naratīvs: kad kritizējām armijas medicīnisko spēku vadību, viņi mums atbildēja: 2014.gadā noturējāmies, tad ko jūs mums te stāstiet, ka darām kaut ko ne tā.
Vai karš palīdz uzlabot sieviešu statusu armijā? Proti - veči redz, ka sievietes arī ko spēj?
Nu, ko varu jums teikt? Drīz mums beigsies cilvēki, un tad sāks mobilizēt arī sievietes. Vai, jūsuprāt, tad tiks uzskatīts, ka esam panākuši dzimumu līdztiesību? Vai arī tas skaitīsies, ka mums viss ir slikti un mūsu paliek arvien mazāk?
Karš nekad nekam nepalīdz. Karš tikai traucē cilvēkiem dzīvot.
Nebūtu kara, šo problēmu un ideju varbūt arī nekad nerastos. Bet, protams, karš kā faktors, paātrina procesu attīstību. Dabiski. Principā karš kā faktors ietekmēja to, ka kopš 2014. gada mēs tagad esam tajā punktā, kur esam. Taču, kopumā skatoties, karš tikai visu boja un traucē, tas nekam nepalīdz.
Visbeidzot, mēs vienmēr jautājam saviem viesiem, ko jūs vēlētos novēlēt sev?
Pēc iespējas ātrāk dzīvi bez kara. Ziniet, jebkādas citas vēlmes vienkārši nobāl, salīdzinot ar to, ka vienkārši vēlies dzīvot savu dzīvi. Neko citu negribu.
Es nezinu godīgi. Visas vēlmes tik ļoti nobāl blakus tam, ka tu vienkārši gribi dzīvot savu dzīvi. Tāpēc es nevēlos neko citu.
Labi, liels paldies, Katerina.
Paldies jums.
