DAŽAS ATZIŅAS:
- Viņu attiecībās daudz kas liels un nozīmīgs notika neplānoti, bet Santa šādus lēmumus nemaz negribētu un nespētu pieņemt racionāli, iepriekš kaut ko nolemjot.
- Cilvēkiem laulība bieži šķiet kaut kas svarīgāks par jau esošajām attiecībām – Santai milzīgs notikums bija tieši iemīlēšanās.
- Straujais ģimenes dzīves sākums lika Ingmāram strauji kļūt atbildīgam – līdz tam viņam nebija pieredzes ar attiecībām, kurās kāds ar viņu rēķinās un uz viņu paļaujas.
- Nav pareizi, ka cilvēkiem bez lieliem naudas līdzekļiem kļūšana par vecākiem principā nozīmē atteikšanos no līdzšinējām interesēm, karjeras, kultūras dzīves... mātēm būtu jādod iespēja vismaz strādāt no mājām, pusslodzes darbu.
- Vīriešiem māksliniekiem, kuri kļūst par tēviem, parasti nav jāatsakās no karjeras un akadēmiskās izaugsmes – bērns vēl mazs, bet vīrietis jau var būt ārzemēs, studēt, turpināt darboties...
"Sākām tukšā vietā"
Santa un Ingmārs ir kopā jau 12 gadus, bet attiecību vētrainais un neplānotais sākums toreiz nekādas garantijas nedeva. "Es sākumā mums vispār nedevu pat gadu!" smejas Santa. Pat gaidot bērnu, Santa pieņēma dažādus scenārijus, un tam piekrīt arī Ingmārs: "Mums jau nekas īsti nebija definēts, vienkārši sākām uzreiz dzīvot kopā."
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio podkāsts "Normāla ģimene" eksperimentālā formātā vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes savās virtuvēs spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Kā tapa podkāsts, lasi šeit.
Podkāstu klausies:
Abi piekrīt, ka sākuši "diezgan tukšā vietā" – Santa 28 gadu vecumā tikko bija atgriezusies no Japānas, bez skaidra plāna, ko Latvijā varētu darīt, bet Ingmārs, kuram tobrīd bija 22, studēja filozofiju un nupat bija uzsācis to, "ko varētu saukt par patstāvīgu dzīvi". Ne viens, ne otrs nebija piesiets ne pastāvīgam darbam, ne dzīvesvietai,
iespējams, tāpēc bija tik viegli mesties kopīgā avantūrā – jo nebija īsti nekā tāda, no kā atteikties.
Abi tobrīd bija Islandē, jo pāris mēnešus pēc iepazīšanās Santa uzaicināja Ingmāru līdzi braucienā uz mākslinieku rezidenci. "Tur mēs bijām divi cilvēki bez nopietniem plāniem, un mīlējāmies uz velna paraušanu," Santa smejas. "Nepārrunājām izsargāšanos, ne arī to, ka dzīvosim kopā, kā Islandē iztiksim," pievienojas Ingmārs.
Paveicās ar īstā cilvēka sastapšanu
"Mēs pirmoreiz skūpstījāmies augusta beigās, un novembrī manī jau bija bērniņš," Santa smejas. Viņa atzīst, ka tas bijis neprātīgi, bet vienlaikus citādi viņa nemaz negribētu.
"Racionāli es šādu lēmumu nemaz nevarētu pieņemt – vienoties par būšanu kopā, par bērna radīšanu."
Abiem šķiet, ka kopā tik ilgi ir tikai tāpēc, ka tobrīd, pašā sākumā jutās brīvi un atvērti šai pieredzei. Uz šīs de facto "laulības" fona abiem juridiskā laulība, kuru noslēdza vēlāk, šķiet maznozīmīga. "Šis notikums – apprecēšanās – bieži, šķiet, cilvēkiem liekas kā kaut kas lielāks un vērtīgāks par to, kas viņiem jau ir," prāto Santa. "Man milzīgs notikums bija tieši iemīlēšanās."
Rožainajā, romantiskajā brīdī, protams, var pieņemt trakus lēmumus, ko nākas nožēlot. Abi uzskata, ka viņiem paveicās: "Ka cilvēks, no kura tu paliki stāvoklī, nebija ķēms," smejas Ingmārs. Viņš ir pārliecināts, ka straujais ģimenes dzīves sākums viņam lika ātri kļūt atbildīgākam. "Es nebiju pieradis rīkoties tā, it kā no manis būtu atkarīgi citi cilvēki – biju kā bērns, diezgan infantils," viņš ir atklāts. "Man nebija ne īstas darba, ne attiecību pieredzes. Man nācās iemācīties, kā dzīvot kopā ar cilvēku, kas ar mani rēķinās. Un, protams, mums bija arī bērns..." Santu fascinēja Ingmāra drosme, spēja nenobīties lielu pārmaiņu priekšā, būt rūpīgam un atbildīgam.
Remontējams dzīvoklis, zīdainis un pieaugšana
Kad Santa palika stāvoklī, vajadzēja ātri izdomāt, kā rīkoties tālāk, kā dzīvot Latvijā un nodrošināt iztiku. Ceturtajā grūtniecības mēnesī Santa pazaudēja projekta darbu Nīderlandē, kuru bija iespēja veikt attālināti, – tas tobrīd bija ģimenes vienīgais iztikas avots, jo Ingmārs vēl studēja. "Mēs principā nonācām uz ļoti konkrēta nabadzības sliekšņa, tas bija sāpīgākais sitiens tajā visā," saka Santa.
Sākās pārbaudījumi: abi ievācās nolaistajā vecmāmiņas dzīvoklī, kuru Ingmārs sāka centimetru pa centimetram remontēt, bet Santa tikmēr pieredzēja riskantu grūtniecību, kur vairākkārt bija jāpaliek gultas režīmā – lai bērniņu saglabātu. Iepriekš viņa vienmēr bija brīva, brīvdomīga, pa pasauli skrejoša, bet tagad ieslodzījums telpā nāca kā milzīgs pārbaudījums.
"Toreiz es sapratu, cik ārkārtīgi gribu šo bērniņu, ka būtu gatava kaut visus deviņus mēnešus gulēt gultā," Santa atzīst.
Trīs gadus kopš tā brīža abiem nebija īsti nekāda pastāvīga darba: Ingmārs reizi pa reizei palīdzēja Santai ar dažādiem līguma darbiem, pabeidza studijas un remontēja dzīvokli. "Kā mēs toreiz vispār izdzīvojām?" brīnās Santa. Bija draugu "komūna", kas atbalstīja, īre arī nebija jāmaksā, tikai komunālie... Ne vienam, ne otram nebija īpaša ģimenes, radu atbalsta, bet Santa uzskata – tā varbūt arī labāk, negribētu pārāk lielu radu iesaisti viņu mazajā ģimenes "šūniņā".
"Nogriezti" no kultūras dzīves
Santa atzīst – lai gan bija grūti, viņa nebūtu spējusi iepriekš uzņemties kādu stabilu darbu ar domu pēcāk nodrošināt sev "māmiņalgu" – viņa ir radoša darba darītāja, bija toreiz jau ilgi mācījusies un cīnījusies, lai varētu darīt to, ko vēlas un kas padodas. "Man šķiet svarīgi, lai mazu bērnu mātēm tiek dota iespēja strādāt uz pusslodzi – daļēji, no mājām," viņa uzskata. Lai gan pirmais gads ar mazu bērnu, kas zīž ik pa stundai un naktīs neguļ, – tas esot bijis uz ārprāta robežas.
"Es gan arī gribēju būt ar bērnu, neiet ārpus mājas strādāt, gribēju šo pieredzi," Santa atzīst. Tajā pašā laikā viņa nav vēlējusies sevi izolēt no kultūras dzīves un pieredzes, kas mazu bērnu vecākiem nereti tiek nogriezta. "Nav pareizi, ka jāizšķiras – kļūt par vecāku un būt izolētam no sabiedrības, savas karjeras un interesēm, vai vienkārši neradīt bērnus," piekrīt Ingmārs. "Nevajadzētu būt tā, ka vecāku vienīgās iespējas ir "Lido" un cirka apmeklējums. Turklāt iespējai radīt bērnus, nezaudējot līdzšinējo dzīvi un tās kvalitāti, vajadzētu būt ne tikai tiem, kuriem ir lieli finanšu līdzekļi."
Abi gan zina, ka sievietes radoša darba darītājas cieš vairāk nekā vīrieši līdzīgās profesijās. "Mākslas rezidencēs joprojām ļoti reti sastapsi mākslinieci māti ar bērniem, savukārt manā paziņu lokā ir daudz vīriešu – mākslinieku, rakstnieku, kuriem ir bērni," Santa saka. "Bērnam ir gads, bet čalis jau ir ārzemēs, turpina studijas un tamlīdzīgi. Vīriešiem māksliniekiem nav jāatsakās no karjeras un akadēmiskās izaugsmes. Es gan, piemēram, par savu doktora grādu vēl joprojām, pēc 11 gadiem, tikai sapņoju..."
Smagās dzemdības un tēta loma mazuļa dzīvē
Pirmo bērnu abi neplānoja, "otro arī minimāli", bet kā būtu ar trešo? "Mēs tagad esam kļuvuši tādi "normāli" – 12 gadu laikā uzkonstruējuši ko līdzīgu normālam ģimenes modelim," saka Ingmārs. Bet kur tajā visā, mūžam degošajos darbos, ieplānot trešo bērnu?
Abi ir vienisprātis – viņi sākuši ar mazumiņu, bet īstā tuvības sajūta nākusi galvenokārt līdz ar daudzajiem pārbaudījumiem.
Smagas, bet vienlaikus mīlestības pilnas ir arī abu atmiņas par pirmā dēla piedzimšanu. Neilgi pēc ļoti smagajām dzemdībām, kuru laikā Santa piedzīvoja arī daudz negatīvas attieksmes no stacionāra personāla, viņa atkal nonāca slimnīcā – dzemdību laikā bija dabūjusi infekciju. Tās dēļ viņai pirmās bērna dzīves nedēļas nācās pavadīt no jaundzimušā šķirtai, kas bija īpaši mokoši. "Es slaucu pienu, un lēju izlietnē," Santa atceras. Pati bija ļoti smagā stāvoklī, un vienīgā saikne ar bērniņu bija Ingmāra sūtītās fotogrāfijas.
Vienlaikus Santa juta, ka mazulis ar Ingmāru ir drošībā – tas satuvināja un radīja ģimenisko sajūtu. Ingmāram par nedēļām, ko pavadīja ar mazuli, ir pārsteidzoši gaišas atmiņas – viņš šo posmu izbaudīja, jo viss bija droši, viņi bija slimnīcā, kur nebija jāuztraucas par bērna veselību, bija pieejama palīdzība. "Viss, kas man bija jādara – jāpabaro bērns ar piena pudelīti, jānomaina autiņš," stāsta Ingmārs. Santai ļoti pietrūka šīs iespējas – būt blakus bērnam drošā vidē; Ingmārs uzskata, ka Santa to bija ļoti pelnījusi – būt ar bērniņu un tādus cilvēkus blakus, kuri ir ieinteresēti, palīdz saprast, kā rīkoties...
Santa gan domā, ka tēti ir tikpat labi vecāki kā mammas, bet viņi bieži tiek norobežoti – viņiem netiek dota iespēja piedzīvot "mazā bērna brīnumu".
Tagad abi puikas jau ir lieli, un abiem vienlīdz labi patīk pavadīt laiku gan ar mammu, gan tēti.
