Mani sauc Ieva Balode, es mācos Mākslas akadēmijā, man ļoti patīk skatīties filmas un reizēm arī pati mēdzu kādu uztaisīt.
Doma, ar kuru es vēlos padalīties, ir mācība no Budas, par kuru es šogad esmu daudz domājusi. Un tā mācība ir šāda:
„Kas ir dzimis, tas mirs,
kas ir savākts, tas ir izkaisīts,
Kas ir uzkrāts, tiks iztukšots,
Kas ir uzbūvēts, sabruks,
un kas ir ticis augstu pacelts –
tiks nomests lejup”.
Šī atziņa man liek domāt par to, cik daudz dzīvē mēs zaudējam un cik šie brīži ir ļoti sāpīgi. Dzīves laikā mēs katrs atduramies pret sāpīgiem brīžiem, kuros mēs pazaudējam kaut ko, kas mums kādreiz bijis ļoti cieši klāt. Tas var būt nomests steigā cimds, skrienot uz autobusu, mēs varam zaudēt kāršu spēlē ar draugu vai ar pretinieku. Mēs reizēm pazaudējam savu domāto domu, ko nupat vēlējāmies pasacīt. Mēs zaudējam cīņā ar pretiniekiem un cīņā ar sevi. Reizēm mēs zaudējam savaldīšanos pār sevi, zaudējam prieku un zaudējam mieru. Un reizēm mēs pazaudējam arī savus tuviniekus, kuri reiz ir mums bijuši ļoti cieši klāt.
Mums ļoti patīk uzkavēties atmiņās, kas mums ir darījušas labu, vai reizēm atmiņās, no kurām ir grūti atbrīvoties. Taču šī Budas mācība mums māca to, ka, lai kā mums gribētos uzkavēties kādā brīdī vai sajūtā, tā agri vai vēlu aizies. Bet tas arī nav skumīgi, Budas mācība mums māca par to, ka, lai kā mēs vēlētos noturēt kādu domu vai sajūtu, mēs agrāk vai vēlāk to pazaudēsim. Un daudz svarīgāk ir neuzkavēties pie vienas domas un sajūtas, bet pieņemt to kā dāvanu, kas dara mūs bagātākus, lai turpmākais laiks tiktu nodzīvots daudz pilnvērtīgāk.
