Vai iespējams meditēt zinātniski? Profesora Auziņa zinātnes sleja

Meditācija Austrumos praktizēta tūkstošiem gadu, Eiropas un Rietumu intelektuāļu un filozofu aprindās – pāris gadsimtus, bet pēdējos 50 gadus to pēta arī neirozinātnieki. Meditācijai ir pierādīta un zinātniski pamatota ietekme uz cilvēka psihi, tāpēc meditēt zinātniski ir iespējams. Kā zinātne nonāca līdz tam?

Profesora Auziņa zinātnes sleja

Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."

Biogrāfijas pieturzīmes:

  • Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
  • No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
  • Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
  • Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
  • Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Grūti pateikt precīzi, kad meditācija tās tradicionālajās Austrumu formās sāka kļūt populāra Eiropā un pēc tam visā Rietumu pasaulē – to var minēt tikai aptuveni. Pirmie Austrumu filozofisko un reliģisko tekstu, tādu kā Upanišada, Bhagavad-Gīta vai budistu sūtras, tulkojumi Eiropas valodās, pateicoties labi izglītotiem Eiropas valstu koloniju ierēdņiem, parādījās 18. gadsimtā. Taču sākumā meditācija Rietumos bija interesanta tikai filozofiem un citiem intelektuāļiem, piemēram, par to aktīvi interesējās gan Voltērs Francijā, gan Šopenhauers Vācijā.

Meditē ne tikai dīvaiņi

Taču plašāku sabiedrības interesi meditācija piesaistīja 20. gadsimta vidū un otrajā pusē. Bieži to saista ar tādām alternatīvās kultūras kustībām kā "bīta" mākslinieki (bītņiki), hipiju kustība vai popmūzika. Piemēram, ir daudz rakstīts par grupas "Bītli" mākslinieku aizraušanos ar meditāciju.

Iespējams, tas ir iemesls tam, ka daļa sabiedrības uz meditāciju, jogu un līdzīgām nodarbēm ilgu laiku skatījās ar zināmām aizdomām, uzskatot, ka ar šīm lietām nodarbojas tikai nedaudz ekscentriski dīvaiņi. Uzdrošinos apgalvot, ka šobrīd situācija pasaulē un vismaz daļēji arī Latvijā ir mainījusies.

Saskaņā ar dažādu aptauju un novērtējumu rezultātiem šobrīd pasaulē ar meditāciju nodarbojas 200 līdz 500 miljoni cilvēku.

Lielākā daļa no viņiem to dara ar mērķi uzlabot labsajūtu, vairot enerģiju, iegūt garīgu līdzsvaru, uzlabot koncentrēšanās spējas, mazināt nemieru un stresu un izvairīties no depresijas, nevis kādu reliģisku apsvērumu mudināti. Ir izpētīts, ka Amerikas Savienotajās Valstīs 14% vai nu meditē šobrīd, vai to ir darījuši kādā savas dzīves posmā iepriekš – tātad katrs septītais amerikānis zina pēc savas pieredzes, kas ir meditācija. Ievērojami vairāk nekā puse no tiem, kas mēģinājuši meditēt, apgalvo, ka tā reāli "strādā" un dzīvot kļūst mierīgāk, labāk, krāsaināk.

Protams, tas ir labi, ka pašsajūta un spēja koncentrēties, miers palielinās, stress, pēc meditētāju vērtējuma, mazinās. Bet varbūt tomēr tā ir tikai pašsuģestija? Varbūt mēs to sev iestāstām? Var jau teikt, ka neko vairāk nevajag. Vai nav vienalga, – galvenais, ka mērķis ir sasniegts. Tā laikam ir, bet tomēr, ja pastāv kādi objektīvi pierādījumi tam, ka meditācija nāk par labu pašsajūtai un veselībai, tas noteikti netraucētu un ļautu vēl kādam sākt meditēt.

Apzinātības un koncentrēšanās metode

Slejā vēl vari lasīt:

No klīniskās prakses un zinātnes skatpunkta uz meditāciju var raudzīties dažādos veidos. Viens ir to darīt ar ārsta acīm. Meditāciju kā medicīniski apstiprinātu metodi depresijas ārstēšanai viens no pirmajiem sāka izmantot amerikāņu ārsts un Masačūsetsas Universitātes medicīnas centra profesors Džons Kabat-Zins. Viņa metodi sauc "Apzinātībā balstīta stresa mazināšana" ("Mindfulness Based Stress Reduction – MBSR"). Te jāpaskaidro, ka apzinātība (sati – pali valodā) ir viena no divām galvenajām meditācijas tehnikām, otra ir koncentrēšanās meditācija jeb pali valodā – samādi, uz kurām balstās dažādas budistu meditācijas prakses.

Profesora Kabat-Zina metode ir strikti reglamentēta astoņu nedēļu programma, kas ietver katru nedēļu divarpus stundu lekcijas un praktiskās nodarbības, vienas dienas retrītu tuvāk nodarbību beigām un ikdienas mājasdarbus (patstāvīgu meditāciju).

Profesora metodi kā sertificēti speciālisti ir apguvuši vairāk nekā tūkstotis ārstu, un tā visnotaļ plaši un sekmīgi tiek lietota klīniskā praksē vairāk nekā 30 valstīs visā pasaulē.

Vienlaikus jāsaka, ka MBSR nav vienīgā šāda veida metode, kas sekmīgi tiek lietota gan psihiatrijā, gan neklīniskos gadījumos spriedzes mazināšanai. Ļoti līdzīga un arī klīniski apstiprināta ir astoņu nedēļu programma "Apzinātībā balstīta kognitīvā terapija" ("Mindfulness-Based Cognitive Therapy"). Arī šīs metodes efektivitāte ir pārbaudīta daudzos klīniskos pētījumos, un tā tiek sekmīgi lietota daudz kur pasaulē.

Taču, domājot par meditācijas ietekmi uz procesiem mūsu ķermenī, šobrīd zinātne var spert lielu soli tālāk. To ļauj izdarīt mūsdienu tehnoloģijās balstīti neirozinātnes mērījumi. Tie ir pētījumi, kas, izmantojot elektrisko signālu mērījumus cilvēka smadzenēs – elektroencefalogrāfiju (galvas smadzeņu izmeklēšanas metode), gan dažādas 3D smadzeņu darbības mērīšanas metodes, vārda vistiešākajā nozīmē ļauj ieskatīties, kas notiek smadzenēs, cilvēkam meditējot.

Jāatrod labi trenēti meditētāji!

Šo metožu pielietojuma neirozinātnē aizsācējs ir ASV Viskonsinas Universitātes Medisonā profesors Ričards Deividsons. Šeit ir vērts dažos vārdos raksturot profesoru Deividsonu. Viņam ir ASV Hārvarda Universitātes doktora grāds psihofizioloģijā.

Kad Ričards Deividsons izvēlējās savam doktora darbam tēmu par meditācijas ietekmi uz smadzeņu darbību, viņa skolotāji bija ļoti izbrīnījušies un paredzēja, ka šādā veidā Deividsons savai akadēmiskajai karjerai pārvelk pāri treknu krustu.

Šī tēma viņiem šķita par daudz eksotiska, lai neteiktu – ekscentriska. Bet Ričards Deividsons saviem padomdevējiem neklausīja, laiki ir mainījušies, un viņš ir pasaulē atzīta autoritāte cilvēka smadzeņu darbības pētījumos.

Ko profesors Deividsons dara? Vispirms viņam ir jāatrod pieredzējuši meditētāji saviem pētījumiem. Meditāciju gan budistu tekstos, gan arī mūsdienu literatūrā nereti sauc par prāta un apziņas treniņu. Kāds cilvēks būtu jāuzskata par labi trenētu meditētāju? Psihologi ir izpētījuši, ka ļoti daudzās nodarbēs, lai sasniegtu profesionalitāti, vajag ieguldīt aptuveni 10 000 stundu darba. Mūziķi saka, ka, šādu laiku pilnveidojot kāda mūzikas instrumenta spēles mākslu, instrumenta spēles tehnika ir sasniegusi tādu līmeni, un mūziķis to pārvalda tik labi, ka spēj savas emocijas pilnībā izpaust mūzikā, par tehniku vairs nedomājot. Līdzīgi tas ir citās jomās. Arī zinātnē. Ne velti doktora studijas ir trīs līdz četru gadu garumā. Ja jūs parēķināsiet, cik tas ir stundu, doktorantam strādājot pie sava darba, sanāks šīs pašas 10 000 stundas.

Tomēr atrast meditētāju ar šādu meditēšanas pieredzi, kurš turklāt būtu gatavs, ka viņa galvu meditācijas laikā apliek ar elektrodiem un pašu ievieto, piemēram, kodolmagnētiskās rezonanses iekārtā, nebūs nemaz tik viegli. Arī Ričardam Deividsonam sākotnēji tas neizdevās. Taču vēlāk, pieaugot uzticībai starp budistu mūkiem un pētniekiem un pateicoties arī tam, ka profesoram Ričardam Deividsonam gadu gaitā izveidojās ļoti draudzīgas personiskas attiecības ar 14. Dalailamu – Tenzinu Giatso, šādus mūkus ar ļoti lielu meditācijas pieredzi atrast tomēr izdevās. Šo mūku vidū ir arī Matjē Rikārs. Viņš ir franču izcelsmes budistu mūks, kurš agrā jaunībā pirms kļūšanas par mūku Francijā tika ieguvis doktora grādu molekulārajā ģenētikā, tātad pētniecība viņam nav sveša. Matjē Rikārs ir arī vairāku grāmatu autors, no kurām viena – "Meditācijas māksla" – ir tulkota arī latviski.

Ar ko atšķiras meditētāja prāts?

Izdarot mērījumus ar mēriekārtām, Ričards Deividsons ļoti uzskatāmi un pārliecinoši pierādīja vairākas lietas. Nav ne vismazāko šaubu, ka pieredzējis meditētājs spēj savu smadzeņu darbību ļoti efektīvi ietekmēt. Piemēram, apsēžoties uz meditācijas spilvena, viņa prāts ir ļoti nemierīgs un darbojas režīmā, ko neirozinātnieki sauc par klejojošo domu tīkla režīmu (angliski: "default mode network"). Tas ir prāta stāvoklis, ko mēs visi piedzīvojam katru dienu, kad, piemēram, ceļā uz darbu mūsu prātā nepārtraukti iešaujas dažādas nejaušas domas.

Psihologiem ir skaidrojums, kādēļ šāds prāta darbības režīms, kas bieži atkārtojas, mūsu smadzeņu darbībai tomēr ir nepieciešams, bet tas nav tas mierīgā koncentrētā prāta stāvoklis, ko mēs gribam sasniegt meditācijā. Sākot meditēt, pieredzējis meditētājs praktiski uzreiz spēj savu prātu pārslēgt uz mierīgas koncentrēšanās režīmu, ko var ļoti skaidri redzēt smadzeņu darbības izmaiņās. Tas strādā.

Bet kas, iespējams, ir vēl svarīgāk –

pieredzējuša meditētāja prāts atšķiras no cilvēka prāta, kurš meditāciju nepraktizē, ar to, ka meditētājs šo spēju kontrolēt savu prātu saglabā arī ikdienā un var to izdarīt, ne tikai sēžot lotosa pozā uz meditācijas spilvena.

Tas ir ļoti svarīgi. Mēs katru dienu pieņemam simtiem lēmumu. Nenozīmīgu, piemēram, kur iet pusdienās, bet brīžiem arī ļoti nozīmīgu, kas var mainīt visu mūsu dzīvi, – kur mācīties, kad veidot ģimeni un daudzus citus. Tāpat katrs no mums var atcerēties gadījumus, kad šādi lēmumi tikuši pieņemti liela satraukuma brīdī vai, tieši pretēji, nenovērtējot lēmuma nozīmīgumu. Rezultātu, iespējams, nākas nožēlot vēl ilgi, ja ne visu atlikušo dzīvi. Tad, lūk, viens no meditācijas mērķiem, kā to formulē budisti, ir ieraudzīt lietu patieso dabu. Ko tas nozīmē? Tieši to, ko es tikko aprakstīju. Tas nozīmē spēju mierīgi, stabili un adekvāti paraudzīties uz lietām un notikumiem mūsu dzīvē un no šī stabilā punkta pieņemt saprātīgus lēmumus. Neko nepārspīlējot, bet neko arī nenovērtējot par zemu.

Kādēļ es ticu, ka tieši budisma tradīcijā balstīta meditācijas prakse ir tā, kas ļauj ieraudzīt lietu "patieso dabu"? Tādēļ, ka šī metode ir slīpēta visu budisma pastāvēšanas laiku divarpus tūkstošu gadu garumā. Otrkārt, tā ir ļoti precīzi pierakstīta budistu tekstos, kas bieži vien atgādina tehnisku meditācijas pamācību – vajadzētu darīt tā un tā; un rezultātā – vari sagaidīt to un to. Ja vēl pievienojam mūsdienu zinātnes apstiprinājumu tam, ka meditācija tiešām palīdz, tad noteikti ir vērts to pamēģināt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti