Kā jau vairāk uz dienvidiem, Pūpolsvētdiena - bulgāriski “Cvetnica” vai “Vrabnica” - asociējas ne tā kā Latvijā ar baltajiem, vēl vāzē izplaucētiem pūpoliņiem, bet gan jau sazaļojušajiem vītolzariņiem. Vītols ir koks, kas pirmais atmostas pavasarī, un svētku simbolikā tam ierādīta goda vieta, jo atgādina palmas zarus, ar ko tauta sagaidīja Kristus ierašanos Jeruzālemē.
Tāpat kā Ziemassvētkos, arī bulgāru Pūpolsvētdienas rituālos savijas gan baznīcas, gan senākās folkloras tradīcijas. Ja Ziemassvētku rotaļās galveno lomu spēlē zēni un neprecētie puiši, tad Pūpolsvētdienā priekšplānā izvirzās meitenes. Svinības sākas jau iepriekšējā dienā, Lācara sestdienā, kad neprecētās meitas, tā sauktās lācarītes ar dziesmām un dejām apstaigā visas mājas un svētī to saimniekus.
Tāpat kā latviešu Līgo dziesmās, arī te teksti ir piemēroti visiem gadījumiem un visiem saimes locekļiem. Tiek apdziedātas meitu un puišu labās un sliktās īpašības un savstarpējās attiecības. Savā laikā tika uzskatīts, ka meita, kas nav bijusi lācarīte, nevar precēties. Tādā veidā rituāls ir sava veida robežlīnija starp bērnību un jaunību.
Agri Pūpolsvētdienas rītā lācarītes pulcējas grupās pie upes un vienlaicīgi met ūdenī ziedu vainagus. Ja vainags peld ātri, un neaizķeras, drīz svinēs kāzas. Meitene, kuras vainags peld visātrāk, tiek izvēlēta par svētku valdnieci, un vada “horo” - Balkāniem raksturīgo rindu deju, ko dejo, rokās saķērušies un piedalīties var ikviens.
Un vēl daži interesanti ticējumi, saistīti ar vītolu - senatnē uzskatīja, ka apjožot vidukli ar vītolu, tiek nodrošināta veselība un panākumi it visā. Strādājot uz lauka, vasaras karstumā galvās lika vītolu vainagus, lai izvairītos no galvassāpēm. Ar svaigām vītolu lapām baroja mazos cālīšus, lai neslimotu; vītolu zarus iesprauda dārzā, lai atgaiņātu kurmjus.
Pēc baznīcas apmeklējuma ar iesvētītajiem vītolzariņiem izrotā māju, bet Pūpolsvētdienas vainagus saglabā, lai vasarā sargātu sējumus no pērkoniem. Ziemeļaustrumu Bulgārijā nereti Pūpolsvētdienā pirms saules lēkta apmeklē kapus, jo tiek uzskatīts, ka šajā dienā mirušie mostas un gaida cienastu no saviem tuviniekiem.
Svētku galdā, lai gan ir Gavēņa laiks, ir atļauti zivju ēdieni, ko papildina lapu salāti un olīvas, bet saldajā – kadaifs, siropizēta kūka no speciāliem tieviem, gariem makaroniem ar rozīnēm un valriekstiem.
Daudzās pilsētās notiek ziedu izstādes, koncerti un gadatirgi, kur iespējams iegādāties visdažādākos keramikas un citus daiļamatnieku izstrādājumus, vai vienkārši puķes, jo vārda dienas svinētājs ir gandrīz katrā ģimenē.
