Kā labāk dzīvot

Droša iepirkšanās internetā: vispirms pārbaudi vietni, kurai uztici savus datus

Kā labāk dzīvot

Spānijas kailgliemežus var "pacienāt" ar alu. Iesaka Andrejs Svilāns

Stereotipi gan palīdz, gan traucē. Pārmaiņas dzīvē jāveic pakāpeniski, krasi neizdosies

Diāna Zande: Drosmi dzīvot neatkarīgi mācās maziem soļiem, nevis revolūcijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Par drosmi būt pašiem, dzīvot savu – neatkarīgu – dzīvi, nevis īstenot apkārtējo cilvēku idejas un sapņus, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” stāstīja psiholoģe, psihoterapeite Dr. psych. Diāna Zande. Viņa uzsvēra, ka pirmais solis pārmaiņu virzienā ir esošās dzīves pārskatīšana, nevis apņemšanās no rītdienas uzreiz sākt citu.

Lai spētu pārskatīt savu esošo dzīvi, cilvēkam ir jābūt gana drosmīgam uzdot sev jautājumu – vai šī dzīve vismaz daļēji ir mana vai dzīvoju to tikai citiem? Tas var būt īpaši liels izaicinājums mūsu kultūrā, kurā tiek godināti cilvēki, kas nesavtīgi ziedo savu dzīvi, norādīja Zande.

“Es nekādā gadījumā negribu noniecināt cilvēkus, kas audzina bērnus un velta tiem lielu laiku vai rūpējas par slimiem radiniekiem, tādējādi noliekot savas vieglās dienas. Bet esmu pret to, ka mēs slavinām cilvēkus, kas, rūpējoties par citiem, aizmirst, ka ir jādod arī sev. Arī man ir vajadzības – ja es tās apmierinu, tas ir tikpat vērtīgi, kā rūpēties par citiem,” stāstīja psihoterapeite.

Var cienīt vecākus, bet dzīvot savu dzīvi

Cilvēki ir tendēti klausīt savus vecākus, censties atbilst viņu priekšstatiem arī tad, kad viņi sen vairs nav mazi bērni, bet tas traucē dzīvot neatkarīgu, prieku nesošu dzīvi:

Kad mums sen vairs nav īsbikses kājās, mēs joprojām dzīvojam tā, it kā mamma katru rītu mums teiktu: esi labs bērns, esi klausīgs audzinātājai, klausi skolotāju, klausi dakteri, priekšnieku, vīru!

Beigās cilvēks varbūt ir profesors vai milzīga uzņēmuma vadītājs, kurš iekšēji joprojām ir mazs bērns, kurš tā arī nav apzinājies, ka ir pieaudzis”.

Zande norādīja, ka ir iespējams cienīt savus vecākus, viņu vērtības, bet vienlaikus dzīvot savu dzīvi un pieņemt lēmumus, kas ir svarīgi pašam, bet mammai, iespējams, būtu biedējoši: “Tas var skart partneru maiņu, darba vietas maiņu, bet mammām gribas, lai bērnu dzīvē viss ir stabili”.

Jāsāk ar dzīves "grāmatvedību"

Psihoterapeite uzsvēra, ka viņa ir pret revolūcijām: “Kad sieviete atnāk mājās un saka vīrietim “no šīs dienas būšu brīva un neatkarīga”, tie ir meli. Viņa vienkārši ir uzkārusi lozungu, bet viņa pat nesaprot, kā ir būt brīvai un neatkarīgai. Vispirms vajadzētu padomāt, kas ir tas, ko es gribu. Kad es pēdējo reizi atļāvu sev darīt ko tādu, kas ir man svarīgs?”

Tāpat veselīgas pārmaiņas arī nevar notikt uz otra cilvēka rēķina: “Atnākšu mājās un vīram pateikšu, ka rīt es braucu pasaules ceļojumā un jūs te ar sīkajiem dariet, ko gribat. Vai arī – es tagad iešu dzīvot mežā, jo sajutu aicinājumu, tu vari nākt dzīvot līdzi vai dari, ko gribi”. Vispirms būtiski ir apzināties vēlmi pēc pārmaiņām, sākt par tām domāt un pastāstīt par to partnerim.

Zande mudināja vispirms veikt savas dzīves “grāmatvedību”, apzinoties jomas, kuras vēlētos mainīt:

Ir jāveic mazi, bet konkrēti soļi, nevis lieli lēcieni bezdibenī. Tā mēs varam ļoti smagi krist un pārsvarā, nostājoties pie bezdibeņa, ļoti nobīstamies.

Psihoterapeite izmantoja salīdzinājumu ar pirmklasniekiem un rosināja sekot viņu piemēram: “Pirmklasnieki nedomā par to, ka viņi būs maģistri. Viņus uztrauc, vai Jānis ar mani draudzēsies, vai es atradīšu savu vietu klasē, vai mamma un tētis man atnāks pakaļ. Pirmklasnieks iet soli pa solītim. Man gribas veselīgā veidā atgriezties pie pirmklasnieka piegājiena.”

Tādējādi iespējams tikt tālāk, nekā katru gadu 1. janvārī apņemoties īstenot milzu izaicinājumu: “Esmu drosmīgs, rīkošos! Un apmēram 20. februārī saprotu, ka neesmu spēris nevienu soli”.

Reizēm pietiek ar jaunu hobiju

Daudziem šobrīd aktuāls jautājums ir profesijas maiņa – arī tas nenotiek vienā dienā, uzsvēra Zande, kurai pašai ir pieredze krasā profesionālās dzīves maiņā, no aktiermeistarības pievērošoties psiholoģijai: “Jāapzinās, ka tas nebūs viegli. Es pamācīšos un pēc pieciem gadiem būšu eksperts. Tā nebūs!

Es mācījos 11 gadus. Piedodiet, mana ģimene un bērni, bet viņi bija pamesti laikā, kamēr es zubrījos kā traka, lai būtu eksperte šajā  jomā. Jautājums, vai esmu gatavs maksāt un upurēt ko citu svarīgu, lai mainītu konkrēto dzīves jomu?

 Ne vienmēr ir nepieciešama kardināla profesijas maiņa, iespējams, cilvēks jutīsies gandarīts, pievēršoties kādai jomai hobija līmenī. “Iespējams, esmu pasniedzējs augstskolā, jautājums – vai man uzreiz ir jākļūst par daiļdārznieku vai es vēlos vienkārši iekopt dārzu vai mazu dobīti,” uz pārdomām mudināja Zande.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti