Kas ir darba laiks un kāds tas ir Latvijā?
"Darba laiks ir laika posms no darba sākuma līdz beigām. Šajā laikā darbiniekam ir pienākums veikt darba pienākumus, to uzticēto, ko līgumā viņam noteicis darba devējs, un atrasties darba devēja rīcībā. Tātad pēc būtības tas ir laiks, par ko puses ir vienojušās, kurā darbiniekam jābūt darba devēja rīcībā un jāveic savi pienākumi. Viss pārējais, kas neietilpst darba laika tvērumā, ir atzīstams par atpūtas laiku," skaidroja Rācenājs.
Kas ir dīkstāve?
"Var būt situācijas, kad darbinieks nestrādā, bet darba devējam ir pienākums par to maksāt. To mēs saucam par dīkstāvi, proti, tas ir laika posms, kad darba devējs nav darbinieku nodrošinājis ar darbu. No vienas puses tas neietilpst darba laika jēdzienā, bet no – otras darba devējam par šo periodu tomēr ir jāmaksā, jo tā ir dīkstāve darba devēja vainas dēļ. Šobrīd likums paredz, ka par dīkstāves periodu darba devējam ir jāsaglabā darbiniekam darba samaksa," norādīja Rācenājs.
Kas ir tā saucamais normālais darba laiks?
"Šobrīd norma idejiski ir tāda, ka katru dienu cilvēks strādā astoņas stundas. Attiecīgi, ja paskatāmies, cik kalendāra mēnesī ir darba dienu, sareizinām to skaitu ar astoņām stundām, tad tā, vienkāršoti sakot, iegūstam mēneša normālo darba laiku, kas cilvēkam būtu jāstrādā. Tātad ja dienā tās ir astoņas stundas, nedēļā 40 stundas, tad mēnesī, atkarībā no darba dienu skaita, attiecīgi vai nu 160, vai 168, vai 176. Ja darba nedēļā mums iekrīt kāda svētku dienu, tad automātiski šī svētku diena samazina to saucamo normu par astoņām stundām," skaidroja Rācenājs.
Vai normālo darba laiku var saīsināt?
"Var noteikt saīsināto normālo darba laiku. Puses jau šobrīd par to var vienoties, ka mūsu uzņēmumā nedēļā būs jāstrādā 38, 35 vai 30 stundas. Tā ir pušu brīva izvēle. Tajā pašā laikā, ja darbiniekam darbs ir saistīts ar īpašu risku, un viņš strādā vairāk nekā pusi no šī darba laika, tad likums ir pateicis, ka viņam ir jānosaka saīsinātais normālais darba laiks," norādīja Rācenājs.
Vai pusdienlaiks ir ieskaitīts astoņu stundu darba laikā?
"Nē, darbiniekam ik dienas ik pēc četrām stundām ir tiesības vismaz uz pusstundas pārtraukumu. Tas nozīmē, ka šis atpūtas laiks netiek ieskaitīts darba laikā. Tajā pašā laikā ir dažādi izņēmumi. Piemēram, ja darbinieks objektīvu iemeslu dēļ nevar atstāt darba vietu un nevar paēst šajā atpūtas laikā, bet viņam tas ir jādara darba laikā, tad šāds pārtraukums tiek ieskaitīts darba laikā," skaidroja Rācenājs.
Cik daudz drīkst būt virsstundu?
Saskaņā ar Darba likuma 136. panta piekto daļu virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt vidēji astoņas stundas septiņu dienu periodā, ko aprēķina pārskata periodā, kas nepārsniedz četrus mēnešus.
"Ideja ir balstīta tajā, ka, ja normālais darba laiks mums ir 40 stundas nedēļā, tad vairāk kā astoņas stundas šajā nedēļas periodā nedrīkst būt virsstundas. Tas ir maksimālais, ko darbinieks drīkstētu strādāt. Pie normālā darba laika tās mums būtu 48 stundas – maksimums, ko var strādāt. Bet jāņem vērā, ka mums ir arī īpatnējais summētais darba laiks, kas atļauj vienā nedēļā pārsniegt šo normālā darba laika normu, aprobežojoties pie maksimums 56 stundām nedēļā. Ja mēs 56 stundas nostrādājam, tas ir vairāk kā astoņas [virs]stundas septiņu dienu periodā. Ja četru mēnešu periodā tu, piemēram, divus mēnešus riktīgi norukā 56 stundas katru nedēļu, tad atlikušajos divos mēnešos darba devējam ir jānodrošina tik stundas, lai visas stundas saskaitot, tu nepārsniegtu vidēji astoņu virsstundu apjomu. Tas ir likumā iekļautais izlīdzinošais mehānisms, ka vienā nedēļā var būt vairāk kā astoņas virsstundas, bet citā tad ir jānodrošina, lai ir mazāk," skaidroja Rācenājs.
Tātad, ja cilvēki nedēļā strādā 60-70 stundas, tas ir absolūts likuma pārkāpums. Vairāk kā 56 stundas nedēļā pat pie summētā darba laika cilvēku nodarbināt nedrīkst.
Kā virsstundas uzskaitīt, ja neplānoti pagarinās darba laiks?
"No vienas puses tas skan ļoti vienkārši, no otras puses tā ir ļoti liela problēma, jo tas, ko ir atzinusi tiesu prakse, ir, ka darbinieks nevar paņemt neplānotas virsstundas vai pats patvaļīgi strādāt virsstundas. Virsstundas ir jāsaskaņo ar darba devēju. Tas nozīmē, ja jums darba devējs pēc tam pateiks – es neko nezinu, tu mani neinformēji un nebrīdināji, darba devējs var šīs virsstundas neapmaksāt, jo tās nav atzinis. Tāpēc būtu jāizstrādā mehānisms uzņēmumā, kā rīkoties šādās situācijās. Piemēram, vai darbiniekam pašam tiek dota rīcības brīvība, ja viņš objektīvi redz, ka darbs ir jāpabeidz vai ir kaut kādas problēmas, kas ievelk stundas, ka viņam šīs stundas automātiski tiks atzītas kā virsstundas. Vai otrs variants – darbiniekam katru reizi jāzvana darba devējam un jāsaka, ka situācija ir tāda, ka būs nepieciešamas papildus divas stundas, vai tu tās akceptē? Darbiniekam turklāt jābūt pierādījumam, ka darba devējs tās ir saskaņojis. Līdz ar to tas, ko es ieteiktu, ir, ka tā ir rakstveida komunikācija – vai tie ir e-pasti, vai "Whatsapp", lai strīda gadījumā tu vari pierādīt, ka par papildus stundām ir vienošanās," uzsvēra Rācenājs.
