Globalizācijas ietekmē latviešu valodā ienāk arvien jauni un jauni aizguvumi, kuriem izsekot līdzi ar grūtībām spēj pat valodnieki. Varbūt jaunam terminam nav jāizmanto aizguvums no angļu valodas, bet gan jāatrod kāds labs, bet aizmirsts vārds, kas joprojām glabājas latviešu valodas pūra lādē? Profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs. atzina, ka latviešu valodas termini būtu jāizmanto biežāk.
"Kaut vai Dziesmu svētku sakarā mēs bieži dzirdam – organizācija, organizatorisks un tā tālāk. Kāpēc mēs nevaram teikt – rīkot Dziesmu svētkus, nevis organizēt? Rīkotāji, [nevis organizatori] – daudz īsāks vārds, daudz latviskāks, daudz labāks," piemēru minēja Veisbergs.
Kursīte pauda, ka, lai to paveiktu, nevis tikai jānorāda uz kļūdām vai kas jāaizliedz, bet jāvelta šai problēmai pastāvīgs darbs. Viņasprāt, būtu jādomā par nopietnāku atbalstu latviešu valodas pētījumiem un reizē arī par valodas iedzīvināšanu skolās un augstskolās.
"Ja projekti ir jāraksta angliski, jāatskaitās angliski, man tas drusciņ sāk atgādināt vienus citus laikus ar vienu citu valodu. Ir jābūt arī pašapziņai.
Protams, jāraksta arī angliski, ir jāraksta franciski, lai tas, ko mēs pētām, lai to, kas ir mūsu bagātība, mēs varam dot pasaulei, bet arī pašiem ir jābūt taisnai mugurai. Tikai tā valoda var attīstīties, ja visās jomās, visos līmeņos mēs runājam latviski un domājam arī latviski," uzsvēra Kursīte.
Literatūrzinātniece vērtēja, ka skolās un augstskolās būtu jābūt brīvpieejai zinātniskajai literatūrai. Protams, skaidrs, kāpēc šobrīd tā nav, jo tam nepieciešams finansējums – ir jāievēro autortiesības.
"Daugavpils Universitātes vai Latvijas Universitātes zinātniskie raksti – ne viss no jaunākā ir pieejams, tāpēc paņem internetā angliski, retāk franciski. Ir jādomā arī par palīdzību. Ne uzbāzties ar savu zinātnisko literatūru, bet radīt tai brīvu pieeju," Kursīte skaidroja.
Lielu lomu valodas attīstībā spēlē arī tas, kā apgūstam jaunu informāciju un kādā valodā lasām ikdienā – gan ziņas, gan daiļliteratūru. Lasīšana un valodas lietojums iet roku rokā.
"Grāmatu lasīšana iet mazumā, teiksim tā maigi. Lasīt cilvēki lasa daudz vairāk nekā agrāk, bet, ko viņi lasa, – lasa īsas ziņas, tiktokus, feisbukus un citas lietas, kur valoda nav ļoti skaista un izkopta," vērtēja Veisbergs.
"Vajag ienākt literatūrā kādam, kas būtu līdzīgs Jānim Steikam vai Jānim Rainim, vai Marģeram Zariņam, vai Ilonai Leimanei, lai vārdi top garšīgi, – kādā veidā Ilona Leimane atdzīvināja seno izteikumu latviešiem "sirds vībotnēs", kas nozīmē iemīlējies. Kāpēc nevar visu laiku teikt – nevis "es tevi mīlu", bet gan – "man sirds šodien vībotnēs"? Bet tam vajag talantu. Tāpat kā māksliniekam kaut kas jāiedzīvina, tāpat arī starp rakstniekiem ir pēkšņi jābūt kādam sliekšņa pārkāpējam, kāds bija Auseklis, Alunāns," vērtēja Kursīte.
Protams, ne visi rakstnieku no jauna saulītē izceltie vārdi iedzīvojas sabiedrībā, taču, tikai roku rokā sadarbojoties valodniekiem, rakstniekiem un valodas lietotājiem, valoda var uzziedēt, secināja valodnieki.
