Kā gladiolu kultūra ielauzās Latvijā caur dzelzs priekškaru

Par rudens klātbūtni liecina ne tikai dzestrie rīti un jaunā mācību gada sākšanās, bet arī gladiolas, kuras lepni gozējas dārzos un ziedu stendos. Tās zied no augusta līdz oktobrim un nav apstādījumu puķes, bet gan grieztie ziedi.  Par gladiolu popularitātes pieaugumu Latvijā un selekcijas sasniegumiem stāsta selekcionārs un Latvijas Gladiolu un īrisu biedrības prezidents Laimonis Zaķis.

Stundu gara rinda pie izstādes

Šo ziedu vēsture apvīta ar dažādām leģendām – tos dāvināja gladiatoriem, izmantoja zīlēšanā, sīpolus karināja kaklā, bet bruņinieki tos izmantoja kā laimes amuletu. Savulaik tautas medicīnā tās izmantotas cīņā pret zobu sāpēm, kā arī saaukstēšanos.

Par šo ziedu dzimteni tiek uzskatīta svelmainā Dienvidāfrika un Vidusjūras apgabals, bet precīzs rašanās laiks nav nosakāms – to vēsture sniedzas vairāku tūkstošgadu senā pagātnē. Eiropā kā krāšņumaugus gladiolas sāka kultivēt 17. gadsimtā, bet 19. gadsimtā jau bija izveidotas vairāk nekā divtūkstoš šķirnes.

Latvijā gladiolas aktīvi sāka audzēt pirmajā brīvvalsts laikā. 30. gados vairākas dārzkopības firmas piedāvāja pasaulē tā brīža labākās šķirnes, tostarp kanādieša Palmera “Picardy”. Sevišķi populāri šie ziedi kļuva 50. gados, kad ļoti intensīvi ar gladiolām nodarbojās selekcionārs Viktors Orehovs. Viņš arī veicināja gladiolu popularitāti Krievijā, jo šo ziedu šķirnes sūtīja pa visu Padomju Savienību.

Sešdesmito gadu sākumā par spīti dzelzs priekškaram Aldonis Vēriņš  Latvijā ieveda amerikāņu šķirnes, kas bija atspēriena punkts gan selekcijai, gan gladiolu kultūrai, jo, salīdzinājumā ar vecajām Holandes šķirnēm, šīs spēja turēt daudz vairāk atvērtu ziedu, tie bija izturīgāki un ziedu vārpas labāk sakārtotas. Pēc tam sekoja kruzuļoto gladiolu uzvaras gājiens.

70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā cilvēku interese par rudens karalienēm bija tik liela, ka reizēm stundu bija jāstāv rindā, lai iekļūtu gladiolu izstādē. Tolaik gladiolu audzēšana bija bizness, kuru Padomju Savienībā pieļāva, bet visādi centās ierobežot.

Ziedi bez aromāta

Lai gan savulaik selekcionāriem bija problēmas radīt tīri zilas un tīri zaļas gladiolu šķirnes, šobrīd tās iespējamas visās krāsās. Tiesa gan, neviens zieds dabā nevar būt ogļu melnā krāsā, tam apakšā ir kāda nokrāsa, piemēram, sarkana vai violeta.

Šie graciozie ziedi apbrīnu izpelnījušies ar savu izskatu, bet, izrādās, tiem nav smaržas. Selekcionāri dažādos veidos mēģinājuši radīt aromātiskas šo ziedu šķirnes, tostarp arī selekcionārs Hermanis Šmits Latvijā, piemēram, izmantojot gladiolu un acidentēru krustojumu, tomēr visi mēģinājumi bijuši neveiksmīgi.

Vietējās šķirnes vai tās, kuras nāk no līdzīgas klimata zonas, nav kaprīzas. Gladiolas aug gandrīz jebkurā augsnē – gan vieglās smiltīs, gan smagā mālā. Galvenais, jāievēro šo ziedu pamatprasības – atklāts, saules apspīdēts lauks, lai rasa rītos ātri nožūst un nebojā ziedus. Gladiolas spēj pielāgoties apstākļiem, bet svarīgi tās neiestādīt ēnā starp ziemcietēm.

Aktuālākais kaitēklis – gladiolu tripsis.

Tas ir niecīgs kukainis, kuru ar neapbruņotu aci gandrīz nevar saskatīt.  Tas sūc sulu gan no gladiolu lapām, gan ziedpumpuriem. Ja šie kaitēkļi savairojušies lielā apjomā, tie var izsūkt ziediem tik daudz sulas, ka tie izskatīsies kā salipuši, ar bālām, caurspīdīgām strīpām vai plankumiem. Cīnīties ar šo kaitēkli ir gandrīz neiespējami, jo efektīvi insekticīdi vairs nav pieejami. Tā kā kaitēkļi pārziemo zem bumbuļsīpolu segzvīņām, tos pa ziemu ieteicams glabāt vietā, kur temperatūra nav augstāka par +10 grādiem, lai vismaz šajā laikā tripsis nav aktīvs.

Ar 30 pumpuriem

Gladiolu šķirņu daudzveidība ir tik milzīga, ka selekcionāriem grūti izveidot kaut ko nebijušu. Vairāk var strādāt pie to kvalitātes – stabila ziedu vārpa, precīzs ziedu sakārtojums un izturīgi nelabvēlīgos laikapstākļos.

Kad veido jaunu šķirni, selekcionāri iesākumā vērtē ziedu vārpas – jābūt vismaz 20 pumpuriem un vienlaikus jātur atvērti astoņi ziedi, kamēr pirmais vēl nav sācis vīst. Laimonis Zaķis redzējis pat gladiolas ar 30 pumpuriem vārpā, bet pats izaudzējis ar 16 atvērtiem ziediem. Tomēr bagātīgas gladiolas ilgi nezied, jo izjauktas to proporcijas.

Pērkot gladiolas tirgū vai veikalā, ja vēlas, lai tās ilgāk ziedētu, jāizvēlas tās, kurām tajā brīdī trīs vai četri ziedi veras vaļā.

Šobrīd vecākais aktīvais selekcionārs Latvijā ir Visvaldis Vinķelis, kurš gladiolas selekcionē jau vairāk nekā 40 gadus un ir vairāk nekā 300 šķirņu autors. Viņa labākās šķirnes populāras arī aiz Latvijas robežām.  Viena no Vinķeļa radītajām šķirnēm ir “Melnā nakts”. Tai ir ķiršbrūnsarkana ziedu krāsa, kura uz malām paliek intensīvāka.

Selekcijas vecmeistars Jānis Dipāns aktīvi vairs nenodarbojas ar jaunu šķirņu radīšanu, taču ir autors daudzām izcilām un populārām gladiolu šķirnēm, piemēram, “Sarkanā burve”, kura zied spilgti sarkaniem ziediem. Juris Bāze pēdējo 17 gadu laikā radījis 68 gladiolu šķirnes, no kurām lielākā daļa ir sīkziedu. Starp viņa radītajām šķirnēm ir “Solo”, kura zied ceriņkrāsas ziediem, un to bagātīgajās vārpas sakārtoti 24 līdz 25 ziedpumpuri. Šķirne “Lote” spēj sasniegt pat pusotra metra augstumu.

Laimonim Zaķim ir 40 gadu pieredze gladiolu selekcionēšanā. Viņš radījis vairāk nekā 200 gladiolu šķirņu, tomēr meistars pārliecināts, ka labākā šķirne vēl tikai taps. Zaķa pūrā ir sena, bet joprojām pieprasīta šķirne “Brīnumdare” – tās ziedi plaukst zaļā krāsā, bet pēc tam iekrāsojas sārti. Šķirnei “Zīda tīkli” ziedi viscaur aveņu rozā, pārklāti ar baltas krāsas tīklojumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dārzs un mājas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti