"Viņi devās uz slimnīcu, uzstādīja savus noteikumus un procedūras. Pilnīgi visus stāvus kontrolēja krievu karavīri. Saskaitīja pacientus, skaitīja darbiniekus, lai neviens neaiziet. Viņi teica, ka, ja ārsti aizies, viņi šaus," atcerējās Marina Gorbaha.
Viņas pēdējā atmiņa par slimnīcu bija nevis kā medmāsai, bet gan pacientei. Kad Krievijas tanki un karaspēks ielenca ēku, viņai žoklī trāpīja iebrucēju snaipera lode. Kolēģi viņu ietina palagos un slepus izveda no pilsētas.
"Mēs to izturējām visi kopā. Tāpēc šeit mēs viens otru saprotam no pusvārda, no pusskatiena. Ziniet, Mariupoles iedzīvotāji tagad saprot viens otru tieši tāpat ar vārdiem, acīm, žestiem, asarām," stāstīja Marina.
Dmitro Gavro, kurš mācās par kardiologu, atceras tumšās dienas, kad pilsēta tika aplenkta un bombardēta.
"Grūtākais, kas mums visiem bija jāredz, bija bērnu nāves. Es redzēju un atcerējos katru, sākot ar pirmo meiteni, kas mums tika atvesta, un beidzot ar pēdējām divām," stāstīja Dmitro.
Viņš, nespējot strādāt okupantu labā, no Mariupoles aizbēga. Tagad Mariupoles ārsti turpina strādāt Kijivā.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Rudens sākumā Ukrainai pretuzbrukumā izdevās atbrīvot no okupantiem lielāku teritoriju, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma. 11. novembrī Krievijas armijas vienības pameta Hersonas pilsētu, kur drīz vien ienāca Ukrainas karavīri.
Krievija ar raķetēm regulāri apšauda Ukrainas pilsētas, lai ziemā atstātu ukraiņus bez elektrības un siltuma. Eiropas Parlaments ir pasludinājis Krieviju par terorismu atbalstošu valsti.
