Mācīt ar prieku
“Nemācēju lasīt, un Singa man bija pirmā lielā skolotāja,” atceras Beāte Račko. Savulaik piecu gadu vecumā „Pūpolīša” dēļ viņa lasīt iemācījās divās nedēļās.
“Tas, kā viņa mums tajā laikā iemācīja pareizi lasīt, veidot uzsvarus - tagad to dzird mani bērni. Sanāk, ka viņi katru vakaru dzird Singas mantojumu. Bieži vien vīrs saka - Beāt, tu pārāk spilgti lasi tās pasakas, bērni nevar aizmigt! Bet es citādāk nevaru,” saka Račko.
Līdz ar pussimtu citu “pūpolīšu” Beātes bērnība pagāja kopā ar Singu pie radio mājas un Kinostudijas mikrofoniem un uz teātra skatuves. Kā Singa mācīja? Tikai caur prieku un spēli, atceras Beāte. „Es nezināju, ka viņa ir slavena aktrise. Man viņa bija kā radio mamma, kā otrā omīte. Viņa mācīja daudzas lietas un attiecās pret mani ar lielu rūpību un savā ziņā palīdzēja mani audzināt. Caur viņas izveidoto pulciņu mans ceļš ievirzījās uz skatuves. Jau 10 gadus pati esmu arī skolotāja un tagad zinu, kā tas ir - mazam bērnam kaut ko mācīt. Prieks ir vislabākais ceļš,” saka Beāte.
Ar cieņu pret bērniem
„Pūpolīši” rāvās pie Singas, jo pretstatā padomju skolas ikdienai tā bija brīvības saliņa, pilna radošuma un cieņpilnas attieksmes, atceras Helēna Laukmane. Viņai Singa „Pūpolītī” bija kapteinis, kas prata uzticēt atbildību.
„Viņa attiecās pret mums tieši tāpat kā pret jebkuru citu pieaugušo, kas, manuprāt, ir tieši tas, kas veido cilvēciskās attiecības. Jo ja bērns sajūt, ka viņš arī ir atbildīgs katrā situācijā… (..) Visi darīja kopīgu darbu ar kopīgu mērķi. Man mājās ir viena fotogrāfija no Singas, kurai otrā pusē ir rakstīts: „Helēnīt, man šajā bildē ir 65 gadi, Tev ir desmit, bet mēs tomēr saprotamies,”” atminas Helēna.
Reiz Singa mazo Helēnu pavadījusi uz koncertu. Pēkšņi izrādījies, ka nav ķemmes, , ar ko izķemmēt matus pirms uzstāšanās. „Bet Singa atrada izeju un kādu pusstundu ķemmēja man matus ar zobu birstīti. Un rezultāts bija vienkārši lielisks!” klāsta Helēna.
Viņa mūs uztvēra kā aktierus un nedeva atlaides, tāpēc vien, ka bijām bērni, atminas vēl viens bijušais „pūpolītis” Juris Lapše. Singa katram redzējusi cauri un pratusi atrast pareizos vārdus, kā motivēt. Bija stingra, bet kārtību panāca ar savu lielo harismu un cieņu pret bērniem. „Varu iedomāties ar šīsdienas acīm, ka nebija viegli valdīt un ievirzīt sliedēs visu šo raibo pūli, bet viņai tas izdevās apbrīnojami labi. Domāju, ka viņa to panāca arī ar milzīgu cieņu pret bērniem. Viņa mūs neuztvēra kā bērneļu baru, kas jāvalda un jāskolo, bet drīzāk kā savus skolniekus vai zināmā mērā pat kolēģus,” stāsta Lapše.
Iemācījāmies kļūt par radošiem cilvēkiem
Par profesionāliem aktieriem gan neviens no „pūpolīšiem” vēlāk nekļuva. Visciešāk ar teātri ir saistīta režisore Krista Burāne. „Viņa nenāca pie mums kā aktrise, bet kā cilvēks, kurš ar mums strādā un caur kura pieredzi teātris kļuva par vienu no mūsu ikdienas sastāvdaļām. (..) Mēs caur Singu mācījāmies kļūt par radošiem cilvēkiem, vienalga ko mēs šobrīd darītu. Mēs iemācījāmies, ka radīšana ir ikdienas dzīves daļa,” stāsta Krista.
Kristai, toreiz tikko desmit gadu slieksni pārkāpušai, „Pūpolītī” svarīgākā bija Singas dotā brīvības sajūta un iespēja mācīties ar jēgu.
Singa saviem audzēkņiem ļāva iepazīt labu literatūru un mūziku, viņas iestudējumi „Pūpolītī” bija pamatīgi: „Staburaga bērni”, „Emīls un Berlīnes zēni”, „Gaidīšanas svētki” un vēl un vēl. Lomas bērni lielākoties mācījās no galvas, arī Raimonds Gruntiņš, kura balsī runāja vairāki galvenie tēli.
„Singa bija daudz kas - viņa bija Skolotāja ar lielo S. Mēs zinājām, ka viņa ir slavena aktrise, bet mēs viņu ļoti mīlējām. Un Singa mums bija viss - milzīga autoritāte, padomdevēja, ļoti nozīmīgs cilvēks tajā dzīves brīdī. Es nezinu, kam bija jānotiek, lai es palaistu garām kādu mēģinājumu!” stāsta Raimonds.
Necieta „teātra spēlēšanu”
Lai gan par aktieriem savulaik gribējies kļūt teju visiem uzrunātajiem „pūpolīšiem”, iespējams, tieši Singas vadītais pulciņš ar laiku licis apjaust, cik aktiera darbs ir ļoti grūts, pieļauj Juris Lapše. „Daudziem, arī man pirms „Pūpolīša” Vera Singajevska asociējās ar Karlsonu un viņas iedziedātajām Elgas Īgenbergas bērnu dziesmiņām. Man viņa likās tāda omulīga, nenopietna, biju sagaidījis viņu kā pavisam citu cilvēku. Bet izrādījās, ka viņas personība galīgi nav Karlsons, vismaz manā skatījumā tā izrādījās pavisam citādāka. Un tikai tad var saprast un novērtēt, ar kādu darbu viņa ir panākusi šo ticamības efektu, ka viņa pati tiek asociēta ar šo tēlu,” saka Juris.
Lūgumam dalīties atmiņās par Singu atsaucas arī kādreizējie “pūpolīši” Edgars Siliņš un Māris Finks, kuriem šī ir tikšanās pēc vairāk nekā 10 gadiem. Viņu atmiņā visvairāk palicis Singas dabiskums un vienkāršība, ko viņa mācīja arī bērniem.
„Singa ļoti necieta, ka bērni „spēlē teātri”, tāpēc mums tas viss tika pasniegts ļoti dabīgi. Tas bija pirmais kaut kas tāds, kas pie mums notika, pilnīgi citāds, nekā tautas teātri. Mūs tolaik sauca par profesionāļiem, bet tas bija tāpēc, ka mēs bijām tiešām pie viena ģeniāla cilvēka, kas tādā veidā arī guva pats prieku, mums to organizējot,” norāda Edgars.
„Viņa bija ļoti vienkāršs cilvēks. Vienā mēģinājumā man nokrita kurpe un trāpīja viņai pa galvu, bet viņa neteica ne vārda. Mammas sēdēja, galvas šausmās saķērušas, bet viņa neko!” atzīmē Māris.
No Singas brauks atvadīties no malu malām
„Daudzi vecāki man lūdza - lai arī mūsu bērniņam tur daudz nekas neiznāk, viņiem ir pavisam cita uzvedība mājās, kopš viņi nāk pie jums! Jo es jau viņiem mācīju arī skatuves ētiku, ka nedrīkst nākt ar ielas apaviem telpā, ka jāsasveicinās un jāpalaiž meitenes pa durvīm pa priekšu,” stāstīja pati aktrise Vera Singajevska.
Singas mācības kādreizējie „pūpolīši” labi atceras arī šodien, lai gan nevienu brīdi neesot jutuši, ka tiek audzināti, saka Raimonds Gruntiņš.
„Singa mācīja lielu bijību pret dzīvi. Tur pat nevarēja iedomāties kaut kādu zvaigžņu slimību tāpēc, ka man būtu tikušas galvenās lomas. Tāda doma pat nebija pieļaujama! Tagad kā pieaugušais varu pateikt, ka tās vērtības, ko Singa toreiz ielika, nekur nav palikušas,” atzīst Raimonds.
Atvadīties no savas skolotājas bijušie „Pūpolīši” piektdien brauks ne vien no dažādām Latvijas vietām, bet arī no ārzemēm. Jo Singa ar savu labestību, cieņu un dzīves gudrību prata ielikt pamatus visai dzīvei, un arī tas ir viņas mantojums.
