Liepājnieks Jānis Rudzītis droši vien būtu gājis tēva pēdās un kļuvis par zvejnieku, taču gadījās tā, ka agrā bērnībā tēvu paņēma jūra. Tagad, jau strādādams par mājturības skolotāju, bez darbmācības iemaņām viņš cenšas iemācīt arī dzīves patiesības. Kaut vai to, ka divi plus divi IR četri, lai kā varbūt reizēm kārotos galā sagaidīt 3 vai 5.
Viņaprāt, būt skolotājam – tā ir vislielākā atbildība, jo vecāki viņam uztic pašu dārgāko, kas viņiem ir – savus bērnus.
Mani kaitina optimisti – uz visu jāraugās no gaišās dzīves puses, ej ar smaidu un pasaule uzsmaidīs tev pretī, glāze ir puspilna… Citējot kādu paziņu, tas viss ir tukšs, un uz mani nekā neiedarbojas. Daudz vieglāk var noticēt un pieņemt veselīgas skepses un ironijas cauraustus personāžus. Bet skolotājs Rudzītis nekādi neietilpst nevienā no manis saveidotajām ļaužu kastītēm. Jāņa optimisms ir vienkārši nogalinošs – tā ir tik milzīga, pāri malām plūstoša cilvēku mīlestība un prieks par itin visu, ka neviļus pieķer sevi smaidām. Nevis pārgalvīgi smejam vai sazvērnieciski ķiķinām, bet tieši smaidām – rimti un priecīgi, gaiši un viegli – tā Rudzītis aplipina ar savu pozitīvismu.
Rudzītis ir Jānis
Ar Jāni tiekamies viņa darbiņā – Liepājas 8.vidusskolā, kur mājturības stundās puikas un meitenes viņa vadībā apgūst roku darba prieku. Patiešām tā arī šķiet, jo puiši nav nemaz skubināmi, drīzāk grūtāk stundas beigās nolikt malā iesākto darbiņu un atsveicināties līdz nākamajai reizei. Laikam jau visprecīzāk skolotāja Rudzīša un bērnu attiecības raksturo kāda zēna stāstītais: puika ieradies ar lauztu, kaklā pakārtu roku, kas darba karstumā pamazām arvien vairāk izslīd no saudzējošā apsēja.
Kad Jānis puikam vaicā, vai viņam nesāp un vai tomēr nevajadzētu iepauzēt ar aktīvu darbošanos, zēns ar pārliecību atsaka, ka šo stundu jau nu gan viņš ne par ko garām nelaidīšot.
Rudzītis tik nogroza galvu un slepus gandarīts nosmaida bārdā – kur vēl labāku novērtējumu skolotāja darbam!
Liepājas 8. vidusskola neskaitoties nekāda elitārā skola, stāsta Jānis, bet viņš nekad nav pat apsvēris izskanējušos aicinājumus mainīt darba vietu: "Šī ir mana skola, te ir mani pedagogi, es te strādāju jau apaļus 20 gadus, un man te joprojām ļoti patīk." Izrādās, skolēni viņu bieži uzrunājot par Rudzīti, jo Jāņu jau joprojām ir gana daudz. Un ir bijis, ka pēc deviņu gadu kopīga darba un mācīšanās kāds devītklasnieks apjautājas – skolotāj, ja drīkst vaicāt – kā tevi vispār sauc? Uz atbildi, ka Jānis, sekojis pārsteigums – tik vienkārši?! Viņš pat nenojauta, ka Rudzītis ir Jānis.
2 reiz 2 ir 4
Laikam jau pateicoties vai par spīti likteņa uzkrautajiem pārbaudījumiem, Rudzītim ir izdevies zem apbrīnojamās optimisma ādas saglabāt vienlaikus ļoti reālistiska un loģiska viedokļa mugurkaulu. Viņu patiesi uztrauc un nedod mieru, piemēram, dzimtās Liepājas spozmes sūbēšana, ļaujot iet zudībā kaut vai lieliskajam izcilā pilsētas arhitekta Berči atstātajam mantojumam. Jānis iemūžina šīs joprojām krāšņās arhitektūras pērles fotogrāfijās, vismaz tādā veidā dodot godu dižā meistara veikumam. Viņš stāsta, ka visi Liepājā zinot Berči, bet vairums neko īsti par faktisko pilsētas tēvu pastāstīt nezina, tāpat kā nenojauš, ka Berči dzimtas kapavietas vismaz daļēji pieejamas tepat, ostas kanāla malā.
Rudzītim patīk te nākt un fotografēt gan ostu un omulīgos zvejas kuģīšus no mazredzēta rakursa, gan paklausīties no tuvējā kroga pār kanāla ūdeņiem plūstošās džeza skaņas, gan vienkārši saelpoties vēju.
Kā jau kārtīgs liepājnieks uz jūru viņš aizejot divreiz gadā – vienreiz nopeldēties, otrreiz – pēc jūras mēsliem mazdārziņam.
Nemanot vien sarunas – kā jau jebkurā kompānijā – tomēr aizgriežas uz satraucošās pasaules situācijas pusi. Jānis citē kādu indiāņu teicienu – cilvēkam ir jāpietiek ar tik, cik ir līdz horizontam. Milzums nelaimju un likstu pasaulē ceļas cilvēku nepiesātināmības dēļ. Bet ir kādas patiesības, kas stāv pāri laikam un cilvēku varām – kā tas, ka 2 reiz 2 ir 4. Protams, atradīsies kāds, kas teiks, ka tur iznākums būs 3, biznesmeņi noteikti apgalvos, ka 2 reiz 2 ir 5, tomēr Rudzītis ir cieši pārliecināts:
"Es neesmu bailīgs, bet es baidos, lai pasaulē neiestājas tumsa, es uzskatu, ka tomēr labajam ir jāuzvar. Un, pat ja kādam tas šķiet garlaicīgi, tomēr 2 reiz 2 IR 4, un tā lai arī paliek."
Sveika, mana mīlestība!
Kad noskanējis pēdējās stundas beigu zvans, kopā ar Jāni dodamies cauri visai Liepājai uz viņa mājām. Dodamies ar autobusu, jo sava auto Rudzītim nav. Īsti jau arī laikam nav nepieciešams, jo Liepājā viss ir tepat ap stūri, un gandrīz visi ļautiņi ir pazīstami. Vismaz Jānim.
Apbrīnoju viņa spēju, māku, un svarīgākais – vēlmi atrast laiku saviem līdzcilvēkiem – apstāties un aprunāties, apvaicāties rindā blakus stāvētājai par viņas jaukajiem šuneļiem, labdabīgi pavilkt uz zoba savu bijušo skolotāju, nejauši sastaptai skolniecei pajautāt par jaunākās māsas veselību, kioska pārdevēju uzslavēt par izcili pagatavotu kafiju. Un tad ir jāaizdomājas – cik es dienā atrodu laiku pat ne draugiem vai radiem, bet pasvešiem līdzcilvēkiem? Mjā, Rudzīt, Rudzīt…
Un it kā ar to vēl nebūtu gana, Jānis no ceļa zvana sieviņai, lai brīdinātu par mūsu ierašanos un vēlmi iziet kopīgā pastaigā: "Sveika, mana mīlestība!" Sākumā domāju – nu, labi, var jau drusku iztaisīties ierakstā, bet, kad tu to sadzirdi atkal un atkal, arī klātienē meitiņu satiekot un sirsnīgi apkampjoties, tad saproti, ka tas nav nekāds teātris, tā ir mīlestības pilna dzīve, kurā mums uz mirkli ir atļauts piedalīties.
Ar Jāni Rudzīti Liepājā tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
