Vairākus gadus strādājusi medmāsas arodā, vēlāk - cietumā par sociālo darbinieci, bet nu jau divpadsmito gadu šī amata pienākumus Indra Priede veic krīzes centrā “Valdardze”, kur strādā ar vardarbībā cietušiem bērniem un ģimenēm.
Speciāliste atzīst, ka darbs ir ļoti smags, jo vardarbības gadījumu skaits pieaug. Turklāt tie ir arvien smagāki un sarežģītāki.
Lai arī pieredzes bagāža uzkrāta pamatīga, Indra uzsver - sociālajam darbiniekam jāmācās visa mūža garumā, sekojot līdzi laikam un sabiedrības vajadzībām.
“Galvenais, kas ir jāprot, iejusties tā otra cilvēka ādā. Tas nav nemaz tik viegli, gan ar mammām strādājot, gan ar bērniem. Kādreiz nolaisties līdz tam pusaudžu līmenim, lai tu vispār ar viņu dabūtu kontaktu. Protams, visas zināšanas, prasmes, kā rīkoties dažādās situācijās,” norāda krīzes centra “Valdardze” sociālā darbiniece Indra Priede.
Viņa gan teic, ka pats svarīgākais sociālajā darbā ir komanda. To “Valdardzē” sauc par lielāko vērtību. Centrs darbojas jau 13 gadus, nodrošinot sociālo rehabilitāciju vardarbībā cietušajiem, kā arī veicot izglītojošo un preventīvo darbu. Ik gadu tur nonāk vidēji 300 cilvēku, lielākoties bērni. Viņu skaudrie dzīvesstāsti neatstāj vienaldzīgus, un kā atzīst speciālisti, tikt galā ar emocionālo slodzi nereti ir visgrūtākais.
“Indra ir cilvēks, kurš var strādāt ļoti paaugstinātos psihoemocionālos apstākļos,” darbinieci slavē “Valdardzes” vadītāja Eva Sāre-Aizsilniece. “Viņa vienmēr saglabā mieru un stabilitāti. Arī tādās paaugstinātās krīzes situācijās, kad ir jāstrādā, tad viņa ir ļoti liels balsts. Viņa ļoti ievēro profesionālās kompetences robežas. Viņa ir pilnīgs komandas loceklis, viņa saka - ko tad es, es jau neko. Bet sociālais darbinieks ir tas, kas saredz, viņš redz šo gadījumu kopumā, viņš piesaista speciālistus, un tā ir ļoti liela atbildība,” norāda Sāre-Aizsilniece.
“Tas galvenais novērtējums jau ir paši bērni un vecāki. Ka tādi smaidīgi iet mājās, ir savas lietas sakārtojuši un saka paldies, ka esam palīdzējuši. Tas ir tas galvenais novērtējums,” bilst Priede.
