Rolanda eseja Latvijas 90. jubilejā:
Un viņš man stāstīja, kāpēc kapi ir viena no viņa mīļākajām vietām Jēkabpilī: „Te ir tāda sajūta, ka mani te nekas neapdraud, ka es šeit no jebkā esmu pasargāts. Nu, pamata tam nav nekāda, bet kaut kāda tāda sajūta sintezējas, šeit atrodoties.”
Rolandam nepatīk, kāds viņš bija pagātnē: „Apbrīnoju to, kā visus tos gadus mani varēja izturēt un paciest. Manu augstprātību.”
Piemēram, viņam bija draudzene. Ar šo draudzeni Rolands bija, kā viņš pats saka, kā brālis ar māsu. Bet kaut kādā brīdī viņš pārkāpa draudzības robežu: „Kaut kādā momentā tu apzinies, ka esi svarīgāks par to otru cilvēku. Un ka tu to otru cilvēku nomāc.”
Sāka izteikt pretenzijas, un tas viss beidzās ar šausmīgu strīdu: „Varbūt tika pazaudēta māka ieklausīties un saprast otru cilvēku.”
"Nākamie 90"
2008.gadā, svinot Latvijas deviņdesmito jubileju, sarīkoja eseju konkursu "Nākamie 90". Tajā piedalījās skolas vecuma jaunieši no visas Latvijas.
Nu desmit gadus vēlāk uzrunā Latvijas Radio vairākus no šiem jauniešiem:
Tas viņu sagrāva. Uz diviem gadiem. “Mēs atkal esam kopā ar šo cilvēku. Tā teikt, roku rokā, un tagad es šo cilvēku dievinu. Es viņu apbrīnoju.”
Tagad viņš ir pavisam citādāks. „Pie problēmām, kas man ir bijušas, es varu vainot tikai un vienīgi sevi. Un sava veida augstprātību un savu mērķi apgaismot citus par savu pārliecību, kas īstenībā ir uzspiešana,” saka Rolands.
Rolands min vairākus, viņa vārdiem runājot, dzīves aplauzienus, kas ir notikuši: „Tā ir slimība. Tā bija slimība un bailes par savu eksistenci.” Visu ārstēšanās laiku Rolands pavadīja slimnīcā. Tie bija vairāki mēneši, un visu šo laiku viņam bija stabila 37 grādu temperatūra.
„Tās neciešamās galvassāpes, un tāda nolemtība un neziņa. Tad ir, tad nav. Man liekas, ka tieši tā neziņa un tā gaidīšana lika visu apdomāt.”
Tagad viņš ir kļuvis spontāns un neprognozējams. „Nu, bija jārīko liels pasākums, un tēma bija “Holivuda”. Vajadzēja iejusties kādā tēlā. Man patīk diezgan neordināras lietas. Un es ierados kā aktrise Sofija Vergara. Es pārģērbos par sievieti, kas ir diezgan neierasti varbūt šādai videi.”
Rolands ir gleznotājs. Viņš glezno jau vairākus gadus. Dažas gleznas ir izstādītas skolā. Tostarp viena no viņa mīļākajām gleznām, kurā ir attēlota krievu tautu meita. Kā izrādās, tur viņš attēloja savu vecvecmāmiņu: “Un to dziļo cieņu pret krievu kultūru kā tādu es tieši esmu mantojis no viņas. Tāpēc šī nav varbūt tikai mana vecmamma, bet arī mana mamma un varbūt arī liela daļa no manis.”
Rolandam patīk grausti, tāpēc mēs bijām arī tur. Es teiktu, ka grausti ir šī stāsta interesantākā daļa. Rolandam ir ļoti interesanta motivācija, kāpēc viņš iet graustos: „Man ļoti patīk no katras vietas, kur es esmu bijis, kaut ko paņemt: grāmatas, kaut kādas vecas fotogrāfijas, kas ir palikušas un kas vēl nav sadrupušas.”
Kāpēc viņš tā dara, kam viņam vajadzīgas šīs mantas? „Man ļoti patīk izpētīt smalkas, varbūt pat nebūtiskas lietas. Man patīk sajūta, ka šī aizmirstā cilvēka piemiņa ir atkarīga tikai no manis.”
