Dombrovska ir žurnāla "Medības" galvenā redaktore, un podkāstu viņa veido kopā ar žurnālistu un šaušanas instruktoru Oskaru Treilihu.
Kāpēc ienāca prātā doma par podkāstu?
Pavisam vienkārši. 2019. gada vasarā manu suni sakoda čūska, bija smagas sekas. Divas nedēļas, gaidot, kamēr klīnikā ar sistēmu pilinās zāles, atradu savā aifonā sadaļu ''Podkāsti''. Man nebija ne jausmas, kādus podus viņi tur kāš. Uzspiedu tēmu, kas man tajā laikā likās interesanta “True crime” jeb dzīves detektīvi. Atradu vienu podkāstu un sāku klausīties. Un sapratu, ka mums arī tādu vajag. Man patīk, ka te nav laika ierobežojuma, varam “ļurināt”, cik mēs gribam.
Latvijā auditorija ir tik maziņa! Ja mēs būtu podkāsts ASV, kā viņiem ir “The MeatEater Podcast”, tagad nesen iznācis seriāls ar tādu pašu nosaukumu “Netflix”, tad auditorija mērītos simtos tūkstošos vai miljonos. Mēs sakasām dažus tūkstošus un esam laimīgi.
Kas ir jūsu podkāsta auditorija? Vai pazīsti viņus sejā?
Pēc statistikas ir tā, ka mūs vairāk klausās 25 –35-gadīgi. Gados jaunā auditorija, kas žurnālu nelasa. Pēc komentāriem esmu sapratusi, ka skatās un klausās gan veci, gan jauni mednieki. Un, kas man pārsteidz visvairāk, klausās arī tie, kas nav mednieki.
Un tad ir cilvēki, kuri, klausoties podkāstu, ir kļuvuši par medniekiem. Tas man liekas kaut kāds kosmoss.
Bet, iespējams, tas tāpēc, ka mums, kas taisām podkāstu, medības ir dzīvesveids, un ap sevi veidojam tādu kā klubiņu, dalāmies pieredzē. Un, ja cilvēks no malas to skatās un klausās, tad pieņemu, ka viņam arī gribas iekļūt šai klubiņā. Un to viņš var panākt, ejot kursos un nokārtojot eksāmenu.
Bet klausās jaunie, klausās vecie. Mans tēvs, kuram septiņdesmit pāri gadi, klausās un sūta saviem draugiem. Tas podkāsts atklāja pilnīgi jaunu pasauli, par kuru man nebija ne jausmas.
Jums ir dažādas tēmas, ko apskatāt, kas interesē gan plašāku sabiedrību, gan specifiskas tēmas medniekiem, kuru vidū viedokļi arī atšķiras. Kā jums izdodas tik dažādos viedokļus atspoguļot?
Tas vienmēr ir interesanti, bet kā saku, podkāstā paužam savu personīgo viedokli. Un mērķis ir veicināt diskusiju. Var piekrist, var nepiekrist, bet galvenais, lai ir diskusija. Un tad varam runāt – kā liekas mums, kā liekas citiem. Un ir arī pārmetumi, ka domājam nepareizi, bet es jau saku, ka nav pareizi vai nepareizi. Ja tev ir cita informācija, raksti un dalies. Mēs to ņemsim vērā un, iespējams, mainīsim savu viedokli.
Mums, protams, jāievēro politkorektums un tas, ka mūs klausās nemednieki. Tas nozīmē, ka nevaram reālos mednieku stāstus stāstīt tādā slengā, kā runā mednieki. Bet, no otras puses, tā ir iespēja pastāstīt medniekiem, ka tā tas notiek.
Ja tu gribi kotleti, tad kotlete mežā ir jānomedī. No otras puses – jāmedī pēc noteikumiem, lai nākotnē tā kotlete arī pa mežu staigātu.
Nu, protams, mūziku diktē auditorija. Un auditorijai patīk tikai dažas lietas. Proti, asinis, jo diskusijas un reportāžas par negadījumiem, kas notikuši medību laikā, skatās visvairāk. Un tāpēc mēģinam skaidrot, kādas kļūdas tikušas pielaistas un kas jādara, lai nekas tāds vairs nenotiktu. Mednieki daudz klausās par likuma skaidrojumiem. Tādēļ aicinām valsts institūciju pārstāvjus, lai tos skaidrotu. Ir tēmas, kas medniekus neuzrunā, bet mēs nevaram vienmēr taisīt sensāciju. Kā nekā, mēs taisām katru nedēļu, jebkuros apstākļos iznāk viena epizode. Un mums tūlīt 27. novembrī būs simtā epizode. Mēs jau kā veterāni jūtamies!
