«Man vienmēr likās, ka es esmu vainīga.» Polīnas stāsts par mammas emocionālajiem un fiziskajiem pāridarījumiem

Bija posms, kad Polīnas mamma, lai gan abas dzīvoja vienā mājvietā, ar viņu vispār nesarunājās; uzskatīja, ka šis ir labs risinājums, lai mazinātu konfliktus. Sākumā tas strādāja, taču laika gaitā situācija kļuva saspīlētāka, sākās emociju izvirdumi, kas lika Polīnai izvairīties no atrašanās mājās.

Viņa meklēja daudz dažādu veidu, kā izbēgt, – uzkavējās ilgāk darbā, tikās ar draugiem, nenoliedz, ka mierinājumu meklēja arī alkoholā.

Vardarbīgās epizodes kļuva biežākas un smagākas, situāciju vēl vairāk pasliktināja noteiktie ierobežojumi Covid-19 izraisītās pandēmijas kontrolēšanai. Piespiedu kārtā pavadot vairāk laika mājās, Polīna saprata, ka, lai arī cik ļoti tas nesāpētu, attiecības ir jāizbeidz, – viņa sagaidīja dīkstāves pabalstu, trīs dienu laikā savāca mantas, atrada dzīvokli un aizgāja prom.

Viņa mēģināja vērsties pēc palīdzības pie radiem, taču pretī saņēma neticību. Šī situācija Polīnai palīdzēja saprast, kuriem cilvēkiem viņa patiesi rūp – piemēram, draugiem, kas palīdzējuši viņai gan finansiāli, gan ar naktsmājām. Polīna skaidro, ka “ir svarīgi nebaidīties lūgt palīdzību – ir iespēja saskarties ar neticību, bet nevajag baidīties, jo noteikti atradīsies kāds, kurš palīdzēs,” kā arī uzsver, ka ir būtiski, lai cilvēks, kurš aiziet, nepaliek viens pats. Viņa uzskata, ka “ir svarīgi, ka tādos brīžos tev ir cilvēks, kuram tu vari piezvanīt, uzrakstīt.

Aiziet ir viens, bet “sadzīšanas” posms prasa laiku.”

Polīna iedrošina katru cilvēku apzināties savu vērtību, jo neviens nav pelnījis vardarbību. Viņa stāsta, ka brīdī, kad pret tevi tiek vērsta vardarbība no cilvēka, kuru tu mīli, ir svarīgi saprast, ka mīlestība sākas ar sevi pašu. Polīna uzsver, ka, “lai cik ļoti gribētos ticēt kaut kam labam, šādā situācijā es izvēlētos un arī izvēlējos sevi attiecību vietā – es sev esmu svarīgāka nekā attiecības, kurās viens otram dara pāri”.