Lāsma par vardarbību ģimenē: Ir brīnišķīga sajūta stāvēt bedres malā, no kuras esi tikusi laukā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Lāsma piedzīvojusi varmācību abās laulībās. Savu stāstu viņa stāstījusi, uzrunājot sievietes, kuras nespēj saraut varmācīgu attiecību saites. Lāsma saka – tu to vari, ja gribi! Atkarība varmācīgās attiecībās vēršas uz labo pusi, kad sāc sevi mīlēt, cienīt un kad bailes kļūdīties atkāpjas vismaz drošā attālumā; patiesība dara brīvu.

Sava stāsta ievadā viņa iepazīstināja ar savu ceļu uz jaunu dzīvi. Otrs stāsts vēstīja par viņas pirmo laulību, saskaršanos ar fizisku vardarbību un neprasmi tikt prom no šādas dzīves. Bezspēcība un "kauns par to, ka es – meitene no normālas, labas ģimenes – biju iestigusi tādā zampā." Trešajā stāstā Lāsma raksta par to, ka ir grūti kādam ārpus ģimenes lūgt palīdzību, līdz beidzot situācija bija nonākusi līdz lūzuma punktam – aukstā novembra naktī viņa aizgāja no mājām. Nākamais trieciens – Lāsma zaudē meitu, cīņā par tiesībām audzināt meitu uzvar vardarbīgais vīrs.

Stāsts par otro laulību

Otrā laulība nav tādu fizisku sāpju pilna, drīzāk morālā diskomforta, spriedzes, pārmetumu pārpildīta. Kad iepazināmies, biju nogurusi no stiepiena  darba vidē, no mūžīgās pārvākšanās, no čemodāna. Es viņu ļoti mīlēju, joprojām nespēju atlaist ar sirdi, jo, lai kā mēs censtos dzīvot ar prātu, sirds tāpat sāp (kaklā kāpj kamols, mazliet pauzes, tad turpināšu...).

Šķiet, es nebūtu otro reizi precējusies, ja vien nebūtu iemidzināta mana piesardzība rozā briļļu iespaidā. Viņš nekad nebija bijis oficiāli precēts vīrietis līdz pat 40 gadu slieksnim, patstāvīgs, pat turīgs, un precoties neprasīja parakstīt pat laulības līgumu, sajutu tādu kā drošības garantu, ka man uzticas, mīl taču. Mēs bijām kopā gandrīz desmit gadus, no tiem piecus laulībā. Visas pasakas sākas skaisti. Vai šoreiz bija brīdinājuma signāli, kā pirms pirmās laulības tas spēriens pa vēderu?

Nē, nekā fiziska, bet morālie, sadzīviskie signāli bija, bet es atkal tos ignorēju.

Pēdējos kopdzīves gadus biju morāli iztukšota, jutos vientuļi, esot precēta, es nestrādāju ārpus mājas, bet darbojos saimniecībā, bridu dubļus, tēlaini sakot. Tukši solījumi, vienmuļība, pārmetumi, uzdzīve, sievietes, tie mani sagrauza. Un pie pēdējā dunča mugurā – nodevības, es sacēlos morāli, aizgāju pie psihologa, un viņš mani aizsūtīja mācīties vārda tiešajā nozīmē!

Arī šoreiz es nevarēju aiziet tā vienā dienā, bet es zināju, ka iešu, plāns brieda.

No mazās nedrošās aitiņas pirmajā laulībā nebija atlicis nekā, tā vietā bija nākusi racionāli domājoša stratēģe, kura kalkulēja!

Sapratu, ka, lai patstāvīgi spētu ar sevi tikt galā, – man vajag izglītību, un tiku valsts budžeta apmaksātā studiju programmā. Jā, ar savu gandrīz 30 gadus skapī dzeltējošo vidusskolas sekmju izrakstu! Es izvēlējos specialitāti, kura ne tikai interesē, bet kuru kā humanitārs cilvēks arī varu pavilkt. Nez cik gadus jau biju vērusi vaļā uzņemšanas lapu, un vienmēr apstājusies pie informācijas tehnoloģiju (IT) un svešvalodas kredīta punktiem kā neiespējamo misiju. Var, izrādās – visu var, tikai ir ļoti, ļoti jāvēlas! Pirmajā IT lekcijā man gribējās apraudāties, bet es visu izdarīju, un dabūju augstāku atzīmi par vidējo, jo man vienkārši pietrūka laika visu uzdevuma punktu izpildei.

Kopš gada sākuma, kad biju nospraudusi savus turpmākos dzīves mērķus, vīrs neizturēja spriedzi, un kļuva arvien nepanesamāka kopdzīve, pat eksistēšana kopā zem viena jumta. Viņa vīrieša ego, viņaprāt, bija sadragāts pilnībā,

jo morālais upuris bija pamodies, nestāvēja vairs miera stājā, sētā salutējot, kad viņš parādījās, nezvanīja vairs septiņdesmit astoņas reizes dienā viņam, lai pajautātu, kā viņš jūtas, ko ēdīsim vakariņās.

Tā vietā sieva brīvdienās iekāpa mašīnā un aizbrauca gar jūru nūjot. Viņā radās apjukums, manī auga pašpārliecība. Kad morālā vardarbība bija gatava pāriet fiziskajā, zaudējot kontroli – aizgāju.

Jā, man arī pašreiz ir psiholoģiski smagi, īpaši vakaros, esmu pieradusi pie citas vides, cilvēkiem, pie sava otrā vīra, kaut vienaldzīgās, pārmetumu nomācošās, bet tomēr klātbūtnes, bet racionālisms ņem virsroku par iracionālismu, atgriežoties nekas nemainīsies, tikai dziļāk būšu morālajā bedrē.

Šis blogs ir kā sava veida pašterapija, man nav ko slēpt, es varu brīvi par to runāt, ar savu piemēru nesalūzt gribu palīdzēt tev, kura neredz izeju, kura nespēj sev noticēt.

Jūsos katrā ir savi personiskie resursi, kurus varat izmantot, sākot jaunu, sākot citu dzīvi. Jā, sakumā būs grūti izturēt pašai savu psiholoģisko slodzi, sabiedrības iespējamo nosodījumu, bet tā ir tikai jūsu pašu dzīve. Arī es vēl esmu ceļā. Man ir 46 gadi, un es esmu pirmā kursa studente, un diploms vēl ir tālu, bet man veicas labi, es zinu, ka to paveikšu, es spēju. Arī tu spēj, arī tev noteikti ir ceļš, pa kuru iet, varbūt tev vajag lūgt palīdzību, lai kāds parāda virzienu, paņem pie rokas un saka – būs labi, mēs kopā to paveiksim.

Man nav par ko sūdzēties liktenim, man ir meita, viņas brīnišķīgā ģimene, znota mammīt mani vispār atbruņo līdz asarām, un, kad paņemu plaukstā mazmeitiņas mazo rociņu, es saprotu – aplis ir noslēdzies, un man vēl ir daudz laika, lai es spētu piepildīt savu dzīvi ar to, kas mani darīs laimīgu.

Skatos atpakaļ un saprotu, ka nekas nav nejauši, viss ir kā ķēdes posms uz nākamo līmeni, katrs zaudējums kā ieguvums.

Pārvērt savas neveiksmes par ieguldījumu savā nākotnē. Tā sajūta, kad stāvi bedres malā, no kuras esi tikko tikusi ārā, ir brīnišķīga. Tu vari brīvi elpot, tā ir tāda laime brīvi elpot un neprasīt tam atļauju.

Tu vari, es zinu, un pat ne tāpēc, ka varēju es. Tu pati vari. Tev tikai ļoti, ļoti jāvēlas.

“Sēklas nevar redzēt, tās dus zemes dzīlēs, līdz kādai no tām ienāk prātā pamosties.” (Antuāns de Sent-Ekziperī, ''Mazais princis'').             

Vai zini, kurš ir tas brīdis, kad slimīga atkarība vēršas uz labo pusi? Nē, tas nav brīdis, kad tu pārstāj raudāt, tas ir brīdis, kad tu vairs negaidi zvanu, kad neatver WhatsApp septiņas, desmit, astoņpadsmit reizes dienā, lai paskatītos, vai viņš nav tev rakstījis, tas ir brīdis, kad atslēdz visas izsekošanas ierīces telefonos un savā galvā, tas ir brīdis, kad pārstāj sevi vainot par to, ka izvēlējies citu ceļu, tas ir brīdis, kad kārtējie meli un apvainojumi nolīst pār tevi, bet tavas drānas paliek sausas, tas ir brīdis, kad tu zaudē cerību, nomaini frekvenci un pieslēdzies realitātei.

Tas vienkārši ir tas brīdis, kad tu sāc sevi mīlēt, cienīt un kad bailes kļūdīties atkāpjas vismaz drošā attālumā, patiesība dara tevi brīvu.

KONTEKSTS:

Labdarības maratonā "Dod pieci! 2020", lai palīdzētu cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības ģimenē, savākti 402 065 eiro.

Visi labdarības maratonā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti "Ziedot.lv" ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri vēlas izkļūt no vardarbības ģimenē un nodrošinātu viņiem atbalstu akūtu un neatliekamu situāciju risināšanai – īslaicīgai pajumtei, medicīniskai palīdzībai un ekspertīžu apmaksai, ēdienam, transportam, mentoram, kurš cietušajiem sniedz palīdzību situācijas risināšanā un citiem.

Ziedot „Dod pieci!” vēl iespējams līdz 27. decembrim „Circle K” degvielas uzpildes stacijās  un līdz 10. janvārim "Ziedot.lv". Palīdzības pieteikumu ikviens var iesniegt mājaslapā dodpieci.lv. Par palīdzības saņemšanu ar cietušo sazināsies Ziedot.lv komanda. Labdarības maratona tiešraides video arhīvs ir pieejams „Dod pieci!” ''YouTube'' kanālā.

Dažādas organizācijas, krīžu centri, speciālisti Latvijā piedāvā palīdzības iespējas vardarbības upuriem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti