Jura Tiltiņa kabinets ir tieši pie teātra dienesta ieejas durvīm un kāpnēm, tāpēc sarunas laikā dzirdama visa tā rosība, kuras vidū ik dienu atrodas teātra dežurants. Viņa maiņa ir 24 stundas.
„Es jau visu laiku nesēžu, 24 stundas jau nemaz nevar nosēdēt!” smejas Tiltiņš. Visgrūtākais uzdevums gan esot nevis nosēdēt, bet orientēties milzīgajā teātra atslēgu klāstā.
Un Juris parāda uz atslēgu simtiem nosētu dēli mums aiz muguras – viņa pārziņā ir ceļš uz visiem Nacionālā teātra kabinetiem. Arī sarunas laikā ik pa brīdim te kāds ienāks pēc atslēgas, un Juris ar katru mundri sasveicināsies.
Ticamākais, tieši savas atvērtības un možā gara dēļ teātris viņu izvēlējies kā caurviju motīvu arī Lindas Ģībietes dokumentālajai filmai par godu teātra simtgadei.
„Mēs te esam četri dežuranti. Varbūt mani izvēlējās tāpēc, ka es vairāk varu muldēt,” nosmejas Juris. Jau strādājot teātrī, viņš atklājis senu pazīšanos ar teātra producenti Ilzi Blaubergu – viņa savulaik strādājusi televīzijā, kad Juris piedalījies spēlē „Prāta banka”. Prāta spēles ir viņa aizraušanās.
Nacionālajā teātrī Juris Tiltiņš strādā nepilnus trīs gadus. Tā ir tikai viņa otrā darbavieta – visu mūžu Juris nostrādājis „Liepājas metalurgā”.
„Abās darbavietās man ir bijusi tā laime, ka varu uz darbu nākt ar prieku. Kad man ir tās trīs brīvdienas, man jau sāk gribēties nākt – kas tad te ir noticis…” bilst Juris.
„Ja par skatītāju pusi saka - teātris sākas ar garderobi, tad no darbinieku puses teātris sākas ar dežurantu.”
Tieši tobrīd pie teātra dežuranta ienāk kurjers ar paciņu. Juris izvelk no atvilktnes spilgti oranžu zīmīti ar uzrakstu „Vēstule” un piesprauž to blakus kāda darbinieka vārdam pie tumšbrūna koka dēļa ar daudzām atbīdāmām durtiņām. Arī par to ir īpašs stāsts.
„Tā ir teātra relikvija. Šeit ir praktiski visu teātra darbinieku vārdi. Te ir administrācija, te – režisori, muzikālā daļa, arhīvs, un te sākas aktieri. Sešas rindas! Tālāk ir tehniskie – sagāde, rekvizīti, ģērbējas, frizieri, gaismas, skaņas,” Juris bez minstināšanās nosauc. Ja durtiņas pie uzvārda ir vaļā un redzams sarkans aplītis, tas nozīmē, ka darbinieks ir uz vietas. Ja durtiņas aizbīdītas līdz pusei – cilvēks izgājis, bet šodien vēl atgriezīsies.
Juris Tiltiņš atkal pasveicina kādu garāmejošu kolēģi. „Šajā darbā tomēr ir jābūt komunikablam. Tu nevari sēdēt, tikai ieracies savā burtnīcā un ne labdien, ne sveiki. Lai gan ir jau tādi cilvēki, kuri gadiem nostrādā un nezina darbiniekus ne pēc vārdiem, ne kurš ir ģērbējs, frizieris vai šuvējs,” atzīst Juris. Viņš to apguvis diezgan ātri. „Es arī pēc savas dabas esmu atvērts cilvēks. Ja nāk Ģirts Jakovļevs vai Uldis Dumpis, man nav tā – vai dieniņ, viņš ir zvaigzne, bet es esmu tikai dežurants! Visi mēs esam tikai cilvēki,” nosmaida Juris.
„Te ir dzīvība!” viņš izsaucas, atbildot uz jautājumu, kas vislabāk patīk šajā darbā. „Es viennozīmīgi nevarētu sēdēt pie kaut kādas bankas, kur tikai cilā šlagbaumu augšā un lejā. Es tur no garlaicības nosprāgtu! Bet te ir radoši cilvēki, katrs ar savu humora devu,” saka Juris.
Fonā ieskanas dunoņa no Nacionālā teātra Lielās zāles, kur tobrīd rit mēģinājums teātra simtās jubilejas koncertam. Jura Tiltiņa dežuranta darbs būs arī naktī izsaukt taksometru skatuves strādniekiem, jo darbs teātrī neapstājas gandrīz nevienu brīdi.
„Skatuves strādnieki atkarībā no tā, kāda izrāde, darbu var beigt vienos naktī, trijos naktī… Ir arī tā, ka līdz septiņiem no rīta strādā. Reizēm, kad man astoņos no rīta beidzas maiņa, viņi vēl nav aizgājuši. Uzbūves ir ļoti sarežģītas un smagas. Bet no rīta pašas pirmās sāk nākt apkopējas – bez desmit, bez piecpadsmit sešos,” viņš stāsta.
Juris pats ir nasks teātra gājējs jau kopš bērnības. Vecākiem bijis abonements Liepājas teātrī, vēlāk uz izrādēm turpinājis iet ar savu ģimeni. „Puikam tas bija vistrakākais, ko vecāki varēja pateikt – sestdien tevi neņems uz teātri līdzi! Tad puišelis bija tā kā pa šņori,” smejas Juris.
Arī tagad, strādājot Nacionālajā teātrī, viņš nav palaidis garām gandrīz nevienu izrādi – darbinieki var noskatīties ģenerālmēģinājumu pirms pirmizrādes. „„Klūgu mūks”, „Salome”, „Pūt, vējiņi”, tad pilnīgi moderna un netradicionāla izrāde „Antiņš. Zelts. Kalns” – bet no Raiņa tur nekas nav pazaudēts. Un izrādās, ka ir kaut kādas lietas, uz kurām var paskatīties arī citādāk,” Juris uzskaita pēdējā laika spilgtākos iespaidus teātrī. Tikko noskatījies arī Elmāra Seņkova jaunāko iestudējumu „Par tēviem”. „Savdabīga izrāde, nav vienkārša. Pirmajā cēlienā ļoti daudz var izsmieties, bet otrajā kamols kāpj kaklā,” Juris atzīst un uz brīdi pieklust. „Tēma ir sāpīga. Malači, to viņi ļoti labi ir uztaisījuši.”
Īpašs prieks esot par to, ka Nacionālā teātra simtgades sezonā uz skatuves ir tikai latviešu dramaturģija.
„Nu, kā var neiet?! Man tas liekas dabiski!” izsaucas Juris, stāstot, kas viņu pievelk teātrī. „Katram no mums ir savas rūpes un skriešanas. Un teātris ir sava veida atslodze no ikdienas. Un arī pati Nacionālā teātra ēka un zāle – tie ir svētki,” viņš ar lepnumu piebilst.
Kad saruna jau tuvojas beigām, Juris Tiltiņš vēl atceras kādu komisku gadījumu no izrādes „Salome” sagatavošanas procesu, kas uzliek precīzu punktu uz „i” tam, kāpēc teātra dežuranta darbs nav salīdzināms ne ar vienu citu.
„Man te vienu brīdi uz galda stāvēja Jāņa Kristītāja galva. Nezinu, no kāda materiāla tā ir taisīta, bet tu paņem to rokās, un tā galva ir silta… Lūk, anekdote no mākslas pasaules,” nosmejas Juris.
*
"Latvijas Nacionālajam teātrim 100" - skaties šovakar Latvijas Televīzijas 1. kanālā plkst.21.25!
