Signālu vadības centrs ar daudzajiem ekrāniem, kuros lēkā krāsaini skaņas stabiņi, bet uz pultīm mirdz zaļas un sarkanas gaismiņas, man vienmēr likusies noslēpumainākā vieta Latvijas Radio. Kas te īsti notiek?
„Mums radio ir astoņas, pat deviņas studijas, jo ir taču arī multimediju studija. Un visi signāli no studijām sanāk kopā šeit, Signālu vadības centrā. Mēs te varam noklausīties, kas notiek jebkurā studijā, un vajadzīgo studiju „uzkomutēt” uz vajadzīgo raidītāju. Piemēram, pašlaik no trešās studijas iet pirmā programma. Tātad mums trešā studija jāpieslēdz pirmās programmas raidītājam,” stāsta Signālu vadības centra maiņas priekšnieks.
Vārdu sakot, Sūniņš un viņa kolēģi atbild par to, lai skaņa no mikrofoniem Doma laukumā aizietu līdz raidītājiem TV un radio tornī Zaķusalā, no kurienes tālāk signāls nonāk klausītāju radio aparātos.
Sūniņš radio strādā kopš 80. gadiem – šai laikā aparatūra piedzīvojusi jau trīs paaudzes. „80.gados, kad es te atnācu, visu komutēja ar vadiem. Bija liels tapu lauks. Tagad no tā ir palicis tikai neliels fragmentiņš. Bet tolaik bija kādas četras lielas statnes ar komutācijām. Tagad viss ir datorizēts, fiziskas komutācijas vairs nav. Tagad jau signāls vairs nav analogs, ir ciparu signāls. Darbs ir kļuvis vieglāks – man ir vajadzīgs tikai dators,” atzīst Sūniņs.
Bet atslābt tāpat nedrīkst – katram maiņas priekšniekam ir diennakts dežūra; ja ieslēdzas signalizācija, ka kādā programmā pēkšņi ir klusums, zibens ātrumā jārod risinājums: „Pēdējā laikā tas ir ļoti reti, bet ir, kad pazūd skaņa. Jo mazāka pauze, jo labāk. Pat minūte – tā ir liela pauze. Ja kaut kas notiek ar pirmo programmu, es vismaz varu palaist rezerves mūziku, lai kaut kas skan.”
Tiekamies ceturtdienā, kad pēc Saeimas Kārtības ruļļa Latvijas Radio vienā kanālā ir jānodrošina Saeimas plenārsēdes translācija. Arī to visu saslēgt ir Gunta Sūniņa darbs. „Ceturtdienā, kad ir Saeimas sēdes, „Klasikas” programma pa republiku neskan, bet tur iet Saeimas plenārsēde,” viņš paskaidro.
Ar tehniku Sūniņš allaž bijis uz tu, tāpēc pašsaprotami iestājies Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas fakultātē un ilgus gadus Latvijas Radio bijis atbildīgs par tehnikas remontu. Trīsdesmit gados viņš pieredzējis četru paaudžu radio pultis.
„Prasības arvien aug. Ja sākumā pietika ar diviem mikrofoniem un diviem magnetofoniem, tad tagad vajag datoru, kompaktdisku atskaņotāju, astoņus mikrofonus,” stāsta Sūniņš.
Kā satraucošāko mirkli radio darbā Guntis Sūniņš, tāpat kā daudzi ilggadējie kolēģi, atceras puču 1991.gada augustā, kad radio māju uz vairākām dienām ieņēma OMON.
Viņš toreiz aizvietoja kolēģus Raidījumu daļā. „Uz to jau gatavojās, jo apkārt bija nemierīgi. Es tonakt biju pie magnetofoniem, spēlēju lentes. Bija sarunāts – kad mūs visus dzīs ārā, tad pēdējais, kas jānospēlē, ir Latvijas himna. Uz viena magnetofona stāvēja „Dievs, svētī Latviju!”.
Kad uz skaļajiem sakariem man vairs neviens neatbildēja, sapratu, ka vienīgais, ko vēl varu izdarīt, ir – nospēlēt Latvijas himnu.
Nospēlēju un gāju skatīties, kas notiek. Pārējie jau bija pie ārdurvīm, kur mūs visus izkratīja,” tā laika notikumus atceras Sūniņš. Kā Latvijas Radio atgriezās darbā pēc OMON kaujinieku iebrukuma 1991.gadā, var lasīt šeit.
Latvijas Radio ir Gunta Sūniņa vienīgā darbavieta, un viņš ar pilnu pārliecību saka: īstā. Ēterā nekad neesot gribējis būt un nebēdā, ka „tehniskie” ļaudis reizēm paliek ēnā: „Nu, tāds tas darbs ir. Bet tie paši radošie jau nevarētu iziet ēterā bez tehniskajiem. Ir jāsadarbojas.”
