Radio neapklusa un tracināja pučistus. Kā Latvijas Radio pirms 28 gadiem pagrīdē raidīja

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Pirms 28 gadiem, 20. augusta agrā rītā, pirms pulksten 5 Latvijas Radio ēkā Doma laukumā iebruka OMON kaujinieki. Radio tika ieņemts, bet tas, par nepatīkamu izbrīnu pučistiem, nepārstāja raidīt. Bija sācis darboties pagrīdes radio, kas raidīja no slepenās studijas Salaspilī. Pagrīdes radio izveide tolaik bija vairāku Latvijas radio tehnisko darbinieku iniciatīva, bet tās realizācijā būtiska loma ir arī sakaru speciālistiem reģionos, arī diviem valmieriešiem – Jurim Misam un Ilmāram Markovskim.

Pagrīdes radio puča laikā pirms 28 gadiem. Divu sakaru speciālistu atmiņu stāsti
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Latvijas Tautas frontes pirmā priekšsēdētāja Daiņa Īvāna uzruna latviešu un vēl vairākās valodās bija ierakstīta kasetē, kura būtu jāatskaņo x stundā 1991. gada janvārī, barikāžu laikā.

“Ja x stunda, jā, tad mēs, žurnālisti, bijām dažādās vietās Latvijā, kur bija šie torņi. Un es biju Valmierā, un ja nu Latvijas Radio tiktu izslēgts, ieņemts, tad mēs pārraidītu šo Īvāna runu,” atceras bijušais radiožurnālists Pēteris Tabūns.

Jau barikāžu laikā Valmieras televīzijas un radio stacijā bija rasta tehniskā iespēja, kā  pārraidīt šo x stundas uzrunu. Ilmārs Markovskis tolaik bija šīs stacijas tehniskais vadītājs.

Viņš atceras, no radio ieradās cilvēks ar lūgumu pārbaudīt, kā to varētu realizēt: “Ar vienkāršu domu, ka ir vidējo viļņu raidītājs. Ja pie tā pieliek reportiera magnetofonu, vai kaut ko var dabūt no tā raidītāja gaisā, vai nevar? Un tad mēs naktī palaidām, pārbaudījām, viss darbojās. Tātad tas posms funkcionē.”

Taču x stunda janvārī nepienāca. Bet, saprotot, ka tā nav nereāla, sāka strādāt pie pagrīdes radio izveides.

Atceras valmierietis Juris Misa, kurš tolaik bija “Latvenergo” telekomunikāciju inženieris: “Sākās ar barikādēm, bet bija skaidrs, ka ar barikādēm jau nekas nebeigsies. Tajā laikā man bija ļoti labas attiecības ar Radio un Televīzijas tehniskās kontroles vadītāju Aivaru Mauriņu. Un viņš bija tas cilvēks, kurš piezvanīja man un saka – Juri, atbrauc pie manis ciemos, mums ir saruna. Un tad tika celts man priekšā ļoti konkrēts jautājums: vai pa taviem kanāliem, bija domāti “Latvenergo” kanāli, varētu noorganizēt Latvijas Radio translāciju uz Valmieru. Doma bija, ka var, un tā viss sākās. Kādēļ studija bija tieši Salaspils apakšstacijas sakaru mājā? Nu, tas bija ļoti loģiski, jo tur jau bija, kā Ilmārs izteicās, drāts gals, kurā, padodot signālu, tas aiziet gaisā, aiziet tur, kur vajag.”

Protams, pagrīdes radio tehniskā slēguma izveide negāja tik viegli, jo viss šis darbs bija jāveic slepenībā. Bija jāmeklē dažādi tehniskie risinājumi, un tiek arī atrasti. Būtiski, ka bija jāpanāk, ka no Salaspils studijas radio dzirdētu visā Latvijā.

“Attiecībā uz Daugavas otru krastu, tur saites radio centram nebija. Un izrādījās, ka tas pats Aivars Mauriņš izdomāja, ka var Valmieras vidējo viļņu raidītāju mēģināt uztvert Dundagā,” atceras Misa. Un attiecīgi pēc tam ķēdīte: Dundaga, Kuldīga, pēc tam Ventspils.

Un tad 19. augusta vakarā OMON ieņēma Latvijas Televīziju, bet 20. augusta agrā rītā arī Latvijas Radio. “Iebruka radio namā. Cilvēkus, kuri tur bija, (..) viņus nostādīja pie sienas, arī piekāva ar automāta laidēm, vienu otru noguldīja zemē un padzina visus,” zina stāstīt Tabūns.

Kad Latvijas Radio ieņēma OMON, bija pavisam neilgs klusuma brīdis,

un tad radio atsāka raidīt. Protams, tas tracināja pučistus, bet saprast, no kurienes raida, viņiem tā arī neizdevās.

“Kad visa šī sistēma tika palaista un darbojās, bija tāds interesants moments. Tie žurnālisti, kas sēdēja Salaspilī, reizi pa reizei atkārtoja – mēs te no Rīgas, mēs te no Rīgas raidām. Līdz ar to tie vīri varēja skriet pa Rīgu traki palikdami, jo tur viņi atrast neko nevarēja.”

Lai arī pučs ilga tikai trīs dienas, kā vērtē bijušais radio žurnālists Pēteris Tabūns, pagrīdes radio loma šajā laikā bija ļoti būtiska: “Informācija bija ārkārtīgi svarīga, ārkārtīgi. Tā būtu milzīga panika, neziņa. Tā kā paldies, Ilmār, paldies, Juri!”

“Tā ir tāda labi padarīta darba sajūta, ka darbiņš ir izdevies, nu ļoti jauki.”

“Man ir ļoti līdzīgi, kā Ilmārs saka, tā sajūta ir tieši tāda.”

Dzintris Kolāts par pagrīdes radio
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Arī toreizējais Latvijas Radio žurnālists, kurš arī strādāja pagrīdes radio, Dzintris Kolāts uzskata, ka pagrīdes radio bija nozīmīga loma. “Tas bija signāls, ka valsts dzīvo. Un, otrkārt, sabiedrība jutās līdzdalīga. Trešais – runāja ne tikai latviski, bet arī krievu un angļu valodā. Tā ka to varēja dzirdēt visā pasaulē,” sacīja Kolāts.

Viņš atklāja, ka budžeta šim pasākumam nebija. Pagrīdes radio darbā B plāna arī īsti nebija.

“Ļaunāks scenārijs [būtu bijis] krievu armijas iebrukums. (..) Ja par to racionāli domātu, tad neviens nebrauktu.

Risks bija liels. Tas vienkārši bija jādara, un cilvēki darīja,” sacīja Kolāts.

Tāpat Ilmārs un Juris, atceroties to laiku, atzīst, ka ļoti labi saprata, kādas būtu sekas, ja notikumu gaitai būtu cits scenārijs, taču atzīst – tas vienkārši bija jāizdara. Un ne maza loma bija arī tīri profesionālai interesei, vai var to  izdarīt, vai nevar. Varēja.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti