Rados nozīmīgas personības
Millera dzimtā ir pasaules vēsturē nozīmīgu personību uzvārdi – Ļermontovi, Rērihi, Bīroni. “Man personīgi lielākais emocionālais pārsteigums bija atklāt radniecības saiti ar filozofu Imanuelu Kantu, jo reti kurš Latvijā zina, bet viņa brālis pārcēlās no Kēnigsbergas uz Jelgavu, kur viņš bija Jelgavas ģimnāzijas rektors un mācītājs,” pastāstīja Millers. Kanta mazdēls apprecējās ar Jura vecvecvectēva māsu, tā divām dzimtām saradojoties.
Imanuelam pēcteču nebija, vienīgie uzvārda turpinātāji ir viņa brāļa pēcnācēji, kuri vēlāk izklīda pa pasauli. Pēcteci, kurš devās uz Panamu, Millers nodēvēja par avantūrisku Kantu, kurš savu karjeru sāka kā cirka mākslinieks Salamonska cirkā, tad strādāja Bakū naftas fabrikā, bet vēlāk iegādājās zemi un kļuva par vienu no pirmajiem kafijas plantatoriem.
Dzimtas pētījums gaidāms trīs sējumos
Šobrīd no trim grāmatām iznākusi pirmā – divarpus kilogramus smagajā, 500 lappušu biezajā grāmatā aprakstīts Kēnigsbergas posms jeb dzimtas vēsture 18 paaudzēs kopš 1490. gada.
“Šī daļa ir interesanta ar ārkārtīgi daudziem fenomenāliem pārsteigumiem, kas mani pašu šokēja un visu laiku motivēja turpināt šo pētījumu, jo mēdz teikt, ka dzimtas vēstures pētījumi ir nebeidzamais stāsts, bet grūtākais ir iemācīties kaut kādā brīdī pielikt punktu,” atzina žurnālists.
Viņa priekšgājēji jau reiz izdevuši grāmatas, kurās dokumentēta šīs dzimtas vēsture, un Millers to nosauca par likteņa dāvanu: “Viena bija 1932. gadā toreiz vēl Austrumprūsijas pilsētā Tapiau un otra 1967. gadā Eslingenā, kuru publicēja no Rīgas izbraucis baltvācietis repatriants, kurš papildināja 1932. gada grāmatu ar ļoti daudziem jauniem faktiem, it īpaši par Kurzemes dzimtas atzaru, kura pēctecis esmu arī es.”
Tā kā lielākā daļa dokumentu līdz mūsdienām nav saglabājušies, 1932. gadā izdotajā grāmatā iekļautās precīzās atsauces uz oriģināldokumentiem palīdzēja Millera pētījumam.
Uz grāmatas vāka – gadsimtiem sens dzimtas ģerbonis
Grāmatas vāku rotā Valsts prezidenta kancelejas heraldikas komisijā apstiprināts dzimtas ģerbonis, kurš ir gadsimtiem sens. To atbilstoši mūsdienu heraldikas prasībām jaunradījis mākslinieks Edgars Sims.
“Izmantoju to vēstulēs, un arī citās ar dzimtas piemiņu un vēsturi saistītās lietās un priekšmetos ģerbonis tiek integrēts. Tur, kur tas piederas pēc protokola un prasībām. Protams, nav tā, ka esmu sadrukājis salvetes, šķīvīšus un karotītes ar ģerboni,” sacīja Juris Millers.
Brīdī, kad cilvēks ar lepnumu saka: “Es esmu latvietis,” jāpatur prātā, ka ikvienā ir kāda daļa citu tautu asiņu, atzina Juris Millers.
“Latvijas gadījumā 50 okupācijas gadu laikā varbūt nevarēja objektīvi notikt plaša migrācija, bet, piemēram, 18., 19. gadsimtā, pat 20. gadsimta pirmajā pusē līdz okupācijai notika ļoti, ļoti lielas migrācijas un laulības, piemēram, starp Rīgā dzimušu un Londonā vai Berlīnē dzimušu cilvēku. Tā bija absolūti ikdienišķa lieta,” noteica Millers, piebilstot, ka toreiz tautu sajaukšanās notika aktīvāk nekā pēckara gados. Arī tagad, kopš iespējams brīvi ceļot, mainās Latvijas genofonds.
Dzimtas pētījumi