Vienlaicīgi viņš arī atzīst – prieku par ģimenes būšanu kopā tomēr pamatīgi aizēno bažas par krīzes tālākajiem scenārijiem, kas ir ļoti neskaidri un grūti prognozējami.
26. martā Gundaram Grasbergam vajadzētu saņemt Harija Liepiņa balvu, bet svinīgā ceremonija šajā dienā, protams, nenotiks. Tas gan neatņem viņam laureāta godu, ko viņš izpelnījies par spožiem aktiedrdarbiem iepriekšējās sezonās. Viņš tiek raksturots kā inteliģents un emocionāls aktieris ar lielām darba spējām un prasīgumu pret profesiju un sevi tajā.
Grasbergs sarunā ar Latvijas Radio stāsta, ka viņš ar ģimeni atrodas mājās, ievēro visus noteikumus, lai gan viņam un ģimenei it kā nav iemesla izolēties, “bet savā ziņā pagaidām izbaudām laiku, kad visi esam mājās”.
Savā ziņā šis ir unikāls laiks, kad katru dienu abi vecāki mājās, nevienam nekur nav jāskrien, svētku režīms, “visi sēž un skatās viens uz otru ar lielām acīm”, smej Grasbergs.
Viņš gan atzīst, ka pilnībā izbaudīt šo laiku pagaidām nevar, daudz kas rada bažas saistībā ar teātri, “iekšējais ritms nespēj apstāties, tagad tas nobremzēts”, un ir arī neskaidrības par nākotni, par to, vai ārkārtējā situācija tiešam beigsies pēc 14. aprīļa.
