""Dzimšanas dienas" fotoattēli parāda mūsu sabiedrību šķērsgriezumā. Dekoratores, gaisa balonu pilota, sporta žurnālista, represēto kluba vadītājas vai tēlnieka dzimšanas dienas svinības ir daļa no kopīgiem svētkiem, mūsu identitātes, jo
ikviena Latvijas kopienā dzīvojoša iedzīvotāja dzimšanas diena ir arī Latvijas dzimšanas diena.
Neatkarīgi no tā, kādas pārdomas par Latvijas simtgadi vai paša noskaņojums svētkos, ikviens ir daļa no kopīgās Latvijas. Kopā ar fotogrāfu Ģirtu Raģeli sešus mēnešus devāmies pie dažādiem cilvēkiem viņu dzimšanas dienās un piefiksējām, kas viņiem tobrīd svarīgs," stāsta idejas autore Eva Johansone.
Piedāvājam ieskatu pāris stāstos. Fotogrāfs Ģirts Ragelis, pierakstīja Eva Johansone.
Aivars Eipurs
Aivaram patīk vismaz reizi gadā pabūt ārpus Latvijas. Tas ne vienmēr izdodas, un viņš izdomā kādu radošu risinājumu problēmai. Reiz, paņēmis mazo čemodāniņu uz ritenīšiem, aizbraucis uz Vecrīgu un tur pāris stundas staigājis apkārt, velkot čemodāniņu sev līdzi. To, protams, atstājis patukšu, lai viegli varētu pacelt, kad vajadzīgs. Skatījies uz māju fasādēm, to augšdaļu, ieklīstot arī jūgendstila rajonā. Iegājis arī baznīcās, ko parasti darot ārzemēs. Vakarā atgriezies it kā viesnīcā, kas brīnumainā kārtā bijusi ļoti līdzīga viņa dzīvoklim.
Šogad dzimšanas dienā arī sanācis ceļojums. “Meita, kurai deviņpadsmit, gribēja kādu nakti mājās sarīkot filmu skatīšanās maratonu un vēlējās, lai mēs nebūtu mājās, bet, piemēram, brauktu uz manu veco Jelgavas dzīvoklīti. Tad man iešāvās prātā laimīga ideja.
Lai meita rīko kinovakaru manā dzimšanas dienā, bet mēs ar sievu noīrēsim numuru viesnīcā. Tā arī izdarījām,
apmetāmies Vecrīgā, viesnīcā „Radi un draugi”. Viss, kā jau noprotat, bija kā ārzemēs. Ārpus Latvijas dosimies tikai pēc mēneša, bet hoteli noprovējām jau tagad,” apmierināts stāsta Aivars Eipurs.
Tāle
Tālei šodien divi gadi! Aiz loga spoža saule, jaunajā mugursomā dāvanas un drīz nāks ciemiņi. Šis ir bijis lielu atklājumu gads - iemācījusies staigāt un piedzīvojusi savu pirmo ārzemju ceļojumu, pirmās dusmas, pirmās laimītes, pirmo sajūtu, ka pati var kaut ko noteikt, pat kontrolēt. Līdzās visu laiku mamma un tētis.
Pasauli izzināt palīdz arī kaķenīte Asja, kura rāda, kā rāpot, stiepties un nogulties. Tāle kustēšanos ir redzējusi daudz, jo mamma ņem līdzi uz deju mēģinājumiem. Šodien rīta pastaigā satika mazo draugu Paulu, kurš uzdāvināja jaunus dzīvnieciņus kolekcijai. Tie lieliski ieguļ jaunās somas kabatās. Mamma gatavo torti un tētis rosolu. Tagad jādodas gulēt diendusa, jo, kad pamodīsies, klāt jau būs draugi!
Brigita Lazda
“Es visā mēģinu saskatīt labo! Dzimšanas dienā novērtēju to, kas man dots. Cik svarīga mīlestība, cik mīļi man bērni, cik skaista Latvija no iekšpuses - visi tie pasākumi, kas te notiek! Uzaugu nedzirdīgu vecāku ģimenē, man daudz kas bija liegts, jo nedzirdīgo kopienā pašai jāmeklē ceļš uz dejām, kori, mūziku. Atceros, ka skolā bija jāpierāda sevi, lai citi novērtētu, ka neesmu citādāka, kaut arī ikdienā sarunājos zīmju valodā. Varbūt tas iemācīja piedalīties, organizēt, rakstīt scenārijus, izdomāt jaunvārdus nedzirdīgajiem, novērtēt to, kas man ir,” stāsta Nedzirdīgo savienības viceprezidente Brigita Lazda.
Viņa organizē melodeklamācijas pasākumus, kas ir viena no aizkustinošākajām performances izpausmēm. Tā ir “dziedāšana” ar rokām, izmantojot gan ķermeņa valodu, gan mīmiku, bet galvenokārt – zīmju valodu. Šis ir viens no dažiem skatuves veidiem, kas ir pieejams cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.
Brigita savu 46. dzimšanas dienas vakaru pavadīja, skatoties teātra izrādi kopā ar vīru.
Rīt viņa dosies ikdienas gaitās, automašīnā klausoties savu mīļāko radio “Lavijas Radio 2”, steidzoties uz LTV, kur viņa kā surdotulks smaidīga būs redzama ziņu raidījumos. Labajā ekrāna stūrītī.
Ints
“Ints nupat aizgāja no darba, uzsākot jaunu dzīves posmu kā "freelance" sporta žurnālists. Gatavs svaigiem profesionāliem piedāvājumiem! Par sportu zina visu! Pajautā jebko! Traki zinošs un foršs viņš! Šodien paliek 31! ” pie bāra letes viena caur otru stāsta Inta draudzenes, nelaižot jubilāru pie vārda.
“Ints jau pats nepastāstīs, bet viņš dzimšanas dienas svinējis ar fantastiskām gaļas ballēm Kuldīgā. Reiz noorganizējām Intam pārsteigumu bārā “I Love You”, kur uzstājās Inta mīļākā grupa “Age of Stones”.
Nākamajā gadā Ints pats pārņema vadību un dzimšanas dienā saorganizēja tolaik mazpazīstamās muzikālās apvienības “Komjaunatne” (tagad “Rīgas Modes”) koncertu. Tik trakulīgi dzimšanas dienas viņš šobrīd nesvin, bet, skat, tomēr esam bārā un par godu viņam spēlē “Doni Tondo”, visi priecīgi!” aizliekot Inta mutei priekšā roku, noslēdz draudzene.
Anna
Anna dzimšanas dienu pavada LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedrā. Viņa ir zinātniece un uzņēmēja, kurai dzimšanas diena ir atskaites punkts, lai novērtētu, kas mainījies viņā un apkārtējos. Atzīst, ka šis gads pagājis starp dinamiskiem darbiem, izaicinājumiem, pa vidu remontiem un īslaicīgiem, reizēm pat komiskiem, sadzīves haosiem.
Lai arī Anna strādā ļoti daudz, patiesi jūt atbalstu un priecājas par cilvēkiem sev apkārt: "Man profesionālajā dzīvē svarīga savu ideju īstenošana un jaunu produktu radīšana, par kuriem ticu, ka tie ir vajadzīgi un spēj sniegt uzlabojumus konkrētajā nozarē. Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir darba un ģimenes dzīves sabalansēšana. Esmu laimīga, ka abās jomās, gan mājās, gan starp kolēģiem, esmu kopā ar īstajiem cilvēkiem. Mēs skatāmies vienā virzienā, paļaujamies un uzticamies viens otram. Jūtos atbildīga par to, kādu vidi radu un nododu nākamajai paaudzei," atzīst Anna. Viņa zina, ka mājās sagaidīs mīļie, kuri būs parūpējušies par šokolādes kūku.
Inese
Ineses dzimšanas diena notiek starp kino virpuļiem, jo viņas ikdienas darbs norit filmu studijā. Nupat pirmizrādi piedzīvoja Ivara Selecka filma "Turpinājums" un rudenī gaidāma pirmizrāde Dāvja Sīmaņa spēlfilmai "Tēvs Nakts", kas ir stāsts par ebreju glābēju Žani Lipki. Inese piedalās šo filmu veidošanā un to stāsti savā ziņā ietekmē viņas ikdienu, domas un vibrācijas: "Atceros, cik spēcīgu iespaidu atstāja darbs pie filmas "Melānijas hronika". Dzīvoju līdzi šim smagajam stāstam un apziņai, cik labā laikā šobrīd dzīvojam. Kopā ar kolēģiem sajutām, ka patriotisms rodas katrā personīgi. Melānijas stāsts ļāva pa īstam man sajust, cik svarīga brīva Latvija. Šogad kino industrija iegūst jaunu dvašu, simtgade dāvājusi latviešu kino jaunu posmu, spēku jaunām sadarbībām starp paaudzēm. Lielisks piemērs ir filma "Turpinājums", kurā astoņdesmitgadīgs režisors dokumentē Latvijā dzīvojošus pirmklasniekus. Gribētu, lai viņi un mani bērni savu dzīvi nodzīvo vienā politiskajā iekārtā. Lai nav smagu pārmaiņu, konfliktu, pāreju. Lai turpinājums ir labs," novēl Inese. Viņa patīk svinēt dzimšanas dienu, aicināt viesus, sajust svētku gatavošanās prieku un apjaust, ka pats svarīgākais viņas dzīvē ir ģimene.
Uldis
Uldim šodien paliek 36, bet viņš arvien atzīst, ka dzimšanas diena garšo pēc tortes "Cielaviņa". Svētkus vienmēr svin kopā ar dvīņubrāli. Visbiežāk abi noīrē kafejnīcu Skrundā, uzaicina vietējo "universālo kareivi", kurš reizē ir gan skursteņslauķis, gan santehniķis, gan akordeonists, jo muzikantu vajag! Pie garā galda saaicina mīļos un bauda kafejnīcas piedāvājumu, jo, lai arī pats ir pavārs un divu slavenu Rīgas restorānu līdzīpašnieks, dzimšanas dienā atpūšas, nevis gatavo svētku mielastu.
Ikdienā vislielākais izaicinājums ir pagatavot ēdienu trīsgadīgajam dēlam: "Tā ir mistērija, viņš negrib ēst manus pavārmeistardarbus! Prasa tikai tomātu mērci, tostermaizi un pelmeņus," pieri rauc Uldis.
Viņš kopā ar citiem pavāriem simtgadei gatavo septiņu kārtu ēdienu piedāvājumu, kurā ikvienam būs iespēja izbaudīt gastronomisku ceļojumu Latvijas 100 gadu vēsturē. "Vispār, esmu priecīgs dzīvot te un tagad, šis ir lielisks laiks, kurā dzīvojam! Tikai vajag vairāk radīt bērnus," novēl Uldis.
Vivita
"Nesen aizgāju no darba operā, kur nostrādāju 20 gadus par frizūru un grima mākslinieci", skaistā, mierīgā balsī pie svētku galda stāsta Vivita. Pēdējās divas desmitgades paskrējušas mākslinieciskā steigā, taču pārņēmusi sajūta, ka laiks pašizaugsmei un dziļākiem iekšējiem meklējumiem. Parādījušies jauni apvāršņi: darbs pie filmām un kabarē, pārcelšanās uz jaunu radošo telpu, galvenās grima mākslinieces pienākumi simtgades filmā "Mērijas ceļojums”, darbs starptautiskā uzņēmumā.
Dzimšanas dienu Vivita svin mierīgi, jo izveidojusies tradīcija, ka viņa lielāku balli rīko ik pa 12 gadiem: "Atceros, kā jaunībā līdz rīta gaismai lasījām dzeju, dziedājām, spēlējām spēles. Šogad mierīgāk, tas varbūt simboliski, jo svarīgi ieklausīties sevī, doties atpakaļ dziļumā pie sevis - patiesā, noturēties uz sava ceļa. Tikai no dziļumā esošiem, patiesiem un apzinātiem cilvēkiem mūsu valsts kļūst stiprāka."
Guna Zariņa
Pagājušajā dzimšanas dienā Guna Zariņa spēlēja titullomu “Mēdejas” pirmizrādē. Šogad dzimšanas dienas vakaru viņa atkal vada uz skatuves Jaunā Rīgas teātra izrādē “Divpadsmit krēsli”. Aktieriem svētki un brīvdienas bieži norit uz skatuves. Pēc izrādes pulcējas kolēģi, kuri tikko notīrījuši grimu, režisors un teātra darbininieki, lai sveiktu gaviļnieci. Viņi klusināti nodzied apsveikuma dziesmu, kas pēc nupat nospēlētās izrādes jaudas, skan tik harmoniski un personīgi. Teātra pagaidu telpas vēl nav iemantojušas mājīgu gaisotni, taču kliņģeris, uzkodas un vēlējumi ir svarīgāki:
“Kad daudz strādāts, ir jauki tā nesankcionēti svinēt. Man patīk, kad visi ne no šā, ne no tā sanāk un sākas dzimšanas dienas svinības,” stāsta Guna.
Zane
Zane vienatnē izceļojusi visu pasauli. Redzējusi pingvīnus Antarktīdā, piedzīvojusi gan prieka, gan vientulīgus pārdomu brīžus Latīņamerikā, Aļaskā, Indonēzijā, Kanādā, Filipīnās, Santjago ceļā un citviet. Savu četrdesmito dzimšanas dienu svin kopā ar mīļajiem, talkojot dzimtas mājās un cienājot draugus ar rudens veltēm. Viesiem viņa jubilejā lūdz nodziedāt 40 dziesmas, kas skanīgi izskan mājiņā meža vidū.
Zane pēc brīnišķīgajām pasaules krāsām īpaši novērtē Latvijas pelēko miglu, kas jauc robežas. „No manas līdz Latvijas dzimšanas dienai ir pārdomu, miera un miglas laiks, tas man ir vismīļākais. Laiks, kad apstāties un novērtēt to, kas mums ir. Auglīga zeme, skaņa valoda, tīrs ūdens, svaigs gaiss, savi cilvēki – tas nav pašsaprotami. Tāpat kā brīvība doties prom un brīvība pārnākt mājās. Paust, ko jūtam. Teikt, ko domājam. Strādāt. Radīt. Mīlēt. Smieties un dzīvot no sirds,” priecājas Zane.
Līga
Pirms dzīrēm viņa tradicionāli pieraksta gada bilanci: piecreiz mainīta dzīvesvieta, saņemts viens bildinājums, piedzīvotas divas šķiršanās, sildījusi stipra iemīlēšanās, bijusi arī pārziemošana Āgenskalnā, satuvināšanās ar vecākiem, vīnogu lasīšana Francijā un jauns darbs.
Aizgājušais gads diemžēl nesis viena drauga aiziešanu un pārslodzi. Šogad dzimšanas dienu svin bārā, kur pazīst īpašnieku. Līgai patīk mulsināt savus draugus. Uz improvizēta avīžu galdauta steidzīgi izliek uzkodas, savas dienasgrāmatas, mūzikas ierakstus, muļķīgas bildītes, Daiņa Pogranta kaseti un DVD ar vācu porno. Lai draugi iepazīstoties pamulst, vērojot Līgas personīgās galda dekorācijas. Viņa cer, ka sanākušie papildinās atmiņu klades un pacels glāzes tostā par aizgājušo gadu.
“Esmu neatkarīgas valsts produkts, nezinu nebrīvi. Ko es varu patekt par Latviju? Mulsina viss tas falšums ar otrādi piespraustām lentītēm. Mani nemotivē ārējas izpausmes, karodziņu zīmēšanas, piespraušanas, taču es mīlu zemi, dabu, senču tradīcijas un leģendas. Latviju es mīlu un cienu, to man neviens nespēs atņemt. Lielākā brīvība ir iespēja būt pašam. Vilkt, klausīties un lasīt, ko gribu. Izteikt savu viedokli un sajūtas. Iespēja augt un būt. Iespēja iet kur deguns un sirds rāda," atzīst Līga.
Ojārs
Ojārs 70. jubileju, protams, svin Pedvālē, savā brīvdabas mākslas muzejā. Te viņš stāda akmeņus un rada skulptūras, kas materializējas poētiskās formās.
Tēlnieks dzimšanas dienā sarīkojis performanci, kas vienlaicīgi norisinās gan Pedvālē, gan Minesotā. Paralēli notiek sveikšana, spēlē orķestrītis, tumši zilajās debesīs dzimst uguņošana. Nav galdu, tikai jubilejas kliņģeris, lietus, daba un viesi, kuri mīl tēlnieku un viņa 70 gadu laikā paveikto. Ojārs daudz pēta mākslas un dabas mijiedarbību, smeļas iedvesmu no ainavas.
"Bieži mēdzu pastaigājoties priecāties un sajust Latvijas ainavu. Šīs sajūtas raisa manī brīvas domas un vēlmi radīt sev un Latvijai," stāsta mākslinieks.
Velta un Ilmārs
Velta un Ilmārs satikās un iemīlējās 1952. gadā Sibīrijā, pie Irtišas upes. Jaunība pagāja izsūtījumā, kur viņi smagi strādāja. Tur arī apprecējās un pasaulē nāca dēls. Viņi savas dzimšanas dienas svin kopā, jo abi liepājnieki dzimuši oktobrī.
Ciemiņu nav daudz, jo namiņš neliels, taču visi sanākušie daudzbalsīgi dzied tā, ka trīc logu rūtis un pasniedz viens otram uz galda sarūpētos gardumus. Velta, sirsnīgi saņēmusi aiz rokas Ilmāru, dalās atmiņās, cik ļoti grūti laiki kopā pārciesti, kā lielā salā briduši satinušies lakatos, lai viņus abus sarakstītu kā vīru un sievu, kā priecājušies doties pēc izsūtījuma atpakaļ uz Latviju. Abi jubilāri stāsta, kā darbojušies represēto biedrībā, kā mazbērni viņus iepriecina. Veltai dzimšanas dienā daudz stāstāms un vēlējums mums visiem izskan emocionāli:
"Cik labi, ka Latvija tagad brīva! Cerams, ka vairs neviena Latvijas cilvēka jaunība nebūs tā sabojāta".
Abi liepājnieki saskatās un aicina vedeklu uzsākt jaunu dziesmu, tādu priecīgāku, varbūt "Bēdu, manu lielu bēdu".
