Raksta ceļvedis:

• Bioloģe, kas runā ķīniešu valodā 
• Saprata – nebija iespēju izrauties
• Dzīva starp draudzeņu līķiem
• Gads gūstā šausmīgos apstākļos 
• Brīdis, kad dzīvie apskauž mirušos
• Nespēj noticēt pašas piedzīvotajam
• Mirušās Margrietiņas acis

Bioloģe, kas runā ķīniešu valodā

Pēc pirmās izglītības esmu ķīniešu valodas tulks. Otra izglītība – bioloģijas bakalaurs. Bet, kad 2014. gadā sākās Maidans, mani ļoti aizskāra tas, ka sita un pazemoja studentus. Un man negribējās, lai pie varas nāk Krievijas vara. Un es ļoti aktīvi piedalījos Maidanā.

Un ļoti loģisks turpinājums ne tikai man, bet daudziem, kas tur bija, bija doties uz fronti. Es to mēģināju jau 2014. gadā. Gribēju kļūt par kara mediķi. Jo esmu bioloģe, gribēju piemācīties klāt, jo man nebija prakses ar cilvēkiem, bet bāzes zināšanas bija. Bet tobrīd mans vīrs jau bija bataljona "Azov" rindās. Un viņš negribēja, lai es piedalos kaujās. Viņš uzskatīja, ka sievietei frontē nav vietas, ka tas ir pārāk bīstami. Ka viņam būs mierīgāk, ja es būšu mājās vai pat strādāšu citā valstī. Un tā arī notika, ka es kādu laiku strādāju Ķīnā un Amerikas Savienotajās Valstīs, bet viņš visu laiku karoja.

Mēs visi domājām, ka tas ātri beigsies, mēs domājām, ka ATO jeb antiteroristiskā operācija ilgs pusgadu, gadu.

Bet karš ievilkās uz desmit gadiem. Un es sapratu, ka viņš nenāks mājās. Un man nācās iet pie viņa.

Un 2017. gadā es pievienojos karapulkam, sāku dienēt.

Es mīlu sportu. Man fiziskie vingrinājumi dod lielu baudu! Es nodarbojos ar sportu. Esmu ļoti aktīva. Man ir divi brāļi. Un mani jau no bērnības ņēma līdzi pat medībās. Divi vecākie brāļi. Divdesmit, divdesmit viens gads. Es biju viņu jaunākā māsiņa. Brāļi nodarbojās ar "martial arts" (angliski) – cīņas mākslu, un viņi mani audzināja par aktīvu meiteni, kas var par sevi pastāvēt. Tāpēc man tas viss patika, tas bija loģisks turpinājums.

Saprata – nebija iespēju izrauties

Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums, mēs bijām pie Mariupoles, mums tur bija trīs bāzes. Mūsu pastāvīgais dislokācijas punkts bija pie Mariupoles. Mēs pārvietojāmies uz pašu pilsētu, lai noturētu pilsētu. Trīs mēnešus mums tas izdevās. Mēs atradāmies pilnīgā aplenkumā. Bez jebkādām piegādes iespējām, jo nevarēja piegādāt neko: ne papildu munīciju, ne medikamentus, ne ēdienu. Mēs sapratām, ka pilsēta ir pilnā aplenkumā; ja skatās kartē, simtiem kilometru bija bez saiknes ar Ukrainu. 

Ja godīgi, vairākas reizes bija tā, ka man likās – šīs ir manas pēdējās dienas.

Bija ļoti daudz bīstamu situāciju, un es sapratu, ka mums nav iespēju no turienes izkļūt. Izrauties nebija iespēju.

Bija rezerves rūpnīcā, bet tās ātri tika izlietotas. Cilvēku bija daudz. Kara pirmajās nedēļās mēs vedām ūdeni mierīgajiem iedzīvotājiem. Es braucu pa Mariupoli, filmēju mazus video. Apmeklējām skolas un bērnudārzus. Mēs runājāmies ar iedzīvotājiem, jo viņi bija pilnīgi apjukuši un nezināja, ko darīt. Viņi nebija gatavi karam un nebija sakaru. Bija tikai mums sakari. Viņi nezināja, kā izbraukt. Pa zaļo koridoru uz Ukrainu. Un šos koridorus taču arī apšaudīja.

Atceros, kad iegājām pagrabā, kur bērni bija pavadījuši jau trīs nedēļas, – tas bija vienkārši šausmīgi.

Viņi sēdēja vai nu pilnīgā tumsā, jo sveču bija maz, vai bija maza sveču gaisma. Pilnīgi antisanitāri apstākļi, smaka, nabaga bērni šausmās. Es domāju, ka bērniem tā ir trauma uz visu dzīvi.

Dzīva starp draudzeņu līķiem

Atlidoja lādiņš bunkuru iznīcināšanai, man bija spēcīga kontūzija.

Tas bija 2022. gada maija sākums. Kad es devos uz kaujas lauku, tas bija savādāk. Tu uzmanies, izdalās adrenalīns.

Bet mēs sēdējām bunkurā. Un tas bija viens no drošākajiem bunkuriem. Var teikt – pat ekskluzīva slēptuve. Jo tur bija tējkanna un pat nevis viena lampiņa kaut kur tālumā un viss pārējais tumsā, bet tur bija pat vairākas lampiņas. Tur bija salīdzinoši gaišs. Un sieviete, psiholoģe, uzlika vārīties tējkannu. Mēs sēdējām pie galda. Un man blakus sēdēja draudzene. Mūsu kājas saskārās. Un viņa man pina bizītes. Un bija tāda jauka atmosfēra.

Un atlido lādiņš, kas spēj uzspridzināt bunkuru, un seko sprādziens. Mūs aizmeta, visticamāk, pret sienu. Un es atjēdzos jau zem viņu līķiem. Man bija galvas kontūzija, ceļa trauma, bet es nez kāpēc izdzīvoju... Bet pārējām bija, kā mums saka – divsimtais. Uzreiz gāja bojā. Visi šie stāsti... tik emocionāli.

Gūstā mani paņēma 2022. gada 17. maijā. Tobrīd jau 70% mūsu sastāva bija ievainoti. Daudzi bija nestaigājoši. Daudzi man jautā, kāpēc jūs uzreiz neatdevāt Mariupoli. Kāpēc nepadevāties? Man īpaši krievi to prasa – ja jūs nebūtu aizsargājuši Mariupoli, tad pilsēta paliktu vesela. Interesanta loģika. Es viņiem atbildu – ja jūs mums neuzbruktu, tad Mariupole paliktu vesela. Būtu absurdi neaizsargāt!

Sargājot Mariupoli, mēs ilgu laiku turējām lielu karaspēka daļu dienvidos. Un iespējams, ka tas izglāba Kijivu.

Jo Černihiva bija aplenkta, kad no ziemeļiem nāca. Ja mums nebūtu tādas aizsardzības, nav zināms, kā virzītos karaspēks un kas notiktu tālāk. Ja kristu Kijiva, kas notiktu tālāk ar Eiropas valstīm?

Gads gūstā šausmīgos apstākļos 

Mums bija kādi divi tūkstoši cilvēku, kas vēl bija dzīvi. Un visi bija ievainoti, viņiem bija vajadzīga medicīniskā palīdzība. Ja mēs dotos pēdējā kaujā, ievainotajiem nevarētu palīdzēt. Bet viņus pamest nav mūsu garā. Mums bija jābūt ar viņiem. Bet karot ar ievainotajiem... Un mums nebija arī, ar ko karot.

Mēs padevāmies ar trešās puses garantiju. Turcija deva garantiju. Visi cerēja, ka mūs apmainīs četru mēnešu laikā, kā to paredz Ženēvas konvencija. Bet tā neiznāca. Es biju gūstā gadu. Tādos apstākļos mūs turēja Zeļenovkā: maza istaba, bet bija vairāk nekā 20 meitenes. Un tikpat šauri nākamajā cietumā.

Šausmīgi bija tas, ka nebija nekādas informācijas. Es nezināju, kas ir ar maniem radiniekiem, ar manu māju Kijivā. Man teica, ka Kijivas vairs nav, ka zem Maskavas [varas]. Tu šeit nomirsi kā vecene, nekad nesatiksi tuvos. Neredzēsi sauli.

Desmit mēnešu laikā tajā kamerā es redzēju mēnesi vienu reizi. Un tur vajadzēja tā šķībi pa stūrīti skatīties. Jo tas bija pagrabs.

Bija šausmīgi apstākļi. Tur bija maz svaiga gaisa. Brūces strutoja. Medicīniskās palīdzības nebija.

 

 

Manas lielākās bailes bija tādas, ka tā pūšana turpināsies, būs gangrēna un sekos amputācija vai vienkārši nāve. Blakus kamerā mēs dzirdējām vaidus. Dzirdējām, ka nāca ārsti. Un bija skaidrs no sarunu drumslām, ka viņam pūst kāja. Un tad viņu iznesa jau melnā maisā.

Tas ir drausmīgi, un par to ir jārunā. Jo daudzi jau vēl ir gūstā. Ap 700 azoviešu. Jāveic apmaiņa. Ir nehumāna apiešanās, un cilvēki mirst. Kamēr notiek karš, viņi jāglābj.

Brīdis, kad dzīvie apskauž mirušos

Nakts bija grūta, jo es gulēju tieši zem lampas. Gaisma netika izslēgta ne dienu, ne nakti. Tas traucēja gulēt. Tas bija kā tāds psiholoģiskais spiediens. Jo ir grūti atpūsties spožā gaismā. Tā ir smadzeņu bioķīmiska reakcija. Cilvēks nevar atpūsties. Pa dienu noteikti bija jābūt kājās. Drīkstēja staigāt un drīkstēja stāvēt. Bet es esmu aktīva, man vajadzēja staigāt. Es stundām veicu tādus mazus aplīšus pa to mazo istabiņu. Un es iegāju savā iekšējā "dzen" meditācijā.

Ja godīgi, es izdomāju apģērba dizainu savā prātā... Man ir sapnis – ja nu kādreiz izdosies, es uzšūšu to kolekciju, kas man ir prātā. Fantāzija strādāja ļoti spēcīgi, smadzenēm nebija ne normāla ēdiena, ne skābekļa.

Bija dienas, kad vasarā, lielā karstumā mums nedeva ūdeni piecas dienas. Es jau vienkārši gulēju uz grīdas, spītējot aizliegumam. Ne sēdēt, ne gulēt... Bet grīda bija auksta un deva atvieglojumu. Mazliet atdzisu. Kad jau likās, ka es slēdzos ārā, nodzisa gaisma un sāka tecēt ūdens. Mēs ķērām krūzītes, dzērām. Un tad pamanījām, ka ūdens ir sarkans. Ar tādiem nosēdumiem. Bet tas bija ūdens. Tā bija dzīvība.

Kā es vispār izdzīvoju? Pateicoties ticībai sev un pateicoties radošumam, radot savu sapņu kolekciju prātā, – es izdzīvoju. Bija aizliegtas ukraiņu dziesmas. Angļu dziesmas arī, jo [angliski] – tas ir NATO režīms.

Mēs jaungada naktī cieši, cieši saspiedāmies un čukstus dziedājām Ukrainas himnu.

Jo mēs ticējām, ka šis murgs reiz beigsies.

Mani apvainoja, ka es rīkoju sacelšanos cietumā. Un viņi bija ļoti nežēlīgi, atcerējās visas savas VDK metodes. Gan tā, gan šā. Un es sapratu, ka tas ir pēdējais piliens. Kaut kas jādara. Es sapratu, ka ilgi neizturēšu. Bet – ja nomiršu, pirmkārt, mani nevarēs samainīt pret citu gūstekni. Otrkārt, mani draugi, mūsu partneri, tostarp Latvijā, NATO virsnieki un citās valstīs zina, ka es biju "Azovstaļ" un ka es padevos gūstā. Un viņi zina, ka es vēl esmu dzīva. Un, ja manis vairs nebūs, viņiem radīsies jautājumi. Un dīvainā kārtā tas nostrādāja.

Es vienkārši gāju uz visu banku. Jo man likās, ka mani nošaus. Bet man jau bija vienalga. Jo organisms nevar bezgala ilgi ciest sāpes, vienalga, cik stiprs cilvēks ir. Parādās nogurums.

Kaut kādā brīdī gribas, lai tas viss beidzas. Tāds brīdis, kad dzīvie apskauž mirušos.

Un es tiešām domāju: mans Dievs, kaut es būtu gājusi bojā kādas kaujas laikā. Kā varone. Vai mani vienkārši nogalinātu sprādziens. Un es nepamostos kādā bunkurā. Jo es vienkārši gribēju, lai tas beidzas. Vienalga kā, bet lai beidzas.

Bet tad es atcerējos, ka mani gaida radinieki. Vīrs, kas mani mīl un gaida. Es tobrīd nezināju, vai viņš ir dzīvs. Bet ļoti ticēju. 

Varu teikt, ka Krievija baidās no Rietumu partneriem.

Krievija sapņo par Ukrainas denacifikāciju, bet es teiktu, ka vienīgais, kas ir jādara, lai Eiropai klātos labi, ir jādenacificē Krievija. Jo Krievijai ir visas totalitāra režīma pazīmes. Un tas izglābtu visu Eiropu. Jo neviens, tikai viņi uzspiež citām kaimiņu valstīm, kādā valodā viņiem jārunā, ko domāt, ko darīt. Neviens cits neceļ koncentrācijas nometnes un netur tur sievietes. Neviens cits nezog bērnus no bērnunamiem un neaizved uz Sibīriju. To dara tikai mūsu kaimiņu valsts. Un pie visa tā es esmu stingri pārliecināta, ka Eiropas drošība būs nodrošināta tikai tad, kad blakus nebūs šī totalitārā režīma.

Nespēj noticēt pašas piedzīvotajam

Man līdz tam nebija ne morālās, ne fiziskās vardarbības pieredzes. Nekādas. Un tad vienā dienā mana pasaule apgriezās, kad mani paņēma no Zeļenovkas un aizveda uz pirmo pratināšanu. Jo pirms tam jau tiku pratināta. Jā, ar pārkāpumiem, piemēram, mūs izģērba pilnīgi kailas un bildēja ar tiem cietuma numuriem. Un tādā garā. Bet tie vēl bija tikai ziediņi, ja salīdzina ar to, ka sekoja.

Un mans prāts joprojām ik pa brīdim atsakās noticēt, ka tas notika ar mani. Kā kādā filmā. Kā murgs vienkārši. Kā bildes.

Bet visa Mariupole arī bija murgs. Kad es filmēju, redzēju pirmos mirušos, apdegušos bērnus. Pirmie sakropļotie ķermeņi. Es arī nevarēju noticēt. Es filmēju un domāju: kāpēc? kas notiek? Tā taču ir Eiropa. 21. gadsimts.

Mani pieprasīja apmainīt jau pirms tam. Bet tas notika 2023. gada 6. maijā. Tā ir mana otrā dzimšanas diena! 5. maijā ir mūsu kāzu gadadiena, bet 7. maijā ir vīram dzimšanas diena. Un mani kā dāvaniņu [atbrīvoja] 6. maijā. Samainīja.

Ja godīgi, viss atkal bija kā miglā. Es sapratu, kas notiek. Mūs iebāza bagāžniekā. Ar skoču aizlīmēja acis. Tieši pāri acīm, kad rāva nost, norāva ar uzacīm un matiem. Bet ticiet man, tas nebija pats sliktākais, kas notika gūstā. Tāpēc nekas traks.

Un pirmās divas nedēļas pēc apmaiņas es neko nejutu. Tas bija tik dīvaini. No vienas puses, es domāju, cik labi, es nejūtu vairs sāpes. Bet man vispār nebija refleksu. Kad man ņēma asinsanalīzes un iedūra adatu, es pat nesarāvos. Draugi man vaicāja, ko tev atnest paēst, ko tu ēdīsi. Un es atbildu – ēdienu. Kādas krāsas čībiņas tu gribi? Kādu pidžamu? Es saku – man ir vienalga. Man tiešām bija pilnīgi un galīgi vienalga.

Aromāts atgriež dzīvē

Viss mainījās, kad vīrs mani aizveda uz veikalu. "Brocard" parfimērijas veikals. Es izskatījos briesmīgi. Man bija pilnīgi vienalga par savu izskatu. Nekrāsojusies. Bet man vīrs tāds izskatīgs, formas tērpā. Un konsultante pienāk, un es pēc viņas skatiena redzu: ak dievs, kas ar viņu atnākusi? Sāk man visu ko rādīt. Un tā nebija kaprīze, man tiešām viss bija vienaldzīgs. Bet pie sestā, septītā aromāta man acīs parādījās dzirkstelīte.

Mans vīrs Karls, tas ir viņa armijas vārds, atcerējās, – es viņam biju stāstījusi, ka viena mūsu smadzeņu daļa ir atbildīga par dievināšanu un tā nostrādā ātrāk nekā priekšējā daļa. Un ka tā var ar kādu atmiņu salauzt to pretestību. Viņš to atcerējās un atveda mani uz smaržu veikalu.

Un es teicu – gribu to un to. Un viņš teica – lieliski! Un es atkal sāku vismaz kaut ko just.

Mirušās Margrietiņas acis

Es nožēloju, ka evakuācijas laikā... Man bija uzdevums pašā kara sākumā izvest sievietes un bērnus uz Zaporižjas apgabalu un vēlāk, kad tur jau bija bīstami, tālāk. Un ar mums brauca psiholoģe. Romaška. Margrietiņa. Viņa bija viena kritušā karavīra mamma, kura pie mums uz pulku atnāca, lai sevi realizētu un dēla piemiņas vārdā. Par godu kritušajam dēlam.

Mums bija variants palikt drošā vietā. Bet es teicu: nē, gribu atgriezties. Tur mans vīrs. Draugi. Un mēs atgriezāmies Mariupolē. Un viņa gāja bojā tajā sprādzienā bunkurā. Un to es nožēloju. Ja es nebūtu uzstājusi, viņa būtu dzīva. Tā ir mana personīgā dvēseles traģēdija. Jā, tā bija Margrietiņa. Kad es ieraudzīju viņas portretu, pēc tam kad mani jau apmainīja no gūsta, izstādē Kijivā, es ieskatījos viņai acīs. Bet ir laiks, ko nevar pagriezt atpakaļ.

Es bērnībā aizrāvos ar romāniem par musketieriem. Un man vienmēr gribējās to piedzīvot, kā es uzvestos pratināšanā. Vai es nenodotu draugus? Un ziniet, ar ko es lepojos? Ka es uzvedos tieši tā. Es nevienu nenodevu. Neko ne par vienu komandieri nepateicu, lai gan viņi ļoti centās. Viņi ir spīdzināšanas eksperti. Asi. Viņi mani sauca par komiksu varoni Harliju Kvīnu. Jo tā vietā, lai raudātu, es smējos. Viņi teica, ka es esmu jukusi... Bet es lepojos ar to, ka es nevienu nenodevu un paliku uzticīga savai daļai. Un saglabāju ticību sev un saviem tuvajiem.

Man ir sapnis atvest uz Latviju kritušo "Azov" karavīru atraitnes,

vispirms jau to karavīru sievas, ar kuriem mēs šeit bijām 2019. gadā. Mēs tikāmies ar latviešu karavīriem. Un daļa ir kritusi, kāds ir gūstā, bet kāds atgriezies pulkā. Atraitnes un bērnus. Viņiem tā būs brīnišķīga rehabilitācija. Viņi atpūtīsies. Bērni sajutīs, kā ir kaut mēnesi padzīvot drošībā. Iepazīsies ar Latvijas kultūru. Es ceru, ka mums tas izdosies.