«Karstā ziema»: 6.nodaļa «Pirmais brauciens pa Deli»

Indijas apceļotāja Kaspara Misiņa grāmatas "Karstā ziema" 6.nodaļa, kurā autors stāsta par pirmo velobraucienu Indijā. Grāmatas iepriekšējās nodaļas lasāmas portāla lsm.lv sadaļā Ceļošana.

Vēl pēdējais skatiens telefona navigācijā, lai saprastu braukšanas virzienu, un braucam! Ar Viesturu vien sākam šaubīties, vai esam pareizi iepriekš lasījuši, ka Indijā jābrauc pa kreiso, nevis pa labo pusi kā Latvijā.

“Braucam pa labo vai pa kreiso ceļa pusi?”

“Nezinu, nevar saprast. Viens brauc pa labo pusi, cits pa kreiso, hmm. Re, autobuss aizbrauca pa labo pusi.”

“Ai, braucam pa kreiso un miers!”

Lai arī nakts melnumā no gaisa likās, ka pilsētā aktīva dzīvība neapstājas ne uz brīdi, ceļš no lidostas sākotnēji ir tukšs. Un tai pat laikā pārsteidzoši labs, konkrētāk sakot - perfekts asfalts. Eksotiku ieraugām neilgu brīdi vēlāk pa ceļu braucošu, mums neierastu transporta līdzekļu formā. Aizbrauc kāds dzelteni zaļais un purkšķošais tuktuks, aizbrauc kāds sagrabējis autobuss un kāds smagais. Apkārtne tikmēr turpina būt tāda pati, kāda tā varētu būt jebkurā Eiropas pilsētā - ar regulāru koku rindām pa ceļa malām, ar zaļu zālāju un perfektu asfaltu pa vidu.

Jo tālāk braucam, jo dzīvāka kļūst satiksmes plūsma. Četras joslas abos virzienos pēc laika jau pārvēršas par strauju un ļoti skaļu satiksmes upi, kurā velobraucējiem atvēlēta vien pati kreisā ceļa mala, kamēr pārējā daļā bez problēmām blakām vienlaicīgi brauc vairāki motocikli, pārītis tuktuku, vēl vismaz pāris mašīnas. Pretēji braucošie, kam tas droši vien ir ērtākais braukšanas virziens, te nevienam netraucē, tāpat kā netraucē arī cauri plūsmai slīdošie gājēji. It kā nepietiktu jau tikai ar braukšanu tik aktīvā satiksmē, kad Latvijā ir braukts galvenokārt pa trotuāriem, uztraukuma līmenim augt liek arī drausmīgais tauru koris. Pīpina liels, pīpina mazs un taurē vislielākie.

Jau no sākuma mums bija skaidrs, ka pa vienu kreiso ceļa malu mēs nekur tālu netiksim. Būs brīži, kad vajadzēs šķērsot visu šo plūsmu, lai veiktu pagriezienus uz citiem ceļiem. Un pirmā šāda reize ir gana drīz pēc iekļaušanās aktīvajā plūsmā. Ātrs skatiens uz aizmuguri un braucam pa diagonāli pāri visām četrām joslām. Mācību gūstam ātri - ilgi stāvēt un domāt te nedrīkst, ir jākustas vajadzīgajā virzienā. Savukārt smagā transporta līdzekļa taure apvienojumā ar nepārprotamo grabēšanu un čīkstēšanu aiz muguras ir skaidra zīme, ka jāturas tuvāk kreisajai malai. Tas tur aizmugurē noteikti ir lielāks par tevi. Labāk pagaidīt! Lieki teikt, ka adrenalīna līmenis šādos brīžos aug pats no sevis. Pirmajās reizēs noteikti.

Ceļš līdz mūsu dzīvoklim izrādās garāks nekā tas izskatās kartē. Aptuveni 20 kilometri.

Un šai ceļā mēs paspējam krietnā daudzumā redzēt to Indiju, par kādu mūsu paziņas un draugi bija šausminoties stāstījuši.

To pašu nabadzības un bagātības ciešo kopā būšanu, kādai mēs bijām gatavojušies. Perfektais asfalts jau kādu gabalu pirms mūsu mājas nomainās pret sliktas kvalitātes zemes ceļu ar bedrēm un būvgružiem kvartāla iekšpusē. Kamēr lepni auto ved savus īpašniekus viņu sestdienas darīšanās, citi cilvēki to pašu perfekto ceļu malās guļ vienkārši uz zemes.

Cik skaisti tālumā redzami augstie debesskrāpji, tik noplukušas un biedējošas ir bezlogu māju rindas mūsu ceļā laiku pa laikam.

Tomēr lielāko iespaidu uz mani atstāj tieši mūsu mājas apkārtne. Kaut ko tādu es neesmu gaidījis. Pilnīgs bezceļš ceļa vietā un aplupušas mājas. Raibs cilvēku pūlis visapkārt. Vīri šādos turbānos un vīri tādos turbānos, vīri ar kuplām melnām bārdām un vīri bez bārdām, sievietes krāsainos apģērbos, dažādu vecumu bērni. Apkārt tam visam vēl ne mazāks daudzums ar motorizētiem divu riepu braucamajiem, kuru taures te tiek izmantotas ar dubultu aktivitāti. Pīpinot un brīdinot par sevi pirms katras nākamās mazās ieliņas un pirms katra no daudzajiem pārējiem satiksmes dalībniekiem, kas šeit patiesībā ir ikviens, jo trotuāru te nav. Šaurība. Un visi šķiet skatās uz mums.

Māju numurus redzam vien pāris, taču telefona GPS mūs atvedis pietiekami precīzi, lai, jautājot vien pāris garāmgājējiem, mēs uzzinātu, kura māja ir īstā. Turpat klāt ir arī mūsu sagaidītājs - dzīvokļa saimnieces dēls, mūsu vecuma jaunietis. Atstājam velosipēdus mājas apakšstāva autostāvvietā un ar somām ejam uz dzīvokli, kurš izrādās mājas augšējā stāvā. Vēl nedaudz vēlāk mums atnes mūsu brokastis, produktus, kas ir iekļauti īres cenā - maizi, sviestu, olas un pienu. Bet tad jau esam atstāti vieni un paēduši varam atpūsties.

Viesturs un Una liekas gulēt. Es tikmēr izvelku ārā datoru, lai izdarītu šo to internetā. Mājas bezvadu internets nedarbojas, taču Nitins, mūsu saimnieces dēls, tikmēr iedod savu mobilā interneta modemu. WiFi tikšot salabots tuvāko dienu laikā. Pēc aptuveni stundas nolūstu arī es.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti