Stāsti

Plāno veidot studējošo un absolventu reģistru

Stāsti

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Ome.

Evijas Unāmas 10 stāsti par vēzi. Diagnoze

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Diagnoze.

Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst…Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos. 

1. Diagnoze 

Tas parciņš pie slimnīcas vienmēr ir ļaužu pilns. Tik todien, kā respektējot vēlmi pabūt vienai, nebija neviena paša. Svaigi pumpurotajos koku zaros žūžoja vējš, maija saule jau tīkami sildīja ādu, bet es, asaras rijot, mēģināju sakopot domas. Bija tik neiedomājami žēl sevis. Un bail. Tik ļoti, ļoti bail. No turpmākajām dienām… no rītdienas… no tā, kas būs, un no tā, kas nekad nenotiks. Izmisums žņaudza pakrūti un uzsita nelabuma vilni. Vairākkārtēja dziļa ieelpa nenomierināja sastreikojušos kuņģi. Drīzāk - sareiba galva. Acis klīda, meklējot atbalsta punktu, atsitoties pret šķību soliņu. Līdzās tam trīsuļojošs taurenis uz atkritumu urnas nodrupušā sāna vēdināja spārnus... Smieklīgi. Šopavasar pirmais. Raibais. Noslīgu uz soliņa, pirkstos ņurcīdama vibrējošo mobilo.

Māsa zvanīja jau trešo reizi. Nespēju atbildēt. Zināju, ka nespēšu samelot...

Tepat pie kājām lēkāja izpūris zvirbulis, meklēdams izsmēķu piebērtajās smiltīs ko ēdamu. Kaut kur kauca sirēnas un gaisā vibrēja attālinātas cilvēku balsis. Galvā kā lipīgas dziesmas piedziedājums skanēja tikai daktera teiktais - ''Diemžēl jāapbēdina, tas nav nekas labs… kamēr nav veiktas visas pārbaudes un  operācija, nepateikšu cik slikti tas ir…'' - un viss. Iespējams, ka viņš vēl kaut ko teica. Droši vien, jo mēs runājām vēl kādu brīdi. Arī  kopā par kaut kādu joku smējāmies.  Bet neatcerējos.  Pat nepūlējos tobrīd vairs atcerēties. Centos neraudāt. Blenzu uz soliņa atlupušo krāsu un domāju par tiem, kas līdzīgi rij asaras, mēģinot atrast atbalsta punktu savai dzīvei, lai cik tā gara un ietilpīga būtu…

"Dod pieci" akcija

Laikā no 15. līdz 21.decembrim jau trešo gadu norisināsies Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības akcija „Dod pieci”. Šogad akcijā vāks ziedojumus onkoloģijas pacientu psiholoģiski sociālajai rehabilitācijai. Vairāk te.

Nezinu, cik ilgi tur sēdēju, bet no sastinguma pamodināja garām skrienošs taksis. Skaļi vaukšķēdams uztrieca zaros atsperīgo zvirbuli un aiznesās sev vien zināmās darīšanās, pirms tam eleganti apčurādams miskasti. Pirmo reizi redzēju suni, kurš spēj riet ar gaisā paceltu pakaļkāju! Tobrīd šī doma iestrēga!

Cik daudz lietu neesmu piedzīvojusi, redzējusi, jutusi. Un cik daudz nepiedzīvošu, ja ļaušu tam izmisuma mākonim iesūkties apziņā.

Todien pieņēmu, iespējams, jēdzīgāko lēmumu savā dzīvē - sākt dzīvot šodien…

Pārējie stāsti: 

2. Ome 

11 komentāri
Evija
Jā, arī es esmu Evija. Man arī divus mēnešus atpakaļ izoperēja agresīvu un ļaundabīgu audzēju. Dienā kad uzzināju diagnozi visa dzīve pazibēja gar acīm. Pirmā doma bija kā mani bērniņi dzīvos bez manis. Kā katru gadu griežot dilles ziemas kŗājumiem stāvēju pie galda raudādama - kam es griežu tās dilles? Izmisums, neziņa, bailes... Vizītē pie ārsta, rijot gaužas asaras tā arī prasīju - vai man tagad iet uz mežu pēc skujām un uz māju pēc lāpstas? Viņš noteica ka tik traki jau neesot. Es noticēju. Saņēmos un ar sakostiem zobiem dodos uz priekšu. Uz priekšu ar cerībām, ar gaišam domām un ar ticību ka es to varu.
Aija Kaija
Vēlos piebilst arī otru variantu. Kā ir tad, kad tu uzzini - nekā nav! ĻOTI daudzas sievietes neiet pie ārsta, jo baidās. Man krūšu rajonā bija bumbulis, 2 gadus marinēju, baidījos iet pie doka, savā 32.dzimšanas dienā kaucu kā aizkauta, jau gatavojoties mirt. Nespēju saņemties ārstam. Noreaģēja māte - uzdāvināja apmaksātu izmeklējumu privātā klīnikā. Aizgāju. Un akdievs - man pateica, ka tas ir kaut kāds tauku bumbulītis, sabiezējums, nekas ļauns, drīzāk dermatologa joma...! Ja jūs varētu iztēloties to ārprāta atvieglojumu, to prieku.... !!!! PAR KO ES 2 GADUS BAIDĪJOS?! Neziņa nogalina. Sievietes! Aizejiet pie ārsta, lai paskatās! Bailes ir milzīgas, bet redzat - var būt tā, kā Evijai, un var arī būt tā, kā man. Vnk pieraksties. Sirdsmieram, ka pupos viss ok ;)
Aija Kaija
Vēlos piebilst arī otru variantu. Kā ir tad, kad tu uzzini - nekā nav! ĻOTI daudzas sievietes neiet pie ārsta, jo baidās. Man krūšu rajonā bija bumbulis, 2 gadus marinēju, baidījos iet pie doka, savā 32.dzimšanas dienā kaucu kā aizkauta, jau gatavojoties mirt. Nespēju saņemties ārstam. Noreaģēja māte - uzdāvināja apmaksātu izmeklējumu privātā klīnikā. Aizgāju. Un akdievs - man pateica, ka tas ir kaut kāds tauku bumbulītis, sabiezējums, nekas ļauns, drīzāk dermatologa joma...! Ja jūs varētu iztēloties to ārprāta atvieglojumu, to prieku.... !!!! PAR KO ES 2 GADUS BAIDĪJOS?! Neziņa nogalina. Sievietes! Aizejiet pie ārsta, lai paskatās! Bailes ir milzīgas, bet redzat - var būt tā, kā Evijai, un var arī būt tā, kā man. Vnk pieraksties. Sirdsmieram, ka pupos viss ok ;)
Dace
Samtainā balss un stāsts,paldies.
anna
Dzīvojiet šodienai, baudiet katru mirkli, neko neatlieciet uz citu dienu , jo vēzim ir ari slikta tendence atgriezties un nevienam , nekad un nekur , nestāstiet, ka esiet to uzvarējuši, jo to uzvarēt nevar...
Ince
Domājot tā plašāk- mēs visi mirsim. Un neviens mēs nezinām, kas būs pēc minūtes , kur nu vēl kaut kad.... Tomēr ir cilvēki , kam šī diagnoze ir likusi mazliet citādi paskatīties uz dzīvi, dzīvot krāsaināk, sulīgā, izjustāk, kvalitatīvāk. Un ja skatās no šis puses, varētu teikt pat tā - man ir paveicies! :) Paldies Evija, no Tevis iedvesmojos !
Annai
Tas, kurš j;ut, ka nevajag st;astīt, lai nestāsta, kurš var, lai pastāsta, jo citi onkoloģijas pacienti šajos stāstos atrod spēku ārstētēties, cerību un ticību iz dzivību, kas arī ir daudz ārstniecības procesā.
Mave
Prieks, Evija, ka dalies ar savu stāstu- uzķēru, ko līdzīgu par pagrieziena punktu.Pirms pieciem gadiem, man atklāja kādu autoimūno saslimšanu. Sākumā biju apjucis, tomēr pēc tam padomāju, ka dzīve tikai sākas. Bija parakstīta efektīva terapija, zinātne arī nestāv uz vietas, bet dzīve sauc to izgaršot jaunā kvalitātē. Pagājušie pieci gadi manā dzīvē bija izaicinošāki un pieredzes ziņā piepildītāki par iepriekšējiem.
Klausītāja
Šeit beigās vajadzētu pierakstīt, ka nākamais stāsts būs lasāms rīt, klausāms rīt vai arī arhīvā. Paldies, Evija, ka Tu to atklāj un pati lasi savā brīnišķīgajā balsī. Lai Tev laba veselība, lai slimība nekad neatgriežas. Lai Tavā sirdī valda miers, bet dzīcē - prieks.
Inga
Evija, paldies par ļoti personīgo vestījumu!
Jana
Paldies!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti