Stāsti

Plāno veidot studējošo un absolventu reģistru

Stāsti

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Ome.

Evijas Unāmas 10 stāsti par vēzi. Diagnoze

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Diagnoze.

Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst…Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos. 

1. Diagnoze 

Tas parciņš pie slimnīcas vienmēr ir ļaužu pilns. Tik todien, kā respektējot vēlmi pabūt vienai, nebija neviena paša. Svaigi pumpurotajos koku zaros žūžoja vējš, maija saule jau tīkami sildīja ādu, bet es, asaras rijot, mēģināju sakopot domas. Bija tik neiedomājami žēl sevis. Un bail. Tik ļoti, ļoti bail. No turpmākajām dienām… no rītdienas… no tā, kas būs, un no tā, kas nekad nenotiks. Izmisums žņaudza pakrūti un uzsita nelabuma vilni. Vairākkārtēja dziļa ieelpa nenomierināja sastreikojušos kuņģi. Drīzāk - sareiba galva. Acis klīda, meklējot atbalsta punktu, atsitoties pret šķību soliņu. Līdzās tam trīsuļojošs taurenis uz atkritumu urnas nodrupušā sāna vēdināja spārnus... Smieklīgi. Šopavasar pirmais. Raibais. Noslīgu uz soliņa, pirkstos ņurcīdama vibrējošo mobilo.

Māsa zvanīja jau trešo reizi. Nespēju atbildēt. Zināju, ka nespēšu samelot...

Tepat pie kājām lēkāja izpūris zvirbulis, meklēdams izsmēķu piebērtajās smiltīs ko ēdamu. Kaut kur kauca sirēnas un gaisā vibrēja attālinātas cilvēku balsis. Galvā kā lipīgas dziesmas piedziedājums skanēja tikai daktera teiktais - ''Diemžēl jāapbēdina, tas nav nekas labs… kamēr nav veiktas visas pārbaudes un  operācija, nepateikšu cik slikti tas ir…'' - un viss. Iespējams, ka viņš vēl kaut ko teica. Droši vien, jo mēs runājām vēl kādu brīdi. Arī  kopā par kaut kādu joku smējāmies.  Bet neatcerējos.  Pat nepūlējos tobrīd vairs atcerēties. Centos neraudāt. Blenzu uz soliņa atlupušo krāsu un domāju par tiem, kas līdzīgi rij asaras, mēģinot atrast atbalsta punktu savai dzīvei, lai cik tā gara un ietilpīga būtu…

"Dod pieci" akcija

Laikā no 15. līdz 21.decembrim jau trešo gadu norisināsies Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības akcija „Dod pieci”. Šogad akcijā vāks ziedojumus onkoloģijas pacientu psiholoģiski sociālajai rehabilitācijai. Vairāk te.

Nezinu, cik ilgi tur sēdēju, bet no sastinguma pamodināja garām skrienošs taksis. Skaļi vaukšķēdams uztrieca zaros atsperīgo zvirbuli un aiznesās sev vien zināmās darīšanās, pirms tam eleganti apčurādams miskasti. Pirmo reizi redzēju suni, kurš spēj riet ar gaisā paceltu pakaļkāju! Tobrīd šī doma iestrēga!

Cik daudz lietu neesmu piedzīvojusi, redzējusi, jutusi. Un cik daudz nepiedzīvošu, ja ļaušu tam izmisuma mākonim iesūkties apziņā.

Todien pieņēmu, iespējams, jēdzīgāko lēmumu savā dzīvē - sākt dzīvot šodien…

Pārējie stāsti: 

2. Ome 

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti