Šī mežonīgā kapitālisma sliktāko parādību izlase tiktāl caurvijusies mūsu dzīvei un ikdienai, ka mēs to jau vairs bieži nemanām. Kā cilvēki, kas gadiem cieš sāpes, to uztver kā daļu no ikdienas. Redzam mazu nolaidību te, pielaidību šite, kukulīti tur, seno-čomu-būšanu šur un klusējam.
Klusējam, ja ātro kredītu uzņēmums sevi mierīgi var reklamēt kā palīdzīgu roku grūtā brīdī. Klusējam, ja mūs reprezentējošie ļaudis ir veikli nokārtojuši sev māju par ES naudu, ja amatpersonas izkārto pensijas un pabalstus, profesionāli saspaidot sociālās sistēmas kloķīšus. Ja premjera partijas biedrs mierīgi sagādā auto ar nodokļu atlaidīti un pat nemirkšķina acis. Ja točkas darbojas netraucētas, varas piesegā.
Turam mutes ciet, ja likumi tiek locīti, grozīti, norakti un pieņemti, dejojot naudas un peļņas pavadā.
Tas viss Latvijā ir kļuvis par normu. Un kā lai tas nekļūtu, ja atbildību uztveram kā juridisku, nevis morālu jēdzienu?
Kāpēc tas viss ir svarīgi "Maximas" traģēdijas kontekstā? Jo zivs pūst no galvas. Jo uzņēmumi vieni paši nevar un nespēj nodrošināt sabiedrības drošību. Ar labu gribu bieži vien nepietiek, un vienmēr būs zināma daļa cilvēku, kam sabiedrības kopējais labums būs mazāk vērts nekā lielāks rentabilitātes procents. Un tieši tāpēc mums vajag PVD, kas nodrošina, ka mūsu pīrāgos nav samalti kaķi, mums vajag FKTK, kas nodrošina, ka baņķieri neaizbrauc jūriņā ar savākto mūsu naudu. Mums vajag vides uzraugus, kas uzmana, kas izplūst Daugavā no rūpnīcas trubas.
Mums vajag būvuzraugus, kas uzmanītu, lai ceļot 'ka tik lētāk', mūsu veikali nesakrīt kā kāršu namiņi.
Ir nepareizi teikt, ka uzņēmumi un uzņēmēji apzināti riskē ar klientu dzīvībām. Galu galā, ja pircēji zinās, ka tavā desā samalti sprāguši zirgi vai ka šīs firmas būvētās ēkas mēdz sagrūt, neviens pie tevis kāju nespers. Lielas traģēdijas ir mazu nolaidību un kļūdu summas – ja ir iespēja netraucēti nopelnīt, sistēmiski drupinot projām drošības nosacījumus, ir risks, ka kāds šo iespēju izmantos. Jo neviens nemanīs, ka sija ir par pāris milimetriem plānāka, 99,9% gadījumu nekas nenotiks. Un tad mazliet prastākas skrūves no Ķīnas no ebay. Betonu arī var paņemt lētāko un īpaši nepētīt, kas tur iekšā. Piliens pie piliena. Un, ja kāds uzņēmums principiāli atteiksies no kompromisiem, - sistēmā, kurā tiek pieļauti kompromisi, "saglabājot kvalitāti", šis principiālais uzņēmums paliks muļķa lomā un zaudēs konkurences cīņā, kur pasūtījumi tiek tam, kam cena zemākā un 'otkats' treknākais.
Es šaubos, vai kādam ir dati par to, cik bieži dažādās iestādēs iedarbojas signalizācijas. Bet es esmu ar mieru saderēt, ka tas notiek samērā bieži un simtos gadījumu tā ir viltus trauksme. Un tagad iedomājieties biznesa loģiku – evakuēt visu veikalu signalizācijas dēļ, kad desmitiem reižu tas ir bijis tāpēc, ka kāds tualetē uzpīpējis?
Katra evakuācija – zaudējumi. Turklāt ne tikai negūtie ieņēmumi, bet arī haosā nospertās un sabojātās preces un iekārtas, piedeg vistiņas grillā.
Nemaz nerunāsim par kaitējumu reputācijai – ja valstī pamatrīcība trauksmes gadījumā ir uzlikt austiņas un cerēt, ka drīz beigs gaudot, tad tas tak ir kaut kāds dīvains veikals, kur regulāri visus evakuē, vai ne?
Neapskaužamā situācijā ir atbildīgie cilvēki – apsargi, būvnieki, kasieri, apzaļumotāji.
Ja tu esi apsargs un pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, tava alga uz rokas ir zem 300 latiem, cik lielas ir tavas iespējas runāt pretī darba devējam, kas tev liek neevakuēt cilvēkus? It īpaši, ja ģimene jābaro, desmitiem reižu nekas nenotiek un visi piever acis?
Ja esi mazs apakšuzņēmums, kura eksistence ir atkarīga no tā, kādas atliekas tev pametīs lielie nozares lauvas, cik liela iespēja ir, ka tu runāsi pretī?
Galu galā, tās ir tikai skrūves. Un ja tu, nedod dievs, pavērsi muti, tev tajā iegrūdīs desmitiem atzinumu ar visiem zieģeļiem, pietiesās no tevis zaudējumus un beigās tu būsi vainīgs, ka neklusēji zem tepiķa. Neticiet? Paskatieties sociālajos tīklos, kāda ir reakcija uz tiem būvniekiem, kas sāka runāt par pārkāpumiem, būvējot to nolādēto "Maximu" – labvēļi jau ir piemeklējuši pantu, pēc kura sodīt tos, kas sāk saprast un runāt skaļi par to, ka mazlietiņ tievāka armatūra var būt pat sliktāka nekā atņemt bārenim pēdējo maizi.
Lai cīnītos ar šo, ir likumi, normatīvi, inspekcijas un nosacījumi. Ja reiz nozare nespēj pati sevi kontrolēt un izspļaut tos, kas nespēlē pēc noteikumiem, mums ir vajadzīgs valsts vai pašvaldības būvuzraugs, kas, pieņemot objektu, dzītu būvniekus vājprātā, pārmērot katru siju, ķieģelīti un kolonnu. Tad celtniekiem un apakšuzņēmējiem nebūtu izdzīvošanas vārdā ikdienu jāslēdz „visi dara tā" līgums ar sirdsapziņu; pasūtītājs uzraudzītu kā ērglis, nevis pēc skaļi neizteiktas norunas klusētu. Ja reiz bizness nesaprot riskus, ir nepieciešams sods par drošības instrukciju neievērošanu – tāds, ka elpa aizraujas. Tad apsargiem nebūtu uzdevums dzīt darbiniekus atpakaļ grūstošā veikalā un kasieriem nebūtu ar savu dzīvību jāpiesedz naudas lādes.
Skumjākais ir tas, ka iestādes, kam būtu jānodrošina, ka pareizākā un drošākā rīcība ir izdevīgākā, ka alternatīva nav iedomājama, Latvijas nekontrolētajā kapitālismā ir visvājākās. Tās spiež ne tikai elementāra korupcija, bet arī politika, kur, kaskadējot pa padotības ķēdi, katram politiķim ir kāda pateicībiņa izdarāma kādam labdarim. Tās spiež arī stratēģiski izdarīti grozījumi likumos, sasienot rokas, tās spiež vispārējā nesodāmības atmosfēra, jo sūdzoties vienīgais cietējs būsi tikai un vienīgi pats.
Bet jebkurām pārmaiņām jāsākas ar mums pašiem. Jau šodien – izlasiet darba drošības instrukciju. Nākamreiz, dzirdot signalizāciju, mierīgi evakuējieties. Neuzkliedziet pārdevējai, ja jūs neapkalpo, pirms evakuēties. Neklusējiet, ja redzat drošības noteikumu neievērošanu.
Neklusējiet par mazām nolaidībām. Par mazām cūcībām. Par kukuļiem.
Prasiet izmaiņas. Prasiet ārvalstu ekspertus. Prasiet atbildes un atbildību.
