Maiks Koljers: Kļūšana par Latvijas pilsoni. 4.daļa – Atkārtotais eksāmens

Pēc manas izgāšanās pirmajā pilsonības eksāmenā man bija četri mēneši laika, lai sagatavotos atkārtotajam eksāmenam.

Sev par pārsteigumu, es neizniekoju šo laiku un patiešām nopietni mācījos, rakstot garas darbības vārdu tabulas, izklaidējot pasažierus savā automobilī ar kompaktdiskiem latviešu valodas apguvei pašmācības ceļā, kas skanēja atkārtojuma režīmā, jo centos ar zemapziņas palīdzību uzsūkt noderīgas frāzes, kā arī dungojot valsts himnu uz priekšu, atpakaļ, sānis, kā arī visos citos iespējamos veidos.

Tā kā tagad zināju, kas gaidāms otrajā pārbaudījumā,

izstrādāju dažus viltīgus trikus attiecībā uz to, kā vēstules rakstīšanā sasniegt 70 vārdu maksimumu ar minimālu risku kļūdīties.

Sakārtoju tabulā valsts himnas tekstā esošās garumzīmes tā, ka tas pirmajā acu uzmetienā izskatījās kā šī diezgan vienkāršā astoņu rindiņu teksta ļoti precīza formālistiskā poētiskā analīze. Es tagad sīkumos neizklāstīšu visus šos trikus un pamācības, jo apsveru iespēju uzrakstīt bestselleru – hipnozes/pašpalīdzības grāmatu ar nosaukumu “I Can Make You Latvian!” (“Es varu tevi pataisīt par latvieti!”), kuras pamatā būs šīs gudrības.

Baravikas 

Beidzot bija pienācis laiks, kad man bija vēlreiz jākārto eksāmens. Es atkal devos uz Valmieru, atkal ierados tur agri, atkal slaistījos apkārt, mēģinot saprast, kurš ieradies, lai kārtotu pārbaudījumu, bet kurš – lai apmeklētu probācijas dienestu.

Kļūšana par Latvijas pilsoni

LSM.lv angļu versijas galvenais redaktors Maiks Koljers apraksta savu ceļu uz Latvijas pilsonību četros bloga ierakstos:

1. Motivācija 

2. Dokumenti 

3. Eksāmens 

4. Atkārtotais eksāmens

Sēžot pazīstamajā eksaminācijas telpā, jutos gandrīz kā atgriezies mājās. Šoreiz mēs bijām daudz mazāk, tikai pieci, un šķiet, ka biju vecākais no visiem pretendentiem. Kāda sieviete vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem, liekas, bija vissatrauktākā, viņa dīdījās savā krēslā un lūdza paskaidrot gaidāmā pārbaudījuma norisi. Vēl viena gados jauna sieviete, kas bija ļoti eleganti ģērbusies, šķita mazliet nervoza, taču viņai bija apņēmīgs izskats.

Jaunais vīrietis ar zirgasti vairs nebija redzams eksaminētāju vidū. Varbūt piepūle, spiežot magnetofona atskaņošanas un apstādināšanas pogas, bijusi pārāk liela, un viņš bija devies pelnītā atvaļinājumā. Taču abas pensionētās skolotājas joprojām sēdēja pie galda, un tur tagad bija arī trešā pensionētā skolotāja, kas bija līdzīgi ģērbusies un kurai bija tādas pašas manieres, kas izstaroja precizitāti un iedrošinājumu.

Norādījumi tika sniegti skaidri un uzmanīgi, tieši tāpat kā pagājušajā reizē, un eksāmens sākās. Man vairs nevajadzēja kārtot klausīšanās, lasīšanas un runas pārbaudījumus, taču nolēmu neizšķiest laiku un uzmanīgi klausījos saprašanas uzdevumu, pierakstot savas atbildes un dažus vārdus uz papīra lapas, kādas mums tika iedotas piezīmēm.  

Dialogs, kas tika atskaņots, varēja tikt izmantots tikai Latvijas pilsonības eksāmenā un nekur citur pasaulē. Jo tajā tika apspriesta iecerētā došanās uz mežu lasīt sēnes, un tajā bija frāze, kas uz visiem laikiem paliks man atmiņā: “Mēs lasām tikai baravikas!”

Dzīvojot Latvijā, par šo vietējas dzīves ļoti būtisko daļu – sēņošanu – esmu sapratis, ka baravikas ir tās, kas atšķir cienījamu sēņotāju no diletantiskajiem amatieriem, kas lasa nožēlojamas gailenes. Starpība ir tāda pati kā uzspēlēt futbolu ar draugiem vai spēlēt īstā komandā.

Tas man lika iedomāties par to, ka varētu būt alternatīvs un daudz ātrāk nokārtojams pilsonības eksāmens: pretendenti jāpalaiž mežā un pilsonība automātiski jāpiešķir tiem, kas lasa tikai baravikas.

Līdz brīdim, kad beidzās klausīšanās un lasīšanas uzdevumi, uz manas piezīmju lapas bija sakrājies diezgan iespaidīgs skaits teikumu iedomātiem dialogiem nākotnē. Tāpēc man bija sāpīgi, kad smaidošā eksaminētāja vēlāk manā acu priekšā saplēsa šo papīru druskās, paskaidrojot, ka tādi ir noteikumi un nekādas piezīmes nedrīkst tikt iznestas ārpus pārbaudījumu kārtošanas telpas. Līdz ar to pasaulei tika atņemts dižs mikoloģijas literatūras darbs.

Zemeņu torte vectētiņam

Bija laiks nopietni ķerties pie rakstīšanas pārbaudījuma kārtošanas. Vispirms bija jāaizpilda veidlapa. Ar to nebija problēmu. Pēc tam sekoja bailes iedvesošā vēstule, kas mani paklupināja pagājušajā reizē. Laimīgā kārtā šoreiz man nebija savā iztēlē jāapmeklē makšķerēšanas preču veikals. Šoreiz man bija jāraksta ģimenes locekļiem un jālūdz finansiāla palīdzība, lai nopirktu kūkas un uzkodas gados vecāka radinieka dzimšanas dienas svinībām – kaut to tādu mēs visi noteikti esam kādreiz darījuši. Mana vēstule bija apmēram šāda:

"Varbūt mēs varētu sagādāt zemeņu torti vectētiņam? Man liekas, ka “Staburadzes” veikalā Tallinas ielā ir labas zemeņu tortes. Lūdzu, pārskaitiet man desmit eiro. Varbūt divdesmit, ja iespējams. Mums vajadzēs lielu torti, jo 80.dzimšanas diena neapšaubāmi ir ļoti svarīgs notikums. Turklāt vectētiņam patiešām garšo zemeņu torte. Ja nebūs tortes, viņš ļoti sadusmosies, un neviens negrib viņu atkal redzēt dusmīgu. Atcerieties, kā bija pagājušajā reizē.”

Varbūt es pārcentos, bet man izdevās ļoti ticami uzburt šo veco, bārdaino patriarhu, kas dzen bankrotā savu ģimeni ar nepiesātināmo apetīti pēc zemeņu tortēm, un kā visi ģimenes locekļi skraida pa konditorejām cerībā, ka kādreiz vecais zēns savā testamentā viņiem novēlēs pietiekami naudas, lai kompensētu šos tēriņus.

Es iesniedzu savu rakstu darbu, un man lika gaidīt ārpusē kopā ar pārējiem pretendentiem. Pēc dažām minūtēm mani atkal iesauca iekšā.

"Priecājamies jums paziņot, ka esat parādījis pārbaudījuma nokārtošanai nepieciešamo zināšanu līmeni,” sacīja viena no trim skolotājām. “Bija dažas galotņu kļūdas, bet kopumā pārbaudes darbs bija labs.” Viņa parādīja manu rakstu darbu. Tajā bija mazāk oranžo rimbulīšu un krustiņu nekā pagājušajā reizē. Beidzot man bija izdevies pārspēt viltībā garumzīmes! “Tāpēc varat pēcpusdienā ierasties uz eksāmena pārējiem pārbaudījumiem,” viņa piebilda.

Devos pusdienās. Mana sajūsma nedaudz saplaka, kad atcerējos, ka pirms četriem mēnešiem, ejot pa šo pašu maršrutu, redzēju līķi. Laimīgā kārtā šoreiz ielās līķu nebija, un es nonācu līdz savai iecienītajai kafejnīcai-bistro “Baumanītis”, kur cep lielisku karbonādi ar frī kartupeļiem. Parasti pusdienlaikā tur ir daudz apmeklētāju, bet šoreiz bija pārsteidzoši tukšs. Ar savu šķīvi iegāju ēdamtelpā un sāku ieturēt maltīti, brīnoties, kāpēc neviena cita nav. Durvīm uz nākamo telpu bija aizvilkts priekšā aizkars, un aiz tā bija dzirdama pieklusināta sarunu murdoņa. Smiekli neskanēja.

Šīs telpas virzienā devās oficiante ar diviem milzu šķīvjiem ar kūpošiem kartupeļiem. Viņai sekoja pavārs ar tikpat lieliem šķīvjiem, kuros bija sitenis un skābi kāposti. Kad viņi atvilka aizkaru un iegāja telpā, varēju tajā ielūkoties. Tajā pie gariem galdiem sēdēja daudz melnā ģērbušos cilvēku ar drūmu izteiksmi sejās un kratīja galvas. Tas bija bēru mielasts.

"Varbūt tomēr ir kāds pamats domāt, ka pastāv imigrācijas politika pēc principa “viens iekšā, viens ārā”,” man ienāca prātā. Varbūt bēru mielastā desertā būs zemeņu torte?  

Valstiski svarīgie jautājumi

Atgriezos eksāmena telpā. Man beidzot bija iespēja ķerties pie jautājumiem par Satversmi un vēsturi. Tie bija diezgan vienkārši, un, tā kā lielākajai daļai jautājumu bija jāizvēlas viens no vairākiem atbilžu variantiem, iespējas iesaistīties Latvijas neoficiālajā nacionālajā sporta veidā – diskusijās par vēsturi - laimīgā kārtā bija ierobežotas. Jautājums par “1905. gada revolūcijas nozīmi Latvijai” ir temats, kas parasti prasītu vairākas stundas, kurās dedzīgi tiktu izklāstīti argumenti un pretargumenti. Pārbaudījumā vienkārši jāizvēlas variants, kas šķiet vismazāk muļķīgs, pat ja tas neliekas saprotams vai pārliecinošs. 

Tālāk sekoja valsts himnas zināšanu pārbaude. Pretendentiem ir iespēja “Dievs, svētī Latviju” nodziedāt vai noskaitīt himnas tekstu, taču to neviens neizvēlējās. Turklāt negribēju, lai teksta analīzē pavadītās stundas būtu izšķiestas, un biju pārliecināts, ka varu himnas tekstu uzrakstīt pietiekami gramatiski pareizi.

Cilvēki, kas piedalījās šajos pārbaudījumos, ne visi bija tie paši, kas kārtoja valodas pārbaudījumus no rīta. Nospriedu, ka tas nozīmē, ka rīta pārbaudījumos daži ir izkrituši, tāpat kā man gadījās pirmajā reizē. Jaunā sieviete, kas bija manāmi satraukta, bija pazudusi. Tomēr atpazinu kādu, kas kopā ar mani kārtoja pārbaudījumu, kad darīju to pirmo reizi. Biju pārsteigts, ka tā bija pusmūža vecuma gaišmatainā sieviete, kas pagājušajā reizē tik prasmīgi organizēja savas mājas lietas pa tālruni ļoti labā latviešu valodā. Izrādījās, ka viņa bija ieradusies tikai tāpēc, lai vēlreiz kārtotu himnas zināšanu pārbaudījumu, jo visu pārējo viņa bija nokārtojusi.

Pārbaudījumi bija vienkārši, un visi tos pabeidza dažās minūtēs. Bija laiks atkal atstāt telpu un gaidīt spriedumu. To darot, mēs satraukti soļojām šurpu turpu. Gaišmatainā sieviete vēdināja gaisu ap sevi un turpināja kārtot mājas lietas pa tālruni teicamā latviešu valodā. Eleganti ģērbtā jaunā sieviete kodīja savus skaisti manikirētos nagus. Es lasīju nekustamā īpašuma pārdošanas sludinājumus pie ieejas. Neizskatījās, ka izdevies pārdot daudz māju, kopš tos lasīju pagājušajā reizē.

Tika iesaukta gaišmatainā sieviete, kurai bija jākārto tikai himnas zināšanu pārbaude. Pēc kādas minūtes viņa iznāca pa durvīm ar sarkanu seju, un, ne vārda nesakot, izspērās no ēkas. Domājams, ka viņa atkal bija izkritusi. Ja var izkrist kāds, kas runā tik teicamā latviešu valodā, tad manas izredzes neizskatījās labas.

Pēc tam iegāja eleganti ģērbtā jaunā sieviete. No ārpuses dzirdēju neskaidras balsis, tad saucienu “Jāāāā!” un apslāpētu spiedzienu. Viņa izmetās no eksaminācijas telpas ar platu smaidu, vicinot dūri pa gaisu. “Tagad jūs varat iet iekšā,” viņa man teica, it kā piedāvājot bezmaksas spa apmeklējumu.

Es piesardzīgi iegāju telpā. Te viņas bija, trīs gudrās sievietes pie galda. Es noriju siekalas, gatavojoties tam, ka sekos jauna vilšanās. Ja es būšu izkritis, man būs vēl tikai viena iespēja, un, ja arī tad nenokārtošu pārbaudījumu, man viss naturalizācijas process būs jāsāk no sākuma.

"Priecājamies jums paziņot, ka esat parādījis pārbaudījuma nokārtošanai nepieciešamo zināšanu līmeni,” teica viena no sievietēm, bet varbūt arī visas trīs.

“Paldies,” es sacīju. Nespēju izdomāt neko oriģinālāku.   

"Lai kļūtu par pilsoni, jums vēl būs jādod solījums Latvijas Republikai, un pilsonības piešķiršana jums ar savu lēmumu būs jāapstiprina Ministru kabinetam. Par to, kā arī par iespējām saņemt Latvijas pasi jūs informēs ar vēstuli. Tas varētu prasīt vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Apsveicam!” man tika paziņots. 

Ceremonija

Tas bija marta beigās. Vēstuli beidzot saņēmu jūnijā un 1. jūlijā ierados uz pilsoņa solījuma došanas ceremoniju Cēsīs. Bez manis bija klāt vēl tikai mans dēls un divas kundzes – viena no Cēsu domes un otra no dzimtsarakstu nodaļas. Tā bija vienkārša ceremonija, kas sākās ar valsts himnas ieraksta atskaņošanu.  

Mēs visi piecēlāmies. Šoreiz es himnu nodziedāju, un

nekad neaizmirsīšu, kā stāvēju līdzās savam dēlam un viņa bērna balss skanēja tikpat dreboši kā mana. Galu galā, kā jau rakstīju šā stāsta pašā sākumā, galvenais visā šajā procesā bija, lai nekas nevarētu nostāties starp mani un manu ģimeni. Mēs atkal bijām nešķirami.

Solījums bija nodrukāts uz veidlapas, un, formāli skatoties, viss, ko man vajadzēja izdarīt, bija to izlasīt un parakstīt, bet uzskatīju par svarīgu to nolasīt skaļi, izrunājot vārdus uzmanīgi un skaidri. Biju nedaudz pārsteigts, ka man netika iedots savs solījuma eksemplārs.

Tomēr man pasniedza ļoti jauku grāmatu “Latvijas 100 skaistākās vietas” un burvīgu puķu pušķi. Es pateicos kundzēm un īpaši lūdzu arī nodot manu pateicību tiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbiniekiem, kas man bija prasmīgi palīdzējuši manā neparastajā un garajā ceļā uz Latvijas pilsonību.

“Ko jūs tagad darīsiet? Vai svinēsiet?” jautāja kundze no Cēsu pašvaldības.

"Domāju, ka mēs dosimies pusdienās,” es sacīju. “Vai vēlaties nākt ar mums kopā?”

Viņa pasmējās un atbildēja: “Šī ir pirmā reize, kad kāds mums ir piedāvājis kopā doties pusdienās!” Viņas pieklājīgi noraidīja uzaicinājumu. Es būtu labprāt izmaksājis viņām zemeņu torti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti