Maiks Koljers: Kļūšana par Latvijas pilsoni. 3.daļa – Eksāmens

Mana pilsonības eksāmena diena bija dīvaina. Parasti visur ierodos vēlāk par noteikto laiku, un tas, ka biju Valmierā stundu pirms pulksten 10.00, kad bija jāsākas pilsonības eksāmenam, liecina par manu nopietno attieksmi pret šo svarīgo dienu. Es pat izmantoju satelītnavigāciju, lai būtu drošs, ka nonāku pareizajā adresē. Tas man reti izdodas, un satelītnavigācijas vietā galvenokārt paļaujos uz valdošajiem vējiem, balodim raksturīgo spēju sajust magnētiskos laukus un zvaigžņu stāvokli.

Norādītajā adresē atradu lielu skolu Zvaigžņu ielā, tā izskatījās kā radīta pilsonības eksāmena rīkošanai. Novietoju automobili un devos uz skolas ēku. Pie tās neskraidīja skolēni. Varbūt Valmierā skolēnu brīvdienas ir citā laikā? Kad sasniedzu ieeju, redzēju, ka nav iedegtas gaismas. Durvis bija ciet. Uzraksts vēstīja, ka remonta dēļ skola slēgta. Tālumā bija dzirdamas urbšanas radītās skaņas.

Lai kur notiktu pilsonības eksāmens, tas nebija Zvaigžņu ielā. Mana iekšējā uztraukuma mērītāja līmenis paaugstinājās no zema līdz vidējam.

Aiz lielās skolas atradu mazāku skolu. Te skolēnu netrūka - viņi plūda iekšā pa ieejas durvīm kā benzīns motorzāģa degvielas tvertnē. Drūzmējoties kopā ar skolasbērniem, iekļuvu arī es un dežurantei paskaidroju, ka meklēju skolu, kurā notiek pilsonības eksāmeni. Dežurante, kuras pārsteigums bija saprotams, apliecināja, ka patiešām esmu ienācis skolā, taču sacīja, ka līdz ceturkšņa beigām nekādi eksāmeni nav paredzēti, un arī šie eksāmeni būs domāti tiem, kas ir gadus trīsdesmit jaunāki par mani. Viņa man ierosināja painteresēties sarkanu ķieģeļu ēkā nedaudz tālāk tajā pašā ielā.

Kļūšana par Latvijas pilsoni

LSM.lv angļu versijas galvenais redaktors Maiks Koljers apraksta savu ceļu uz Latvijas pilsonību četros bloga ierakstos:

1. Motivācija 

2. Dokumenti 

3. Eksāmens 

4. Atkārtotais eksāmens

Tā bija dīvaina paskata ēka 70. gadu pašvaldības iestāžu stilā. Uzkāpis pa nelīdzeniem pakāpieniem un iegājis iekšā, ieraudzīju informāciju par pārdodamajiem nekustamajiem īpašumiem, dažus solus un gaiteņus, kas veda uz kabinetiem. Pa labi bija probācijas dienests, pie kura durvīm bija redzami daži kolorīti tipi ar lauztiem deguniem un tikko iegūtiem zilumiem zem acīm. Viņi izskatījās pārliecināti, tomēr nedaudz nervozi kā brokeri biržā. Uz otru pusi bija nodarbinātības dienests, kur varēju izlasīt par vakancēm sabiedriskajā ēdināšanā. Reiz biju trauku mazgātājs dārgā restorānā, tāpēc man ir profesionāla interese par šādām lietām. Ir svarīgi, lai būtu rezerves variants.

Bija vēl daži cilvēki, kas slaistījās apkārt. Viņi visi runāja krieviski, izņemot kādu gaišmatainu sievieti, kas tekošā latviešu valodā pa tālruni deva stingrus norādījumus mājiniekiem. Tomēr neizskatījās, ka vēl kāds satraukti meklētu vietu, kur notiks pilsonības eksāmens. Viņi radīja iespaidu, ka pēta nekustamo īpašumu cenas, meklē darbu vai arī ir nosacīti atbrīvotie no ieslodzījuma, kas ieradušies pieteikties probācijas dienestā.

Mans uztraukuma līmenis jau bija pakāpies no vidēja līdz augstam. Līdz pārbaudījuma sākumam bija atlikušas tikai piecpadsmit minūtes, un baiļu mazināšanos nemaz neveicināja manis pamanītās slēgtās durvis, pie kurām bija pielīmēts paziņojums, kas vēstīja: “Pilsonības eksāmena kārtošanas vieta pārcelta uz Meža ielu 7.” Ko? Meža ielu? Kur tas ir? Tas var būt pilsētas otrā malā! Vai es vispār varu līdz turienei paspēt nokļūt laikā?

Iebāzu galvu nodarbinātības dienestā un pajautāju, kur atrodas Meža iela 7. Darbinieku skatiens pauda “vēl viens uzradies”, kā jau tas mēdz būt visiem darbiniekiem, kuriem ir darīšana ar sabiedrības pārstāvjiem, kas neliek mieru ar saviem dokumentiem un dīvainajiem jautājumiem.

"Šeit ir Meža iela 7,” man atbildēja.

Atgriezos pie durvīm, pie kurām bija pielīmēts papīrs ar paziņojumu, mēģinot saprast tā nozīmi. 

Kāpēc pie durvīm jāpielīmē papīrs, kas vēsta, ka vieta mainīta uz… ŠEJIENI? Acīmredzami nezināju kaut ko svarīgu. 

Tas bija kā dzenbudisma mīkla, skaņa, ko rada pakauša kasīšana, vai, manā gadījumā, nu jau krietns uztraukums, kura dēļ sirds dauzās pavisam strauji. Brīdī, kad skatījos uz durvīm, tās atvērās un parādījās sieviete ar sirmiem matiem un lasāmbrillēm.

"Latvijas pilsonības kandidāta eksāmena pirmās daļas dalībnieki! Lūdzu, izslēdziet savus mobilos tālruņus un ienāciet,” viņa laipni aicināja.

Sekojot viņai, iegāju telpā. Kopā ar mani ienāca arī sešas vai septiņas sievietes, par kurām biju nodomājis, ka viņas ieradušās citās darīšanās, kā arī trīs vīrieši, no kuriem divus sejas savainojumu un plāksteru dēļ biju kļūdaini noturējis par probācijas dienesta klientiem.

Pārbaudījums

Telpa bija pilnīgi neitrāla – tajā bija piecas galdu un krēslu rindas, kurām pretī paša galā bija novietoti trīs kopā sabīdīti galdi, pie kuriem sēdēja trīs eksaminētāji. Divas no viņiem bija sievietes, kuras – esmu gatavs derēt uz jebkuru naudas summu – bija pensionētas skolotājas. Trešais bija gados jaunāks vīrietis ar zirgasti, kuram priekšā atradās liels magnetofons (iespējams, tas bija kompaktdisku atskaņotājs, bet mana atmiņa uzstāj, ka tas bija magnetofons). Varbūt bija vainojama arhitektūra, telpas noformējums, skolotājas, solu rindas vai magnetofons, bet es uzreiz sajutos tā, it kā būtu pārvietojies atpakaļ laikā un nonācis 70. gadu beigās, pamatīgi nobijies, ka neesmu izpildījis mājasdarbu un drīz tikšu pieķerts.

Tā bija ļoti nepatīkama sajūta, un es pēkšņi sapratu, ka, lai gan dažu cilvēku principiālie iebildumi pret jebkāda naturalizācijas eksāmena kārtošanu ir labi zināmi, šī sajūta varētu sniegt alternatīvu skaidrojumu, kāpēc citi nevēlas to darīt. Atklāti sakot, tas liek justies kā skolnieciņam, un varu saprast, ka daudziem cilvēkiem atmiņas par skolas laiku varētu būt saistītas ar kaut ko sāpīgu, negatīvu vai pazemojošu, un viņiem nav nekādas vēlēšanās to izdzīvot vēlreiz pēc salīdzinoši normāli pavadītiem gadiem.   

Taču gribu uzsvērt, ka

eksaminētāji darīja visu iespējamo, lai mazinātu šo dezorientācijas izjūtu, un bija ļoti laipni. Varētu gandrīz teikt, ka tā nebija godīga patiesā latviskuma izpausme, viņi bija tik smaidīgi un izpalīdzīgi.

Eksaminētāja, kas ieveda mūs telpā, piecēlās un sāka skaidrot, kā noritēs pārbaudījumi. Pirms tam mēs pa vienam tikām uzaicināti parādīt personu apliecinošu dokumentu. Mans vārds tika izrunāts kā “Mihails Koljars” vai kaut kā tamlīdzīgi.

Eksāmena rīta daļā bija valodas zināšanu pārbaude – klausīšanās, lasīšana, rakstīšana un runa. Tikai tie kandidāti, kuri veiksmīgi nokārtoja valodas pārbaudījumu, pēcpusdienā drīkstēja kārtot vēstures, Satversmes un valsts himnas zināšanu testus.

Klausoties šo skaidrojumu un kamēr eksaminētāja stāstīja par testu anketu, kurās katram jautājumam bija jāizvēlas viena atbilde no vairākiem variantiem, salīdzinoši vienkāršo aizpildīšanu, uzmetu acis pārējiem pretendentiem. Lielākā daļa no mums varēja būt vecumā no četrdesmit līdz sešdesmit gadiem, bet bija arī vīrietis un sieviete, kas varēja būt divdesmit līdz trīsdesmit gadus veci. Sieviešu bija krietni vairāk nekā vīriešu. Vīram, kura aci klāja plāksteris, kājās nebija zeķu, un šķita, ka viņam ir nelielas paģiras. Varbūt esmu pret viņu netaisns – iespējams, tā bija kontūzija.

Kad abas kundzes bija visu paskaidrojušas, bija laiks klausīšanās pārbaudījumam. Tagad bija kārta gados jaunajam vīrietim ar zirgasti atklāt savu lomu šajā procesā. Viņam bija jānospiež magnetofona atskaņošanas poga. Katrs īsais dialogs tika atskaņots divreiz. Viņš nospieda pogu. Pārbaudījums sākās.

Tikai šajā brīdī es sapratu, ka manas ausis ir pilnas ar smiltīm, sīrupu, mašīneļļu vai kaut ko tamlīdzīgu. Es nevarēju dzirdēt nevienu vārdu, tikai kaut kādu vāju rīboņu, kaut ko līdzīgu tam, ko var dzirdēt peldbaseinā zem ūdens. Biju tik nervozs, ka mana uztraukuma mērītāja skalas augšējais līmenis jau bija pārsniegts.

Manas sajūtas bija pieteikušas streiku un atteicās darboties. Es biju uz panikas robežas. Vienīgais vārds, ko dialogā varēju saprast, bija “kāposti”. Vai arī tas bija “kabači”?

Glābiņš nāca no negaidītās puses. Pauzē starp kāpostu/kabaču dialoga pirmo un otro atskaņojumu kļuva dzirdama vēl viena skaņa. Tā skanēja apmēram tā:

BRRRRRRRRRRDDDDDDDDDDD!!!

Piecdesmit centimetru no manas labās auss spēcīgs urbis iegrauzās ēkas struktūrā. Tas bija neticami skaļš, un laimīgā kārtā tas bija sienas otrā pusē.

Eksaminētāji cits uz citu nepārliecināti paskatījās. Arī pilsonības pretendenti cits uz citu nepārliecināti paskatījās. Mēs visi nepārliecināti paskatījāmies uz sienu, it kā no tās varētu parādīties urbis kā vēsturiskajā brīdī, kad satikās tie, kas būvēja Lamanša tuneli no Francijas un no Lielbritānijas puses.

Troksnis beidzās. Mēs gaidījām, kad tas atgriezīsies. Tas neatgriezās. Kāpostu/kabaču dialogs atsākās. Es to varēju sadzirdēt nevainojami! Tas būtu svētā Asīzes Franciska cienīgs brīnums, ja vien šim svētītajam vīram būtu piederējusi “Bosch” triecienurbjmašīna.

Vēstule

Klausīšanās un lasīšanas uzdevumi šķita diezgan vienkārši. Rakstītprasmes pārbaude šķita lielāks izaicinājums. Bija jāaizpilda veidlapa un jāuzraksta 50 līdz 70 vārdu vēstule par uzdotu tematu, kurā bija jābūt faktiem un jautājumiem, par kuriem jums tika pastāstīts sākumā. Lai gan lielu daļu laika pavadu, tulkojot no latviešu uz angļu valodu, reti tulkoju no angļu uz latviešu valodu. Man arī bija bail par to, ka man ir nosliece novirzīties no temata, ko visi šī stāsta lasītāji jau būs pamanījuši.

Šajā gadījumā temats bija dažādu makšķerēšanas piederumu iegāde makšķerēšanas preču veikalā – protams, tā ir vitāli svarīga un ikdienā nepieciešama prasme. Neesmu makšķernieks un nespēju atšķirt pludiņu no vizuļa, taču, kā jau pirms pārbaudījuma teica eksaminētāja: “Pat ja nekad neesat bijuši makšķerēšanas piederumu veikalā, tam nav nozīmes. Vienkārši iedomājaties, ka esat tur bijuši.”

Vēlos vērst uzmanību, ka eksaminētāji dod ikvienu iespējamo mājienu un iedrošinājumu, nepārkāpjot neslēptas palīdzības robežu.

"Pārliecinieties, ka saprotat jautājumu… pārliecinieties, ka saprotat, kas ir vēstules adresāts… pārliecinieties, ka ir minēti visi pieci fakti… nesteidzieties…”

Izkūlos cauri uzdevumam, domājot, ka esmu to izpildījis pietiekami labi, lai tas tiktu novērtēts kā nokārtots. Katras eksāmena daļas nokārtošanai jāiegūst vismaz minimālais punktu līmenis – apmēram divas trešdaļas no maksimālā. Vēl bija jānokārto runas pārbaudījumi, bet es ar pārliecību sāku domāt par pēcpusdienā gaidāmajiem vēstures un Satversmes pārbaudījumiem – tajos mans žurnālista darbs sniedza man neapstrīdamas priekšrocības. Es pat sev glaimoju, ka biju atradis pāris kļūdas jautājumu piemēros par vēsturi un Satversmi, lai gan negribēju riskēt, uz tiem norādot.

Runas pārbaudījums bija jākārto pa vienam, tāpēc katram no mums tika iedota papīra lapiņa, uz kuras bija rakstīts konkrēts laiks. Man bija jāgaida gandrīz stunda, tāpēc nolēmu aiziet līdz Valmieras centram iedzert kafiju. Joprojām biju ļoti satraukts.

Pa ceļam redzēju, kā no ietves tiek pacelts līķis un ielikts ātrās medicīniskās palīdzības automobilī.

"Varbūt tā ir imigrācijas politika pēc principa “viens ārā, viens iekšā”,” es nodomāju,

Uzmanieties no garumzīmes!

Atgriezos Meža ielā 7, kur daži no pretendentiem krieviski apsprieda pārbaudījumus un gaišmatainā sieviete turpināja sniegt norādījumus mājiniekiem tekošā latviešu valodā. Daži skarba paskata tipi atkal slaistījās pie probācijas dienesta durvīm, taču, pēc visa spriežot, tie bija lingvistikas konsultanti, nevis zeki. Krievu valodu gandrīz nezinu, bet pat es varēju saprast, ka viņu konsultācijas balstījās uz divām galvenajām rekomendācijām:

  1. “Valsts himnu dziediet, nevis rakstiet, viņiem patīk, ka dzied”,
  2.  Esiet uzmanīgi ar garumzīmēm.

Krievus maz kas spēj nobiedēt, taču šķita, ka ikvienu no viņiem šausmina garumzīmes, un šis vārds latviski bieži bija dzirdams viņu sarunās.

Mani ieaicināja atpakaļ eksaminācijas telpā, parādīja Rīgas centrālās autoostas attēlu un lūdza par to pastāstīt.

“Šo vietu zinu ļoti labi…” es iesāku. Tā bija tīra patiesība, un es sāku nesakarīgi stāstīt par savu ļoti neinteresanto pieredzi autoostā, kas veidojusies gandrīz vai tikai no iekāpšanas autobusos un izkāpšanas no tiem. Pēc pāris šīs spīdzināšanas minūtēm iejaucās galvenā eksaminētāja.

“Jā, jā, es domāju, ka mēs visi varam piekrist, ka jūsu runas prasme atbilst nepieciešamajam līmenim. Arī jūsu klausīšanās un lasīšanas prasmes ir labas. Tomēr diemžēl man jums jāsaka, ka līdz rakstīšanas pārbaudījuma nokārtošanai jums pietrūka divas balles…”

Viņa parādīja manu eksāmena rakstu darbu. Tas bija izraibināts ar oranžiem rimbulīšiem un krustiņiem.

Nolādētās garumzīmes bija pieveikušas arī mani!

Es biju arī paklupis uz dažām viltīgām galotnēm un biju muļķīgā kārtā neuzmanīgi izlasījis vienu no norādījumiem un adresējis savu vēstuli ģimenes loceklim, nevis draugam. Taču tāpat kā krievi es vainoju garumzīmes! 

Eksaminētāji bija ļoti jauki pret mani. Pat puisis ar magnetofonu izskatījās līdzjūtīgs.

"Pēc likuma, jums jāgaida trīs mēneši, līdz varēsiet atkārtoti kārtot pārbaudījumu. Tomēr nākamais eksāmens, ko varam jums piedāvāt Valmierā, ir pēc četriem mēnešiem. Jums būs jākārto tikai rakstiskā daļa, kuru šodien nenokārtojāt,” man paskaidroja. Piekritu, ka mani pieraksta eksāmena atkārtotai kārtošanai pēc četriem mēnešiem.

Sākumā biju mazliet sabēdājies, bet, jau braucot mājās, mans noskaņojums mainījās. Cilvēkam, kurš sevi uzskata par romānu rakstnieku, bet izkrīt ļoti vienkāršā rakstītprasmes pārbaudījumā, notikušais jāuzskata par zināmu poētisku taisnīgumu un jāuztver ar humoru. Uzrakstīt episku romānu par 18.gadsimta Baltijas vēsturi?  Nav problēmu. Zīmīti ar norādījumiem par to, kāds makšķerkāts un tārpu kārba jānopērk? Nekas neiznāks.

Turklāt, godīgi sakot, apzinos, ka nebiju pietiekami cītīgi mācījies. Domāju, ka man izdosies tikt cauri ar improvizāciju. Nebiju pelnījis nokārtot šo pārbaudījumu. Tagad man bija otra iespēja, un šoreiz nosolījos izdarīt visu, kā pienākas. Galu galā, ir arī sliktākas lietas, nekā sajusties atkal kā skolnieciņam, sajaukt galotnes vai neuzlikt garumzīmes. Man atkal ienāca prātā līķis uz trotuāra, un es tam klusībā pateicos, lai arī kas viņš būtu bijis, par to, ka palīdzēja man saglabāt neskartu spēju paskatīties uz lietām no malas.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti