Maiks Koljers: Kļūšana par Latvijas pilsoni. 2. daļa – Dokumenti

Pēc tam, kad biju nolēmis pieteikties Latvijas pilsonībai, mans nākamais solis bija pāris gadus darīt ļoti maz. Es ātri sagādāju lielāko daļu nepieciešamo dokumentu un pieņēmu, ka pārējais prasīs minimālas pūles, tāpēc var tikt atlikts līdz tam mītiskajam brīdim, par kuru mēs visi sapņojam – “kad man būs mazliet brīva laika”.

Otrajai pieturai (pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) interneta vietnes) ikvienam, kurš apsver iespēju pieteikties Latvijas pilsonībai, vajadzētu būt lieliskajai sešu rakstu sērijai, kuras autores ir Ksenija Koļesņikova un Anna Štefane. Viņas pirms pāris gadiem LSM.lv vēstīja par to, kāds bija viņu naturalizācijas process.

Es lasīju viņu aprakstus vairākkārt, līdz tie ieguva gandrīz vai visautoritatīvākās rokasgrāmatas statusu, sniedzot vērtīgu informāciju par to, kas gaidāms un kādā kārtībā, turklāt atkārtoti apliecinot, ka savādi atgadījumi vai anomālijas procesa gaitā ir diezgan parasta lieta.

Mana kūtruma iemesls bija iedzimta nepatika pret visādiem dokumentiem un tamlīdzīgiem papīriem.

Es tos krāju ar rūpību un uzmanību pret sīkumiem, kāda ir sunim, kas vārtās zālē, un, kad sakrājas pārāk daudz papīru, es tos vienkārši izmetu, vadoties pēc svara un izmēriem, nevis svarīguma. Domājams, ka šādi esmu izsviedis vairākas laimējušas loterijas biļetes.

Mana attieksme pret dokumentiem bija tik apātiska, ka tikai tad, kad sāku domāt, kādi papīri būs nepieciešami manam pieteikumam Latvijas pilsonības iegūšanai, sapratu, ka man vispirms būs jāsaved kārtībā savi britu dokumenti. Man steidzami bija nepieciešams nomainīt pasi un autovadītāja apliecību, kurām drīz beigtos derīguma termiņš, un tas maksāja diezgan dārgi, lai tās tiktu piegādātas no Eiropas otra gala tikai tāpēc, lai tiktu nomainītas pret Latvijas ekvivalentiem.

Un tā, tiklīdz biju saņēmis savu jauno Lielbritānijas autovadītāja apliecību, apmainīju to pret Latvijas šofera tiesībām. Lai to izdarītu, man arī bija jāvelta vesela pēcpusdiena medicīniskām pārbaudēm, tostarp – zināmā mērā ironiski – divdesmit minūtes jāminas uz velotrenažiera, vienlaikus tērzējot ar ļoti jauku ārsti par viņas ģimenes vasaras atvaļinājuma plāniem.

Vēlāk Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) nodaļā apliecības nomaiņa ilga ne vairāk par 15 minūtēm un tika veikta ļoti efektīvi. Lielākā daļa no šī laika man bija vairākkārt jāatbild uz jautājumu: “Vai esat pārliecināts, ka vēlaties apmainīt savu Lielbritānijas autovadītāja apliecību ar desmit gadu termiņu pret Latvijas apliecību, kas ir derīga piecus gadus?”

“Manuprāt, tas varētu būt visdrošākais variants,” es sacīju, domājot par pretrunīgajiem ieteikumiem šādos jautājumos, kas dažkārt kā slikta smaka atnāk no Londonas līdz Lielbritānijas pilsoņiem Eiropā. Bija jauki iziet no CSDD nodaļas ar savu jauno autovadītāja apliecību. Tā bija kā maza uzkoda, kam, cerams, sekos varena pilsonības maltīte.

Iespējams, mums patīk runāt par digitālo sabiedrību, taču mēs joprojām esam atkarīgi no papīra dokumentiem, zīmogiem un izziņām.

Es pastāvīgi ar pateicību atcerējos to, kā man paveicās pagājušajā gadā, kad devos atjaunot savu uzturēšanās atļauju. Pirmā šāda atļauja, kas man bija Latvijā, bija nožēlojams balta papīra gabals. Nedēļu pirms devos to atjaunot PLMP galvenajā birojā Rīgā, man gadījās uzrakstīt ziņu par jauno elektronisko identifikācijas karšu ieviešanu.

Kad PMLP ierēdnis izvilka vēl vienu papīru, kas izskatījās gandrīz kā pavairots ar kopētāju, es tā vietā pieprasīju jauno personas apliecību un sniedzu garu skaidrojumu, kas ir šīs apliecības un kāpēc tās ieviestas. Mans skaidrojums gandrīz pilnībā bija balstīts ziņā, ko biju pārrakstījis no paziņojuma presei, kuru nedēļu iepriekš bija izplatījusi viņa iestāde. Šķiet, ka izklausījos gluži kā eksperts, jo viņš ātri vien izvilka karti, bez kuras nākamajos gados man būtu daudz vairāk klapatu.

Grūtākais visā dokumentu sagādāšanas procesā bija pierādīt, ka es neesmu bīstams noziedznieks.

Uzzināju par to tikai, kad pirmo reizi mēģināju iesniegt pilsonības pieteikumu. Man vajadzēja kādu oficiālu dokumentu no Lielbritānijas varas iestādēm ar tulkojumu latviski, kas apliecinātu faktu, ka neesmu nekāds Kaupēns. Šķiet, ka nevienam nebija skaidrs, kādai šai izziņai jābūt, kā vienīgi tas, ka tai noteikti bija jābūt oficiālai, ar zīmogu un parakstu.     

Kāds draugs man ieteica, ka risinājums varētu būt pārbaudīt, vai par manu pagātni var atrast ziņas ar DBS starpniecību. To izmanto darba devēji Lielbritānijā, lai pārbaudītu, vai potenciālajam darbiniekam nav kriminālas pagātnes. Atradu aģentūru Skotijā, kas varēja būt starpnieks tiem, kas dzīvo ārzemēs. Nenovēršami par to bija jāsamaksā krietna summiņa, un bija vajadzīgs sagādāt vēl kaudzīti dokumentu.

Patiešām, man bija jāiesniedz vairāk dokumentu, lai pieteiktos izziņai, kas ir viens no dokumentiem, kurš jāpievieno naturalizācijas pieteikumam, nekā man bija jāpievieno pašam iesniegumam, piesakoties uz pilsonības saņemšanu.

Dokumenti tāpat kā birokrātija, baktērijas un Bonda filmas mēdz sevi atražot ar pieaugošu ātrumu, bet sarūkošu pievilcību.

Ja ņem vērā dāsno daudzumu dokumentu, ko biju jau sen piegādājis, lai nomainītu autovadītāja apliecību un pasi, sāku uzskatīt par veiksmi to, ka dzīvoju valstī ar lieliem mežiem, kas tāpēc spēj sevi bagātīgi apgādāt ar celulozi.

Viena no nepieciešamajām lietām, lai veiktu DBS pārbaudi, bija ar zvērestu apstiprināts atbildīgas personas apliecinājums, ka es patiešām esmu tas, par ko uzdodos. Šai atbildīgajai personai bija jānāk no ierobežota un krāšņa profesiju saraksta, kurā citu vidū bija jurists, ārsts (uz brīdi atcerējos par velotrenažieri), augstākās tiesas tiesnesis, jūras kuģa kapteinis, parlamenta deputāts…

Parlamenta deputāts? Pateicoties manam žurnālista darbam, es pazinu vairākus parlamenta deputātus! Man ienāca prātā, ka būtu diezgan amizanti, ja manā iesniegumā figurētu parlamenta deputāts.

Nelikšos justies neērti Saeimas deputātam vai deputātei, kas man palīdzēja, saucot viņu vārdā, bet palīdzība tika laipni sniegta. Un man patīk domāt, ka Glāzgovas birojā dažas dienas vēlāk kāds ierindas darbinieks atvēra aploksni un ar respektu aplūkoja parlamenta deputāta vai deputātes vārdu iesniegumam par kriminālsodāmības pārbaudi pievienotajos dokumentos.   

Nedēļu vēlāk saņēmu izziņu, kas apliecināja, ka man nav kriminālsodāmības, lai gan bija zināms, ka esmu cieši saistīts ar parlamenta deputātu vai deputāti. Šo izziņu aiznesu uz PMLP nodaļu, kur to pieņēma. Bet tad noraidīja.

Izrādījās, ka informāciju par mani Lielbritānijas policijas datubāzē bija nepieciešams pārbaudīt nevis ar DBS, bet gan ar ACRO starpniecību. Muļķīga kļūda!

Aizpildīju vēl dažas anketas, sniedzu tos pašus pierādījumus savai identitātei, adresi un citu informāciju, pievienoju to pašu apliecinājumu no tā paša parlamenta deputāta vai deputātes, kurā bija teikts, ka tas esmu es, nosūtīju vēl naudu un gaidīju. Šoreiz es pasūtīju divus izziņas eksemplārus – sava prieka pēc.

Izziņa pienāca pēc nedēļas. Mana aizraujošā kriminālā karjera tajā bija apkopota tikai divos vārdos: “NAV ZIŅU”. Nogādāju jauno izziņu PMLP un otru eksemplāru paturēju kā suvenīru no šī dokumentiem pārpilnā manas dzīves perioda. Ar šo izziņu bija pietiekami. Mans iesniegums ar lūgumu sākt naturalizācijas procesu  tika pieņemts.

“Kur vēlaties kārtot pārbaudījumus – Rīgā vai Valmierā?” jautāja PMLP ierēdne Cēsīs. “Rīgā tie notiek biežāk.”
"Valmierā," es teicu.
"Nākamais eksāmens tur būs pēc trim nedēļām. Vai man jūs uz to pierakstīt? Un jums vajadzēs šos,” viņa teica, izvelkot kaudzīti bukletu. Katrā no tiem bija izskaidrots kāds naturalizācijas pārbaudījumu aspekts un sniegti jautājumu un atbilžu paraugi.

Naturalizācijas process vairs nebija kaut kas abstrakts kādreiz nākotnē. Es tajā biju iekšā. Satraukti noriju siekalas un sāku svīst.

“Un ir vēl šī,” viņa teica, izvelkot biezu grāmatu par Latvijas vēsturi un Satversmi. “Nav obligāti to izlasīt, bet tā ir noderīga. Ja to vēlaties, man jābrīdina, ka tā nav par brīvu kā visi šie pārējie bukleti.”
"Es to nopirkšu!" es sacīju.

Pēc divus gadus ilgas izvairīšanās pēkšņi šķita, ka ar trim nedēļām nepietiek.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti