Maiks Koljers: Kļūšana par Latvijas pilsoni. 1.daļa – Motivācija

Es paskatījos uz līķi, kas atradās uz ietves tieši man priekšā. “Varbūt Latvijas politika ir “viens ārā, viens iekšā”? “ es nodomāju.

Tas bija diezgan nežēlīgs joks, bet vairāk pašam par sevi, nevis par to, kurš, lai kas viņš  būtu, tika pārklāts un ielikts ātrās palīdzības automobilī, lai sāktu savu pēdējo braucienu.

Pirms šī atgadījuma bija visai dīvaina notikumu virkne, tāpēc redzēt līķi pusceļā uz pilsonības eksāmenu nešķita pārāk dīvaini. Varbūt tā bija laba zīme. Varbūt tā bija slikta zīme.

Notikumu virkne sākās gandrīz pirms trim gadiem. Referendums par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības notika ceturtdien, 2016. gada 23. jūnijā. Rezultāti bija skaidri piektdien, 24. jūnijā. Pēc nedēļas nogales, ko biju pavadījis lamājoties, pirmdienas, 27. jūnija, rītā es iegāju Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) nodaļā Cēsīs – pilsētā, kas ir vistuvāk manai dzīvesvietai, un teicu, ka gribu kļūt par Latvijas pilsoni.

Mana ierašanās izraisīja diezgan lielu apjukumu. Es iedomājos, ka PMLP Cēsu nodaļas darbinieki ir vairāk pieraduši risināt jautājumus, kas saistīti ar darba atļaujām Ukrainas un Baltkrievijas pilsoņiem vai pasu, kurām beidzas derīguma termiņš, apmaiņu pret jaunām cilvēkiem, kuri jau ir Latvijas pilsoņi un kuriem nav nekas jādara, lai to pierādītu. Cēsis tiek uzskatīta par vienu no latviskākajām Latvijas pilsētām, kur krievu valoda ielās dzirdama salīdzinoši reti, ja vien jūs neieejat lēto apģērbu un apavu tirgū, kas, šķiet, darbojas kā krievu kultūras priekšpostenis.

“Kāda pašlaik ir jūsu pilsonība?” jautāja kundze aiz galda PMLP nodaļā.
“Lielbritānijas.”
“Bet Lielbritānija ir Eiropas Savienībā,” viņa teica.
“Jā, bet nākotnē tā nebūs,” es atbildēju. Viņa izskatījās nedaudz  apmulsusi, saprotamā kārtā mazāk interesējoties par pārmaiņām Lielbritānijā nekā es, īpaši pēc Līgo svētku nedēļas nogales.

Es aizgāju pēc dažām minūtēm ar bukletu, kurā bija izskaidrota naturalizācijas procedūra un uzskaitīti dažādie dokumenti, kurus man būs jāsavāc, lai pieteiktos un sāktu ceļojumu, kuru kopš 1995. gada jau veikuši gandrīz 150 000 cilvēku.

Motivācija, kāpēc gribēju iegūt Latvijas pilsonību, bija ļoti vienkārša. Mana sieva un bērni ir Latvijas pilsoņi. Kad mani bērni piedzima, mēs viņiem izvēlējāmies Latvijas pilsonību, jo mēs domājām, ka viņiem būs jāizaug Latvijā. Turklāt bija tāds sīkums – ja es būtu gribējis, lai viņi tiktu reģistrēti kā Lielbritānijas pilsoņi, man būtu jāsamaksā diezgan liela summa, lai Lielbritānijas vēstniecībā, kur neviens to nevarētu izlasīt, pie stenda tiktu piesprausts paziņojums, kurš vēstītu par viņu ierašanos pasaulē, un, godīgi sakot, man nebija naudas, kuru izsviest par kaut ko tādu. Tas bija laiks, kad es biju attīstījis vērā ņemamas prasmes pagatavot zupu no sašķaidītajiem tomātiem, kas dienas beigās Rīgas Centrāltirgū tika izmesti aiz stūra.     

Turklāt Latvija un Lielbritānija abas bija Eiropas Savienības dalībvalstis. Tāpēc taču patiešām nebija nekādas starpības, vai kādam bija Lielbritānijas vai Latvijas pase, vai ne?

"Brexit" balsojums sagrāva šo laimīgo pieņēmumu. Pēkšņi bija ļoti reāla iespēja, ka nākotnē uz manu ģimeni varētu attiekties vieni noteikumi, bet uz mani – citi. Mana ticība tam, ka Apvienotās Karalistes valdība varētu rīkoties saprātīgi, bija līdzvērtīga nullei, īpaši ņemot vērā spītīgos, nekompetentos un ksenofobiskos viedokļus, kas tika izteikti "Brexit" kampaņas laikā. Un katra diena no jauna pierādīja, ka ar nullei līdzvērtīgu uzticību britu politiskā isteblišmenta spējas bija pat pamatīgi pārvērtētas.

Vienkārši sakot, es nedomāju ļaut tādiem cilvēkiem kā Terēza Meja, Boriss Džonsons un Deivids Deiviss nostāties starp mani un manu ģimeni.

Doma, ka es varētu būt atkarīgs no tādas kompānijas žēlastības un nožēlojamajām pretenzijām uz nākotni, manī izraisīja nelabumu un dusmas.

Es biju dzīvojis Latvijā kopš 2007. gada. Manas mājas, mans bizness, mans darbs, lielākā daļa manu draugu bija šeit. Mans bankas konts bija šeit, nodokļus es maksāju šeit. Ja būt Latvijas pilsoņiem bija pietiekami labi pārējiem manas ģimenes locekļiem un maniem draugiem, tas noteikti bija pietiekami labi man. Lai gan tas varētu skanēt nedaudz sentimentāli, es ļoti labi apzinājos, ka, ņemot vērā visu iepriekš minēto, Latvija pret mani bijusi ļoti dāsna. Es biju pateicīgs. Varbūt vajadzētu izrādīt šo pateicību, pienācīgi uzņemoties saistības pret valsti?   

Ar domu par pilsonības iegūšanu biju spēlējies kā ar gaisa pili - kaut ko tādu, ko vienmēr var atlikt uz vēlāku laiku. Pēkšņi šis laiks bija pienācis, un atlikšana bija pārtapusi nepieciešamībā.

Noderīgais PMLP buklets man pavēstīja, ka man nepieciešami šādi dokumenti: naturalizācijas iesniegums, personu apliecinošs dokuments, apliecinājums par ienākumiem/izziņa no darba devēja, apliecinājums par dzīvesvietu un pases foto. Tas šķita vienkārši. Pēc tam, kad dokumenti būs pieņemti, man būs jākārto naturalizācijas eksāmeni, kurās tiks pārbaudītas manas Latvijas vēstures, Satversmes, valsts valodas un himnas zināšanas. Ja tas viss noritēs gludi, pilsonības piešķiršana varētu būt tikai dažu mēnešu jautājums! Kopš noteikumu izmaiņām 2013. gadā bija atļauta dubultpilsonība pārējo Eiropas Savienības un NATO valstu, kā arī vēl dažu valstu pilsoņiem. Tātad, ja Apvienotā Karaliste nenolems izstāties arī no NATO, man nevajadzēs atteikties no savas Lielbritānijas pases.

Pēc tam, kad biju tik kristālskaidri paredzējis Apvienotās Karalistes valdības nemākulību un pasmējies par tās naivajiem pieņēmumiem, ka "Brexit" būs vienkāršs process, kurā tai būs visas kārtis, man droši vien vajadzēja apstāties un padomāt, ka arī ar mani varētu atgadīties līdzīgas, ja nu vienīgi ne tik lielas, neveiksmes. “Kārtis” manā gadījumā izrādīsies daži papildu dokumenti, kurus man būs nepieciešams sagādāt, kā arī pārāk labi pazīstamā savu spēju pārvērtēšana.

Bet vismaz process bija sācies…

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti