Sadaļas Sadaļas

Kristīne Želve: Berlīnes pieraksti II

Otrās dienas centrālais notikums solās būt "dzīvā klasiķa" Terensa Malika  (Terrence Malick) filmas "Knight of Cups" pirmizrāde. Drūzmējoties pie "Berlinale Palast" ieejas, kāds žurnālists nosmej: "The most awaited film of the festival." ("Visvairāk gaidītā festivāla filma").

Jā, Maliku var dēvēt par amerikāņu neatkarīgā kino ikonu. Pēc pirmajām divām kritikas atzītajām filmām Maliks paņēma 20 gadus ilgu klusēšanas pauzi, lai 1998.gadā atgrieztos ar kara drāmu "Trauslā sārtā līnija". Tajā laikā veidoju kino raidījumu "Sapņu fabrika". Atceros, ka Malika "klusēšanas zvērests" filmas izplatītājiem bija ļoti labs mārketinga instruments - nemitīgi tika daudzināts Malika atšķirīgais, neholivudiskais kino rokraksts.

Tagad Maliks filmē regulāri un savu unikālo kino estētiku ir izkopis, atvainojiet, līdz strupceļam. "Knight of Cups" (laikam neriskēšu pirmā latviskot filmas nosaukumu). Stāsts par dzīves pagurušu, iztukšotu eksitenciālas krīzes mocītu Holivudas (protams!) aktieri izvēršas rēns, pašmērķīgi pretenciozs, tajā atkārtojas gan paša Malika iepriekšējās filmās, īpaši pēdējā "Tree of The Life" ("Dzīvības koks"), gan citās filmās izmantoti tēli un metaforas - mati vējā, šūpoles, skrējieni pa ielām, virpuļojošas sievietes pie jūras, pie baseina...

Viena no tām - apburošā Natālija Portmane, kuras lecīgo un izaicinošo seksapīlu nomainījis sievišķīgi juteklisks briedums. Lai gan mana favorīte uz dažādu ūdeņu fona virpuļojošo dāmu izlasē ir Keita Blanšeta, kura piepilda dekoratīvo kadru ar savu personības spēku un nopietnību. Protams, vienmēr būs (un arī Berlināles zālēs ir) skatītāji, kam Malika kino valoda ir atklājums vai vienkārši estētisks baudījums un kuriem pietiek ar to, ka režisors ir Holivudas aprēķina izdreijāto stāstu antagonists un streiklauzis, lai nu tā būtu.

Interesanta sakritība - filmas operators ir izcilais Emanuels Lubeckis, kurš tikko saņēmis BAFTA balvu par operatora darbu citā "paguruša aktiera" filmā - "Birdman".

Preses konferencē, kurā aktieri aizgūtnēm vienā mutē stāsta tieši to pašu - "Ak, cik atšķirīgi ir strādāt ar Maliku!", jautrību ienes kāds "mexicano" žurnālists, beidzot uzdodams jautājumu vienam no filmas producentiem, kuriem, Portmanes un Beila klātbūtnes apžilbināti, preses pārstāvji nepievērš ne mazāko vērību. "Es nesen redzēju jūsu pirmo filmu..."  Kad smiekli apklust un pārpratums noskaidrots, jo Maliks taču nav ieradies, žurnālists nebūt ne apkaunots neapmulst un uzdod nākamo epohālo jautājumu, nu jau Kristianam Beilam: "Ka jūs jutāties, spēlējot šajā filmā?"

Jēzus saldenais, kā mēdza izsaukties Normunds Naumanis. Rīgā jebkurš žurnālists par šitādu "faux de pas" tiktu noslaucīts no zemes virsas vai vismaz tvitera, bet, izrādās, mazie meža dīvainīši ir arī Berlinālē un dzīvo tik nost.

Pēc preses konferences nopērku Vernera Hercoga lielo interviju grāmatu, atveru un izlasu vienu teikumu: "Mācīsimies dzīvot tālāk ar pašu izdarītajām kļūdām." Ok, lai notiek!

Vakarā nomainu kino pret operu - aizeju uz "Burvju strēlnieku" Mihaela Tālheimera iestudējumā. Atceros Alvja Hermaņa teikto, ka scenogrāfija arī ir tā operas režija. Tālheimera "Burvju strēlnieka" darbība notiek melnā tunelī - tādā kā alā, tādā kā metro apakšzemē. Tieši šī metafora, kas radusies darba vēsturiski "doto apstākļu" un mūsdienu asociāciju kombinācijā, ir iestudējuma veiksmes atslēga. Vienā vārdā sakot - ideja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt