Arī poļu režisores Malgažotas Šumovskas filma “Ķermenis” (“Body”) ar kritiķu slavas dziesmām un “zvaigžņu” birumu “Screen Daily” netiek lutināta – viens īgņojas, ka absurda komēdijas potenciāls izniekots sentimentālā ģimenes drāmā, cits nav nolasījis absurdo nosacītības slāni, trešajam trūkst Kšištofa Kešļovska smalkuma un humora… “Ķermeni” man nesanāk noskatīties īpašajā tikai presei paredzētajā seansā, tāpēc dodos uz “parasto” festivāla seansu kinoteātrī
“Friedrichstadt-Palast” ar “parasto” publiku. Jāsaka, ka tādu filmas izrādīšanas pieredzi varu novēlēt katram režisoram – milzīgs vairāku tūkstošu vietu kinoteātris, pilns līdz ūkai (pilnībā izpārdoti ir lielākā daļa Berlināles seansu), publika ir fantastiska – dzīvo līdzi filmai, neknosās, neburzguļo, nespīdina mobilo ekrānus un smejas īstajās vietās. Filmas beigās nogrand trīs varenas aplausu sesijas, titru laikā publika necenšas masveidā atstāt zāli. Protams, kritiķu uzslavas, zvaigznes un lāči ir patīkama lieta, bet emocijas, ko dod šāda skatītāju atsaucība un tava darba pieņemšana un novērtēšana, man šķiet, režisoram ir ne ar ko neaizstājams stimuls un gandarījums.
Un vēl – kā raksta filmu portālos, nedaudz iz žanra “Trivia” – Šumovskas filmā galveno vīriešu lomu, patuklu, “onkulīgu” un dzīves apbružātu izmeklētāju spēlē Janušs Gajoss (Janusz Gajos), lielisks aktieris, kura tēls man nez kāpēc šķiet pazīstams… Kā tad – tas tiešām ir blondais, smukais Janeks no padomju laika kulta seriāla “Četri tankisti un suns” (1966). Time is gone. Bet izveidojies, smalks, niansēts meistarīgs aktieris.
Par pēdējo filmu šajā Berlinālē man kļūst britu režisora Pītera Grīneveja intriģējošā “Eizenšteins Gvanahvato” (“Eisenstein in Guanajuato”). Skatīšanās intrigu ir sastrādājis, pirmkārt, jau pats režisors Pīters Grīnevejs. Viņš manas paaudzes kino skatītāju sirdīs un prātos iefiltrējās kā kinofestivāla “Arsenāls” kulta figūra un mīlulis, viņa filma “Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais” bija katra godīga kinomāna Bībele, lai pēc tam kļūtu par īstu videoefektu frīku un ar filmu “Tulusa Lupera ceļasomas” nokaitinātu un sadusmotu pat savus pēdējos uzticīgos fanus.
Savukārt “Eizenšteins Gvanahvato” intriģē gan ar viena oriģināla režisora skatījumu uz režijas ģēniju, gan jau pirms filmas pirmizrādes izskanējušā Krievijas kopproducentu aizliegumu Grīnevejam filmā attēlot Eizenšteina seksuālo orientāciju. Draudi laikam nav bijuši velti, un Krievija kā kopproducējošā valsts filmas pieteikumā neparādās, bet orientācija gan. Pēc filmas noskatīšanās man ir divējas sajūtas – atceros, kā Pauls Timrots mani “Lielajā lasīšanā” apstulbināja ar jautājumu, vai esot kāda grāmata, par kuru man esot kauns atklāt, ka esmu to lasījusi.
Toreiz šis jautājums likās neizsakāmi muļķīgs, bet pēc Grīneveja filmas sajūta ir līdzīga – dzirdot sašutuma un kritikas vilni – “ka Eizenšteins tāds nebija”, “nav to pelnījis”, “tā nedrīkst”, drusku kauns atzīties, ka man, inteliģentai sievietei, filma tīri labi patika. Protams, ar iebildēm, galvenokārt jau par drusku nesaprotamo malstīšanos starp žanriem – stilizētu biopic (un, jā, ziniet Grīnevejs joprojām drusku ir videoefektu frīks), bet uz beigām – sentimentālu geju drāmu, taču man nav principiālu iebildumu, ka Grīnevejs “aizmirst” par Eizenšteinu – režijas ģēniju un montāžas inovatoru, bet ļauj viņam plikam un līksmam kā izspūrušam Mocartam zaudēt nevainību ar dendijisku mexicano. Turklāt Eizenšteina kā jutekliskas, sentimentālas būtnes dzimšanu es saredzu komplektā ar Eizenšteina kā režisora “jūtu mulsumu” – kā zināms, filma par Meksiku tā arī netapa.
Berlināles cēlmetāla lāču īpašnieki tiks paziņoti sestdien, 14. februārī, un noskatoties lielu daļu konkursa filmu, es, goda vārds, neesmu gatava likt likmes un izdarīt pareģojumus. Pārliecinošu “žūrija vienbalsīgi nolēma” kandidāti galvenajai balvai es neredzēju.
Bet nevaru arī parakstīties zem poļu režisores, nesenās Rīgas Kinomēneša viešņas Agneškas Holandas skarbā sprieduma, ka “Eiropas kino arvien vairāk koncentrējas uz festivāliem, un pat vislabākās filmas slimo ar autismu jeb nošķiršanos no apkārtējās sabiedrības.” Jā, klasiķi varbūt šķiet paguruši, bet ir gana daudz to, kas cīnās tapt sadzirdēti. Un tādēļ kopumā man ir laba sajūta – gan par Berlināli, gan par Latvijas kino.
