Haralds Ozols
Īrijas dienasgrāmata
Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols - devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv.
Bijām ieradušies Dublinas latviešu skoliņas mācību gada noslēguma pasākumā, un tur situācija bija ne jau gluži tāda pati, bet samērā līdzīga. Koncerta laikā skolotājas meistarīgi diriģēja rindās nostādītos bērnus, kuru uzmanība peldēja cauri telpai, ik pa sekundei pievēršoties kaut kam citam. Vienam mute aktīvi kustas līdzi dziesmām, otrs izsauc tikai tos atslēgas vārdus, kurus zina vai uzskata par svarīgiem, trešais izskatās kā apmaldījies jūrā, kamēr pārējie bērni šūpojas viņam apkārt. Godīgi sakot, nekas jau neierasts tas nav, maziem bērniem ļoti raksturīgs un ierasti sirsnīgs koncerts. Būtu aprobežoti no manas puses atšķirīgajās bērnu uzvedībās meklēt arī kultūras atšķirību paralēles, jo tādu pašu ainiņu regulāri redzu, piemēram, latviešu bērnudārzu koncertos.
Mācību gadu šeit bija noslēguši pārsvarā jaunāki bērni, tādi, kuri uz skoliņu nāk, lai uzlabotu mājās apgūtos valodas pamatus un, protams, komunicētu ar citiem topošajiem domubiedriem. Dažviet bērnu rindās iespraucās arī vecāki bērni, kuri galveno Dublinas latviešu skolas programmu jau apguvuši. Viens no iepriekšējo rakstu varoņiem Markuss arī teica, ka
latviešu skoliņās ierodas, nevis lai mācītos kaut ko jaunu, bet gan atsvaidzinātu jau zināmo un palīdzētu jaunajiem censoņiem.
Mūsu sarunās ar skolēniem tikai vēl vairāk pierādās, ka viņu attiecībās ar citiem bērniem ir nesalīdzināmi mazāk aizspriedumu un priekšstatu nekā starp maniem vienaudžiem, nemaz nerunājot par vecākām paaudzēm. Šeit dzīvojošie bērni neredz uzvedības atšķirību sakritības starp dažādu izcelsmju latviešiem un neatkarīgi no viņu ādas krāsas vai latviešu valodas prasmēm spēj kopā dragāt pa gaiteni arī stundu pēc notikušā pasākuma.
Ivars Zviedris
Verita grib kļūt par īru deju čempioni. Lai piepildītu savu sapni, viņa trenējas vairākas reizes nedēļā. Dublinas latviešu skolas mācību gada noslēguma pasākumā Verita nodejo savu solo numuru godam.
Daba meiteni ir apdāvinājusi ar slaidu augumu un neparastu, mazliet noslēpumainu seju. Slaidā, trauslā jaunā dejotāja ir kā tāda feja ārpus šīs trauksmainās realitātes. Atbildot uz maniem jautājumiem, Verita bieži sāk savu sakāmo ar vārdu – "zini". Šis vārds tiek izrunāts reizēm noteikti un pārliecinoši, reizēm noslēpumaini, reizēm it kā nejauši. Uz jautājumu kas tu esi, meitene atbild padomājot: "Zini, esmu pus īriete, pus latviete".
Īru dejas taktsmērs kombinācijā ar latvisko gēnu raksta jaunu lappusi Latvijas jaunāko laiku vēstures grāmatā. Iespējams, tajā būs ierakstīts par slaveno latviešu izcelsmes dejotāju Veritu, kura vasarās apciemo vecmāmiņu Jelgavā.
