Režisora, operatora un komponistes dienasgrāmatas no Īrijas

Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols -  devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā iecerēts apceļot Īriju un latviešu tīņus, kā arī rakstīt dienasgrāmatas LSM.lv. 

Ivars Zviedris: 

Pirms vairāk kā desmit gadiem Īrijā es uzņēmu filmu "Bēgums". Filma saņēma "Lielo Kristapu" un izraisīja asas diskusijas. It sevišķi īru sabiedrībā. Kopš tā laika mani te vieni gaida, bet citi labāk redz ejam, nekā nākam. Paldies kā vieniem, tā otriem. Svarīgi, ka nav vienaldzīgo. Esmu priecīgs, ka "Bēgums" lika paskatīties gan pareizajiem, gan ne tik pareiziem uz sevi no malas.

Vakar sociālajā tīklā "Facebook" domubiedru grupā "latvieši Īrijā" lūdzu pieteikties tos Īrijas latviešu tīņus, kuri grib filmēties manā topošajā filmā, kura centīsies vērot pusaudžus, kuri te dzimuši vai arī pavisam maziņi iebraukuši. Kas viņi ir - īri vai latvieši? Kā viņi sapņo un ko domā?

Mana kino skolotāja Anša Epnera filmā "Es esmu latvietis" Imants Ziedonis aizkadrā jautā -

"Kāds ir mūsu jumta leņķis". Es gribu jautāt to Īrijas tīņiem. Ceru, ka mums izdosies par to padomāt un arī citiem parādīt mūsu domas. 

Dokumentālos vērojumus pusaudžu dzīvē iecerēts attīstīt arī skaņdarbos, kas skanēs filmā. Šī būs pirmā no divām plānotajām filmēšanas ekspedīcijām. Filma top sadarbībā ar Valsts kultūtkapitāla fondu (VKKF) un Īrijas filmu studiju "Akajava".

Ivars Zviedris

Anna Ķirse: 

Ivars vēlas filmas žanru dēvēt par dokumentālu mūziklu.

Man vārds ‘’mūzikls’’ izraisa pretreakciju.

Protams, savas dzīves laikā esmu redzējusi vienu vai divus mūziklus, kurus skatoties, ir gribējies kustināt rociņas un kājiņas, taču kā komponistei man šis žanrs vienmēr licies garlaicīgs un ne pārāk pievilcīgs. Bet mani interesē izaicinājumi! Pārvarēt sevi, atmest aizspriedumus un atklāt mūziklu no jauna. Es vēlējos braukt līdzi filmēšanas komandai, jo gribu būt maksimāli iesaistīta projekta tapšanā. Tieši tā veidojas mans muzikālais redzējums.

Ivars Zviedris un Anna Ķirse

Haralds Ozols: 

Pēc mākslinieku grupas slinkās matemātikas vienojāmies, ka "Dokumentālista" „mājā uz riteņiem” pavadīsim apmēram 1600 kilometrus un vēl pusotru diennakti šūposimies jūras viļņos, lai sasniegtu mūsu turpmākā mēneša filmēšanas laukumu – Īriju. Mūs trīs šajā ceļā pavadīja navigācijas balss vārdā "Andrievs", diktējot labos, kreisos un nepareizos pagriezienus, līdz ar to ceru, ka tā šobrīd dosies nepelnītā atpūtā, lai atpakaļceļā kopīgiem spēkiem Francijas, Beļģijas, Nīderlandes un Vācijas ceļi kļūtu par mazāk lielu izaicinājumu.

Īrijā pirmo reizi soli spēru līdz ar nokāpšanu no prāmja, tādēļ teorētiski esmu svešs tai, bet tajā pašā laikā tā nav gluži sveša man. Nenovēršamās diskusijas no kaimiņu virtuves beņķiem līdz „simts gudro galvu” darba krēsliem ir padarījušas Īriju par neizbēgamu tematu jebkuram latvietim, kurš atrodas informatīvajā telpā vai pat tikai tās stūrī. Ar to es gribu teikt, ka

šobrīd par Īrijā dzīvojošajiem latviešiem man ir tikai priekšstats, bet pēc mēneša, pametot šo valsti, noteikti būs arī viedoklis. 

Režisora Ivara iecere šeit dokumentēt tīņus, kā arī novērot, pētīt, analizēt un izprast to dubultās identitātes, pats par sevi būs pietiekami izaicinošs uzdevums. Lielākā daļa no šiem jauniešiem šeit ir pavadījuši ja ne visu, tad noteikti lielāko daļu savas eksistences, līdz ar to tas vairs nebūs stāsts par pielāgošanos jaunai videi un mainīšanos atbilstoši apstākļiem, kā tas bijis līdz šim aizbraukušo latviešu gadījumos. Es domāju, ka

mēs vairāk redzēsim to, cik daudz no identitātes šiem tīņiem būs devušas tieši viņu ģimenes un tajā pašā laikā, cik daudz viņi no tās būs gribējuši pieņemt.

Diezgan droši, ka rezultāti būs dažādi, no pusaudžiem, kam latvietība ir tikai asinīs, līdz pusaudžiem, kuri latviešu kultūru spēj un grib uztvert vairāk nekā liela daļa šobrīd Latvijā dzīvojošo.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti