Atgriezīsies, kad Markuss sasniegs pilngadību. Īrijas dienasgrāmata

"Dokumentālists" filmēšanas grupa Īrijā satikusi Markusu. Pat izprovocēts, puisis rāda, cik Latvija viņam tuva un visas optimistiskākās nākotnes cerības balstās ap šo valsti. Ko vēl novēroja operators un režisors?

Ivars Zviedris

Daudzi Īrijā satiktie bērni nezina, kas ir Latvijas Valsts prezidents. Markuss zina. Viņš seko līdz Latvijas informatīvajai telpai, katru gadu pa vasaru brauc ciemos pie vecvecākiem uz Valku, un sevi viņš dēvē par emocionālu zēnu. 

Markuss

Runājamies viņa mazajā istabiņā, kurā pamanāmas daudzas latviskas regālijas. Lai saprastu, vai zēns tiešām ir liels Latvijas patriots vai arī par tādu grib izlikties,

es mēģinu viņu provocēt. Nekas nesanāk. Markuss atbild nosvērti, gariem pareizi konstruētiem teikumiem, kas šeit dzīvojošiem tīņiem bieži vien nav pa spēkam.

Īrijas dienasgrāmata

Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols -  devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv. 

Ja gribētos filmēt ļoti patriotisku Latvijas simtgades filmu, tad pirmie iespaidi par Markusu liecina, ka īstais varonis ir atrasts. Ir taču tik jauki dzirdēt, ka pie labas apstākļu sakrišanas Markuss brauks mājās uz Latviju, palīdzēs ministriem izveidot labus likumus un izskaust dzimtenes nebūšanas. Tomēr mani nepamet sajūta, ka 21.gadsimta latvietim ir vajadzīgs vēl kas. Es esmu bažīgs, ka labi konstruēto teikumu domas var nekad nepiepildīties.

Kas ir tas vēl kas? Un vai vispār ir tāds 21.gadsimta latviešu tīnis Īrijā? 

Vēl pāris nedēļas turpināsim meklēt te savas filmas varoņus. Un ja šie meklējumi un pati filma iedvesmos kaut vienu no mūsu Īrijā apciemotajiem potenciālajiem filmu varoņiem atgriezties mājās ar 21. gadsimta latvieša Sprīdīša lāpstu, tad būsim laimīgi.

Haralds Ozols

Markusam jautāju par Latvijas karoga krāsu aproci ap viņa roku, uz kuras attēlotas dažādas rakstu zīmes – tā esot jau ceturtā, jo pārējām nodilusi krāsa.

Ir skaidrs, ka jaunietis savu latvisko domāšanu uztur formā. Pēc karstajām čempionāta spēlēm pa māju izkarināti žūst ģimenes hokeja fanu krekli, televizorā redzami latviešu raidījumi un arī Markusa guļamistabas durvju ailē karājas šalle ar uzrakstu „Latvija”.

Pats puisis saka, ka ar latviešu valodu iet arvien grūtāk, tā sāk piemirsties, un, gluži kā ar nodilušajām aprocēm, viņš visu laiku to cenšas atjaunot, piedaloties dažādos latviešu pasākumos. Par to valodu gan nav taisnība, jo Markuss bija viens no retajiem, kura sarunas laikā mēs necentāmies kādu vārdu pārtulkot angliski vai krieviski, lai tas būtu vieglāk uztverams. 

Tēvs jau ir nolēmis, ka, tiklīdz dēls sasniegs pilngadību, abi kopā ar sievu pazudīs no Īrijas uz neatgriešanos, jo savu misiju šeit būs paveikuši.

Priekš patriotu ģimenes šāda ideja nav slikta, jo Latvijā, protams, būs vieglāk baudīt visus tās labumus, taču jācer, ka līdz patālajiem Markusa astoņpadsmit viss paliks spēkā.  

Šāda situācija, kad vecāki savu domu par atgriešanos Latvijā aiztur - vai pat kliedē - bērnu dēļ, sāk atklāties kā vienojošs temats daudziem mūsu sarunu biedriem. Varbūt tā ir ļoti pateicīga atruna, kura neprasa liekus komentārus, vai varbūt drīzāk šeit dzīvojošajiem jauniešiem tiešām ir plašākas iespējas, nesašūpojamāka stabilitāte un saskatāmāka nākotne? Šoreiz laikam neatliek nekas cits kā vien izmantot naivo un nolietoto teicienu – laiks rādīs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti