“Projekta finālā mēs nāksim klajā ar desmit punktiem, kas ir jāmaina, kas ir jāuzlabo, un ar tiem iesim pie Veselības ministrijas un Saeimas deputātiem,” norāda LTV Ziņu dienesta galvenais redaktors Guntis Bojārs. “Galvenais mērķis paliek nemainīgs – samazināt ar vēzi mirušo pacientu skaitu, panākt, lai to atklāj agrāk, lai tā ārstēšanā pielieto mūsdienu iespējas un lai pacients, kuru šī slimība ir piemeklējusi, justos drošās rokās,” uzsver Bojārs.
Šo mērķi iespējams sasniegt, tikai analizējot sistēmu no visiem tās aspektiem – arī tiem, kas kādam var šķist neērti vai pat provokatīvi.
Viens no tiem, kā pierāda publiskajā telpā saceltā ažiotāža, tiešām ir attieksmes un ārsta un pacienta komunikācijas jautājums.
Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Iveta Kudaba paudusi neizpratni projekta „Diagnoze – vēzis” pirmajiem raidījumiem un publikācijām, saucot to par subjektīvu, virspusēju un emocionālu skatījumu uz pacientu un ārstu attiecībām. Pārmests arī tas, ka publikācijas mazina pacientu un ārstu savstarpējo uzticēšanos.
Kudabas pausto izplatīja arī Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīca.
No vienas puses, reakcija, ko aizvadītajā nedēļā izplatītajā vēstulē pauda Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Iveta Kudaba, ir saprotama. Sistēma sevi ļoti sargā, un tā tas bija arī tad, kad žurnālisti pētīja "sistēmas bērnu" situāciju vai nepieciešamību optimizēt Latvijas pašvaldību administrāciju.
“Nav šaubu – katrs ārsts un katrs speciālists Latvijai ir svarīgs, un pacientu raizes nevar vispārināt uz visiem speciālistiem, tomēr mēs, žurnālisti, nevaram nerunāt un ignorēt tēmu, ko izcēla liela daļa no tiem vairāk nekā 200 pacientiem un viņu tuviniekiem, kas mums zvanīja, rakstīja un dalījās savā pieredzē,” pauž Bojārs.
Kritisku situāciju ārsta un pacienta komunikācijā uzrādīja arī pētījums “Par pacientu plūsmu onkoloģijā”. Aptuveni puse aptaujāto norādīja, ka diagnoze “vēzis” viņiem paziņota nepietiekami iejūtīgi vai absolūti neiejūtīgi; pacienti diagnozes paziņošanas brīdī jutušies psiholoģiski slikti. Pētījums liecināja, ka pacientiem nākas dzīvot informācijas badā, un tā diemžēl lielā mērā ir tieši ārstējošo ārstu atbildība.
“Mēs necenšamies saķildot ārstus ar pacientiem! Mūsu galvenais darbs ir uzrādīt problēmas, un attieksme ir liela problēma,” uzsver Bojārs.
Latvijas veselības sistēmā ir jāsasniedz vienoti standarti, lai atšķirība starp aprūpi privātā, valsts vai pašvaldības iestādē nešķistu kā diena pret nakti. “Var, protams, teikt, ka nekam nav naudas, bet nē, arī pieticīgas mājas var sakopt, ja vien kāds to patiesi vēlas! Ja runā par naudu, tad nav šaubu, ka to vajag vairāk un ka valsts pārvaldei savi solījumi ir jātur. Politiķiem un politikas veidotājiem beidzot arī jāiemācās un jāsāk plānot nākotne. Jo kā var būt situācija, ka, ieviešot "zaļo koridoru", izrādās – ir aizmirsti un nav ierēķināti cilvēki, kuri vēzi iegūst atkārtoti! Kā? Un tas ir jāmaina,” uzskata Bojārs.
Tajā pašā laikā finanšu resursu trūkums nevar būt par aizsegu to lietu sakārtošanai, kas ir tiešā slimnīcu vadības pārraudzībā. “Tā ir tieši viņu atbildība organizēt pacientu plūsmas, sagatavot informatīvo atbalstu ārstiem, nodrošināt, lai viņu iestādi moderni var saukt par “orientētu uz klientu”. Tas viss ir plānojams, un pacientiem nav jājūtas kā mušām un stundām nav jāmētājas pa koridoriem,” pēc padziļinātas izpētes secina Bojārs.
“Atklājam sāpes, redzam trūkumus, gribam risinājumu!” – tāds ir projekta sauklis. Projekta noslēgumā LTV Ziņu dienests un LSM.lv sistēmai nodos savu 10 uzdevumu sarakstu – sāpes un trūkumus, kas jārisina valstiskā līmenī. Mēs esam atklājuši sistēmā sasāpējušos jautājumus un atklāsim vēl; mēs redzam tās trūkumus un šobrīd, projekta aktīvajā fāzē, stāstām par tiem, jo risinājumu mēs nevaram piedāvāt – mums visiem kopā tas jāprasa no valsts, no atbildīgajām iestādēm, no slimnīcām, no ārstiem un galu galā – arī no sevis, jo mums jāuzņemas atbildība pašiem par savu veselību, laikus dodoties uz pārbaudēm un izmeklējumiem.
