Izņēmumi bijuši labākais šlāgermūzikas albums un, protams, labākais hip-hop vai deju mūzikas albums, kur "Bermudu divstūra" triumfu, šķiet, neparedzēja neviens, izņemot godājamos žūrijas locekļus, kuri savas balsis atdeva par šiem, piedodiet, ākstiem. Līdzīgā manierē savulaik niekojās "Prāta vētra" ar savu paralēlo projektu "Reigani", izraisīdama daudz neviltota prieka. Dīvaini, ka "Bermudu divstūra" "māksla" uztverta kā kaut kas nopietni ņemams, taču citur žūrija bijusi uzdevumu augstumos un sabalsojusi par visiem "pareizajiem".
Dona un "Instrumentu" uzvaras, arī "Carnival Youth" atzīšana par labākajiem debitantiem bija absolūti paredzama. Ja runa ir par pārsteigumiem, tad šoreiz vilšanās bija jāpiedzīvo Maestro Raimondam Paulam, kurš tika "nostrādināts" pie klavierēm, bet mājās devās bez tradicionālās balvas.
Dziesmas "Zilā" priekšnesums kopā ar joprojām uzmanību piesaistošo dziedoni Viktoru Lapčenoku bija velte dzejniekam Jānim Peteram, kurš kļuva par pirmo dzejnieku popmūzikas vēsturē, kurš saņēmis Latvijas mūzikas izdevēju atzinību - balvu par mūža ieguldījumu mūzikas attīstībā. No vienas puses žēl, ka savulaik balva "Vecie zaldāti" tika dāvāta teju pa labi un pa kreisi - "Jumpravas" brašie puiši to saņēmuši jau pirms 15 gadiem, bet dziedonis Jānis Sproģis - tikai šogad. Godalga laika gaitā mainījusi apzīmējumu: "Veco zaldātu" balvai sekoja nominācija "Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas industrijā", uzsverot skaņu režisoru un citu ne tik no malas redzami radošu personību lomu. Tagad tiek cildināts ieguldījums Latvijas mūzikas attīstībā, iespējams, ļaujot cerēt uz godināšanu visiem pārējiem slavenajiem dzejniekiem - dziesmu vārdu autoriem ar Leonu Briedi priekšgalā.
Un klusa cerība mīt arī manī, ka varbūt uz 70. jubileju varēšu tikt pie godalgas par saviem daudzskaitlīgajiem rakstu darbiem un radioraidījumiem. Jautājums, protams, ir - vai tie ko devuši attīstībai, vai varbūt to kavējuši.
Bet, kamēr jaunie laureāti meklē vietu, kur novietot "Zelta mikrofona" statueti, pārdomu vērts liekas finansējuma avots, kas kļuvis par materiālo pamatu greznās ceremonijas norisei. Grūti būtu iedomāties "Oskaru" vai "Grammy" balvu pasniegšanas ceremoniju, kur ik pa brīdim uzmācīgi tiktu atgādināts, kam klātesošie var pateikties par iespēju uzvilkt jaunākos un greznākos tērpus, lai tos izrādītu sev un kolēģiem, lai paklausītos, ko ieroču brāļu sastrādājuši, lai pasmietos un saskumtu, ka mājup atkal jādodas bešā. Sajūta būt vienam no pieciem balvas laureātiem noteikti ir ļoti uztraucoša - runa jāgatavo, bet tā var palikt nenorunāta. Kājas var saļodzīties, uz skatuves kāpjot, un gadījies arī, ka laureāts pēc tam aiz prieka vai bēdām piedzeras un jau "āfterpārtijā" nokrīt pa kāpnēm.
Un tā - no kurienes nāk nauda, lai mūziķi varētu izjust gandarījumu par paveikto un klausītāji "sašūmēties" par saviem varoņiem? Šī gada "Zelta mikrofona" ģenerālsponsors, kuru lieku reizi vārdā nesauksim, savu kapitālu pelna kā augļotājs, atbalstu sniedzis arī lielveikals, kamēr akadēmiskā žanra Lielā mūzikas balva ir Latvijas republikas Kultūras ministrijas iedibināta, tātad ar attiecīgu valstisku finansējumu. Turklāt tur uzvarētāji saņem arī kādu žūksnīti aploksnē līdztekus godam un slavai. Iespējams, kādu artavu "Zelta mikrofonam" piešķir arī Kultūras ministrija, kam rīkotāji izsaka pateicību, tāpat kā Latvijas Izpildītāju un producentu apvienībai (LaIPA)?
Tā kā gada sākums pēdējā laikā ir ļoti noslogots ar dažādu balvu sadali, katra finansējuma avotus sīki nepētīju. Taču Purvīša balvai gan, jo gribējās uzzināt, no kādiem avotiem nāk laureātam, kurš šogad ir mākslinieks Miķelis Fišers, dāvātie milzīgie naudas līdzekļi - 28 500 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Domāju, jebkurš popmūziķis noģībtu, padzirdis, ka varētu tikt pie šādas balvas par it kā ikdienišķu darbu - koncertu vai albumu. Taču vieglās mūzikas pārstāvjiem uz šādu naudu un slavu nav ko cerēt. Konkurence milzīga, un viņu veikums pat neietrāpa kultūras kategorijā.
Kaut gan grupas "Jumprava" lielkoncerts "Palladium" ar fantastisko priekšnesumu un scenogrāfiju droši varētu pretendēt ne tikai uz kilogramu, bet arī vairāk kultūras. Un piedevām tonnām gandarījuma, ko saņēma tā klausītāji.
Un tā, Purvīša balvas finansētājs, izrādās, ir kāda azartspēļu kompānija, kas mājas lapā uzrāda 70 miljonu lielu apgrozījumu. Turpat līdzās rēgojas vārdi "sociālā atbildība". "Kultūras" uzraksta gan nav, bet, iespējams, sociologi jau drīz varēs analizēt "azartspēļu kultūru" un vēl citas nedzirdētas parādības. Loģisks ir secinājums, ka māksliniekiem tātad būtu jāpriecājas par azartspēļu zāļu esamību un mūziķiem - par faktu, ka cilvēki aizņemas naudu. Jo - kā citādi viņi tiktu pie savām balvām, vai ne?
Un pēdējais - kurš grib saderēt, ka nākamgad "Zelta mikrofonu" ražas pļāvēji Nr. 1 būs "Prāta vētra"?
