Lai gan Novohradas Volinskas vēsture mērāma vairāk nekā septiņu gadsimtu garumā, pagātnes mantojumu tajā tikpat kā neredz. Reiz bijušo noslaucījis pāri gājušais Otrais pasaules karš, kas daudzviet šai zemei atnesis smagas un asiņainas kaujas. Senās apbūves faktiski nav, vienīgi padomju laiku mantojums, ko, nokļūstot pilsētā, spilgti piesaka okupācijas armijas tanks uz postamenta un pie tilta pār Slučas upi augšup skrejošā kara lidmašīna.
Tagad 56 tūkstošus iedzīvotāju lielajā pilsētā, kas reiz bijusi liels padomju armijas koncentrācijas punkts, palicis mazāk karavīru, taču joprojām tur dislocētas vairākas karaspēka daļas. Visas aktīvi bijušas iesaistītas karadarbībā valsts austrumos.
Pilnīgi cita dzīve
Lielākajai daļai kritušo karavīru mājās palikušas sievas un bērni, kuriem beidzamajos trīs gados, citiem īsāku laiku nācies pierast pie jaunas dzīves. Iespējams, tādas, ar kuru samierināties un pa īstam aprast nebūs iespējams vēl ļoti ilgi. Dažai no karavīru atraitnēm varbūt pat visu mūžu.
Viņu stāsti ir drūmi – pēc vīra nokļūšanas frontē saziņa noritējusi visai skopu telefona sarunu veidā. Bijis viņa atvaļinājums, tad sekojusi traģiskā nāves ziņa.
Tālākais daudzām no šīm sievietēm uzvēlis ārkārtēju pārbaudījumu – ne vienai vien no viņām nācies izturēt milzīgu morālu sasprindzinājumu. Ilgi nav bijis zināms, vai vispār izdosies atrast kritušā vīra ķermeni. Daudzas braukušas uz morgiem, kur līķu kaudzēs meklējušas savu karavīru.
Sarunājos ar piecām sievietēm, kuras izgājušas cauri šādiem pārbaudījumiem.
Viņām visām “veicies” – savus vīrus atradušas un bijis, ko apglabāt.
Larisa Lisovska: Ar Krieviju būtu jāpārtrauc visas attiecības
Darbīga un čakla ir 42 gadus vecā Larisa Lisovska, kurai karš atņēmis vīru, Ukrainas armijas 30.brigādes pulkvedi Nikolaju Lisovski.
Tagad viņa spēj atrast laiku, lai rūpētos par deviņus gadus veco Ivanu un 13 gadus veco Annu, turētu kārtībā ģimenes privātmāju un sniegtu grāmatvedības pakalpojumus apmēram 20 uzņēmumiem.
Vīrs kritis smago kauju laikā pie Savuras Mohilas. Viņš bijis 30.brigādes štābā, kas izvietojies Stepaņivkas ciemā. Pēc Lisovskas teiktā, nav saprotams, kādēļ tas bijis jādislocē šajā apdzīvotajā vietā, kas tajā laikā bijusi jau gandrīz pilnīgā ielenkumā. Traģiskie notikumi sākušies ar nopietnu pretinieka uzbrukumu. To ievadījuši 40 Krievijas bruņoto spēku tanki, bet pāri robežai no Krievijas teritorijas ukraiņu karavīri, arī 30.brigādes štābs ticis apšaudīts ar reaktīvajām iekārtām "Grad".
Par šīm kaujām joprojām esot daudz neatbildētu jautājumu. Viens no tiem, kādēļ brigādes komandieris visus pārējos štāba virsniekus un daudzus karavīrus pametis un devies projām, glābjot savu dzīvību. Tagad šis cilvēks pat ticis paaugstināts. Viņš neko neesot teicis arī savam šoferim, seržantam Bogdanam. Par to pastāstīja viņa atraitne Olena Sahņenko. Pēc sievietes teiktā,
viņa nezina, vai būtu spējusi izturēt zaudējumu, ja pēc Bogdanas nāves nebūtu arī pati iestājusies armijā.
Drīz beigsies uz trim gadiem noslēgtais līgums, un Olena gatavojas to pagarināt.
“Var jau mums teikt – dzīvojiet kā visi citi, bet tas vienkārši nav iespējams. Es, piemēram, nevaru dejot, es to vienkārši negribu un nespēju.
Kādreiz nevarētu iedomāties, ka man varētu izveidoties tāda attieksme pret Krieviju. Es neko nevēlos dzirdēt par šo valsti, gribētu, lai tiek pilnīgi izbeigtas visas attiecības. Tas ir nodarījums un zaudējums, ko es nekad nevarēšu aizmirst un, lai to kaut kā nolīdzinātu, būs vajadzīgas vairākas paaudzes. Pat manam Ivanam tas paliks uz mūžu, un viņš stāstīs saviem bērniem, kas nogalināja viņa tēvu,” teica Lisovska.
