Dažas nedēļas pirms spēļu sākuma Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti” man jautāja, cik medaļas izcīnīs mūsu olimpieši. Atbildēju: “Var būt desmit, bet var nebūt arī nevienas.” Vai kā negribējās būt “bada dzeguzei”, taču tā sanāca.
Tie it kā bija galējie skaitļi. Lai piepildītos visu olimpiskās cerības, ar vienkāršu brīnumu laikam būtu par maz. Tas būtu vairāk par bingo. Tajā pašā laikā tam, ka visi paliktu ar līdz galam nepiepildītām cerībām, arī negribējās ticēt.
Skaidrs, ka šoreiz bija sarežģītāk sagatavoties nekā Londonai. Laika joslu starpība, atšķirīgs klimats. Ne visi var izturēt ilgstošu atrašanos olimpiskajā ciematā, kur brīvā laika pavadīšanas iespējas ir ierobežotas. Taču ar to nācās saskarties arī vairumam konkurentu. Tāpat kā ar vēju, lietu, karstumu, trases īpatnībām, satiksmes problēmām.
Pro et contra
Katram no šiem medaļu pretendentiem bija savi argumenti par, bet bija arī kontra, kāpēc tas nevarētu notikt.
Vismazāk kontra bija Aleksandram Samoilovam un Jānim Šmēdiņam un Laurai Ikauniecei-Admidiņai. Taču bīčisti šeit neparādīja savu labāko sniegumu. Nāves grupa te pat nav vainīga, jo neviens pāris no tās neiekļuva pusfinālā.
Ļoti iespējams, ka nedaudz par vēlu puiši ieradās Rio un aizkavējās aklimatizācija, jo dzīvīguma spēlē pietrūka.
Tagad pēc dažām trenera Anda Austruma atklāsmēm var secināt, ka Laurai pietrūcis ambīciju un, spītējot mikrotraumu sāpēm, noskaņot sevi cīņai par medaļām. Pietrūka pavisam maz.
No šķēpa metējiem vistuvāk cīņai par medaļām tika Madara Palameika. Viņai viens no sezonas labākajiem rezultātiem pasaulē, bilancē arī uzvara Dimanta līgā, taču finālsacensībās sanāca tikai viens metiens. Diemžēl sezonas galvenajās sacensībās (Eiropas un pasaules čempionāti, olimpiskās spēles) Palameika līdz šim palikusi tukšā. Vai vaina psiholoģijā?
Zigismunda Sirmā uzvara Eiropas čempionātā atgrieza cerību, ka jaunais talants atkal ir zirgā. Taču speciālisti redz, ka viņš pagaidām ir ļoti nestabils tehniskā izpildījuma ziņā. Tā tas bija arī Rio. Kaut cik sanāca tikai viens metiens. Varbūt pietrūka trenera klātbūtnes, taču tāda situācija bija zināma jau krietni pirms spēlēm.
Attiecībā uz Jeļenu Prokopčuku laikam līdz galam netika izvērtēts kopējais spēku samērs dāmu maratonā. Ļena gan to labi zināja, tāpēc arī par katru cenu neskrēja pakaļ “ciplanētietēm”. Viņas uzņemto tempu noturēja līdz galam. Prokopčuka arī, taču tas nebija ceļš uz pjedestālu.
Māra Štromberga kontā bija pieredze un mērķtiecīga gatavošanās. Tiesa, Rubenes trasi pilnīgā piegriezt pēc Rio izmēriem nebija iespējams. Konkurence sporta veidā pieaugusi, bet Māris kļuvis vecāks. Apdomīgāks.
Bet te bija karš uz dzīvību un nāvi. Varbūt uz dažām sekundēm vajadzēja “aizvērt širmi”? Izdzīvošanas instinkts, kas ar gadiem kļūst lielāks, patraucēja?
Artūrs Plēsnieks ir Eiropas čempions, šīs viņam bija jau otrās spēles. Pieredze ir. Tomēr vairāki ļoti spēcīgi vīri dzīvo ārpus Eiropas, un par viņu spējām bija vājš priekšstats. No deviņiem A grupas atlētiem ventspilniekam bija vājākais rezultāts, un tas jau deva diezgan objektīvu ainu spēku samēros, kas atspoguļojās arī tablo. Pretinieku spēks līdz galam netika novērtēts.
Anastasija Grigorjeva ir Eiropas čempione, ir pieredze, kā cīnīties un uzvarēt. Taču arī šajā sporta veidā vairākas favorītes ir Āzijā. Tā arī bija. Tomēr palika sajūta, ka daugavpiliete līdz galam savu potenciālu nespēj realizēt. Un tā notiek, kopš pajukusi sadarbība ar treneri Sergeju Kursīti. Taču, ja reiz pašķīrās, tad bija savi iemesli.
Rebeku Kohu un Alekseju Rumjancevu par reāliem medaļu pretendentiem pat neizskatījām, taču apstākļu sakritības un pašu mērķtiecība ļāva viņiem šajā cīņa piedalīties.
Ruslans Nakoņečnijs drīzāk bija teorētisks nekā reāls medaļu pretendents. Viena uzvara Pasaules kausā vēl nav garants būšanai šī veida elitē. Ietekmēja arī tas, ka dalībnieku pulkā viņš tika iekļauts pēdējā brīdī.
Ja reiz Monika Puiga kļuva par olimpisko čempioni, kāpēc Aļona Ostapenko nevarēja vismaz iekļūt pusfinālā? Pirmais sets bija ļoti cerīgs, taču ar to arī viss beidzās. Bet viņai cerības paliek arī 2020.gadā.
Kolektīvā atbildība
Ja neveiksmes būtu piedzīvojoši daži medaļu pretendenti, tad varētu meklēt individuālo atbildību un neveiksmju cēloņus. Ja tā ir masveida parādība, tad jārunā par kolektīvo atbildību un jāsecina, ka sporta sistēmā ir robi.
Ir pilnīgi skaidrs, ka naudas sportam nākamā gada budžetā vairāk nebūs. Drīzāk mazāk, jo ir citas prioritātes – aizsardzība, izglītība, veselības aizsardzība, autoceļi. Atliek vien sporta skaitļiem iziet cauri pa vertikāli un horizontāli un mēģināt racionālāk šos līdzekļus apsaimniekot, lai katram eiro būtu augstāka atdeve. Lai vairāk eiro nonāk sportiskajam procesam un mazāk aizķeras kabinetos. Varbūt arī Latvijas Olimpiskajai vienībai (LOV) vairāk jālieto ne tikai konfekte, bet arī pātaga. Tas ir - ne tikai nauda jāiedod, bet arī rūpīgāk jākontrolē, kā un cik labi tā tiek tērēta. Abpusēja uzsišana uz pleca un čivināšana tviterī tuvina siltumnīcas efektam.
Gandrīz katrā lielā sporta sanāksmē kāds kāpj tribīnē un sauc pēc sporta ministrijas. Nupat šī “Kremļa sapņotāja” lomā iejuties ar Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents Guntis Zālītis. Utopija. Tagad daudz tiek teikts, ka ministriju par daudz, ka birokrātiskais aparāts ir par lielu. Toties noteikti var pilnveidot darbu un sadarbību starp Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamentu, Latvijas Olimpisko komiteju (LOK), LOV, Sporta veidu federācijām un klubiem. Strukturālas reformas ir nepieciešamas, un priekšlikumus var likt galdā kaut vai rīt.
Kas neizdevās un kāpēc neizdevās, jācenšas saprast arī pašiem sportistiem un viņu treneriem. Ar pietiekamu paškritiku. Kaut vai kā Plēsniekam: “Izgāzos kā veca sēta”. Varbūt ne tik skarbi, bet profesionāli.
Neveiksmju cēloņi jāanalizē ne tikai žurnālistiem, bet arī LOK, LOV, Sporta federācijās un jārod risinājumi. Tikai tā var cerēt, ka Tokijā būs labāk. Neatradīsim? - paliks, kā bijis. Tokijā var būt arī sliktāk. To negrib neviens.
P.S. Latvijas karogu noslēgumā nesīs smaiļotājs Aleksejs Rumjancevs. Pelnīti, jo piektā vieta ir ļoti labs rezultāts. Tās dēļ var aizmirst un noslīcināt misēkli pirms četriem gadiem Latvijas olimpiādē, kad Aleksejs defilēja Krievijas izlases treniņjakā. Muļķīgus lēmumus mēdz pieņemt daudzi, galvenais kļūdas izlabot.
