Diemžēl iznāca gandrīz vai simboliski. Janvāra nedēļā gadu pēc traģēdijas franču satīriskā žurnāla ''Charlie Hebdo'' redakcijā, kur karikatūru dēļ nogalināja daudzus profesionāļus, atkal jāatbild uz tiem pašiem jautājumiem. Vai publicēt? Vai informēt? Vai strādāt brīvi? Tikai šogad situācija ir citāda. Mediji ir nevis publicējuši kādam netīkamas domas, bet vairākas dienas klusējuši par noziegumiem, uzbrukumiem, haosu, ciešanām, bezspēcību... Esot gaidīta amatpersonu informācija? Bijušas šaubas, vai informēšana neapdraudēs sabiedrības drošību laikā, kad cilvēku noskaņojums patvērumu meklētāju plūsmas kontekstā esot ļoti nestabils.
Pirms gada šoks un sāpes par žurnālistu slepkavībām Parīzē daļai cilvēku lika domāt, ka preses brīvības robežas jāceļ augstākas, ka labāk ir nebūt sarkastiskiem un kritiskiem, ka labāk būt mazāk brīviem, bet neaizskart, neradīt (nemaz nezinot iespējamās sekas) pārpratumus, neraisīt reakciju, neprovocēt vardarbību. Šāgada sākuma notikumi jau rāda nevis labprātīgus viedokļu un interpretāciju ierobežojumus, bet Vācijas lielo mediju paralīzi. Taču klusums ir radījis vēl lielāku iespējamās un jau notikušās vardarbības uzplūdus.
Sabiedrība nav kļuvusi drošāka, viss ir otrādi. Vēl sliktāk – informācijas pārbagātības laikmetā vēl jo mazāk skaidrs, kam varam ticēt. Vai tagad varam paļauties, ka sabiedrība laikus saņems profesionāļu sagatavotu informāciju?
Es gribētu izlikties, ka saprotu, kāpēc stiprās Vācijas vēl stiprākie un lielākie mediji neinformēja cilvēkus par Ķelnē un citās pilsētās notikušo, bet nesaprotu. Skaidru atbilžu ir maz, esošās raisa jaunus jautājumus. Vācijas mediji informē par Ķelnes notikumiem, bet ne pārāk atklāti reflektē par savu rīcību. Pašanalīzes vietā ir politiķu un policijas amatpersonu komentāri, viņu darba kvalitātes un lēmumu kritika.
Tikmēr nav saprotams, kāpēc sociālo mediju informācija, kas tik bieži izmantota, pārbaudīta un papildināta, netika publicēta? Kāpēc līdzās cilvēku palīgā saucieniem žurnālisti nevar uzrakstīt, ka pietrūkst policijas informācijas, ka kāds fakts nav apstiprināts, ka ziņa tiks papildināta? Mūsdienās informācijas avotu ir pietiekami. Katrs varam smelt no viedokļu, apgalvojumu, mītu un baumu, izdomājumu un gudro faktu straumēm! Ja profesionāļi nedara savu darbu, tad bez viņiem var lieliski iztikt. Atbildīga informēšana, faktu pārbaude, profesionāls darbs ar informāciju ir vienīgais mediju pastāvēšanas iemesls.
Varu iedomāties vien dažas versijas, kāpēc tā notika un kāpēc tā varētu notikt arī citos gadījumos.
Pirmā versija: sensitīvie jautājumi un pārmērīgs atbildīgums. Bēgļi un patvēruma meklētāji ir polarizējuši sabiedrību, pieaudzis radikāli noskaņotu cilvēku un politisko grupējumu skaits. Ietekmīgie mediji vienmēr ir zinājuši informācijas spēku, redzot, kā informācija izmaina cilvēku rīcību. Patiesībā diskusijas ierobežošana, kādas viedokļu plūsmas vai cilvēku grupas nostājas ignorēšana radikalizē sabiedrību. To piemirst, un klusēšana tad izskatās atbildīga.
Trūkstoša informācija parasti tiek aizvietota ar baumām, emocijām. Mediji nevar vienmēr paredzēt reakciju, informācijas sniegšanas sekas. Bet mediji zina, ka informācija palielina sabiedrības drošības sajūtu, ļauj pieņemt lēmumus. Šoreiz atbildīguma uzplūdā, iestājās krampjains klusums. Neprofesionāls informācijas caurums.
Otrā versija: sekošana valdošajam viedoklim. Jau kopš 20.gs. 70.gadiem mediju satura pētījumi rāda, ka, pat to nezinot vai neatzīstot, jebkurā attīstītā valstī mediji pārstāv un atbalsta dominējošos politiskos viedokļus, uzstādījumus. Pat kritizējot, pat nepiekrītot, visskaļākais mediju saturā ir pozīcijas politiķu viedoklis, jo mediji ir daļa no katras valsts sabiedrisko politiskā struktūras. Lai gan Merkeles politika tiek kritizēta, viens skatījums uz patvēruma meklētāju uzņemšanas/neuzņemšanas politiku Vācijā ir stiprāks par pārējiem. Vai šoreiz tas noteicis klusēšanas lēmumu? Vai šoreiz tas radījis jaunu tabu tēmu?
Trešā versija: paļaušanās uz gatavu informāciju. Aptuveni trīs ceturtdaļas no ikdienas informācijas mūsdienu mediju vidē tiek sagatavota ārpus redakcijām. Komunikācijas departamentu izplešanās un investīcijas komunikācijas speciālistu algās ir radījušas situāciju, ka mediji lielā mērā barojas no uzticamas, pārbaudītas un labi sagatavotas informācijas, kas tiek regulāri piegādāta redakcijām. Ja plūsma apstājas, iestājas klusums, apmulsums un informācijas tukšums. Redakcijām nereti pietrūkst resursu, lai radītu savus oriģinālos materiālus, lai pārbaudītu pienākušo informāciju. Gaidīt ir vieglāk, ērtāk, drošāk. Ne šoreiz…
Notikušajā ir labā un sliktā ziņa. Sākšu ar slikto.
Paies ļoti ilgs laiks līdz zudīs šaubas par mediju spēju ātri, atklāti, daudzpusīgi, sabalansēti ziņot arī par neparedzamo, negaidīto, politiski neakceptēto, saviem priekšstatiem neatbilstošo… Dziļa attiecību krīze ir neizbēgama!
Labā ziņa ir iespēja mācīties no citu kļūdām. Nebaidīties, nevairīties. Ieraudzīt, ka, it kā labos nodomos balstīta, informācijas slēpšana ir veltīga, neprofesionāla. Meklēt jaunus profesionālus paņēmienus, lai pierādītu, ka daudzveidīgu informācijas avotu apstākļos var orientēties, ka iespējams neko nezaudēt, ja sniedz informāciju un vienlaikus atzīsti, ka visu uzreiz nezini, nesaproti.
Kamēr gaidām atbildes uz jautājumu, kāpēc klusējāt, domājot gan par Vācijas mediju grūto izvēli, gan par Latvijā nepietiekami diskutētiem jautājumiem, katrs varam atbildēt uz jautājumu - ko tu darītu, ja nāktos izlemt sniegt vai nesniegt neskaidru, negaidītu, uzreiz nepārbaudāmu, sarežģītu, biedējošu informāciju?
