Aņa un Ksjuša kārto pilsonības eksāmenu: Lēmuma pieņemšana

 

Mums, Ksenijai un Annai, mūsu vairāk nekā divdesmit gados apstākļu sakritības dēļ ir nepilsoņu pases.  Nesen mēs noskaidrojām, ka gandrīz vienlaikus nonācām pie domas par to, ka vajag naturalizēties. Taču vienkārši saņemt nepilsoņa pasi nav interesanti - mēs gribam pastāstīt, vai patiešām velns ir tik melns, kā to mālē. 

 Mums ir dažādi latviešu valodas prasmes līmeņi un atšķirīgas Latvijas vēstures zināšanas. Iemesli, kuru dēļ mēs tikai tagad esam nolēmušas iziet naturalizācijas procesu, mums arī ir dažādi. Sākumā mēs pastāstīsim par iemesliem.

 Katra nepilsoņa pasē angļu valodā ir rakstīts  – ''Alien’s passport''.

''Alien'' nozīmē „svešzemnieks”, „svešinieks”, „citas valsts piederīgais”, „nelegālais imigrants”, kā arī „citplanētietis”. Šis apstāklis jau pats par sevi izraisa identitātes krīzi.

Ksenija, Oktanta zvaigznājs

Es iešu kārtot pilsonības eksāmenu otro reizi. Ideja naturalizēties man pirmo reizi radās otrajā kursā, kad es mācījos žurnālistiku Latvijas Universitātē. Pirms tam to darīt bija banāls  slinkums, taču ne tikai tas.  Maniem biežajiem braucieniem uz Sanktpēterburgu pie draugiem, kā arī tam, ka ne ģimenē, ne skolā nebija nekādas intereses par politiku, arī bija liela nozīme.  Ģimenē vēlēšanām un pilsoņu tiesībām īpašu vērību neviens nepiešķīra. Skolā attieksme pret jebkādām pārmaiņām vienmēr bija neitrāla. Matemātika un skolas reitings, šķiet, vienmēr bija svarīgāki par pilsonisko līdzdalību. 

Līdz brīdim, kad stājos universitātē, es jau biju paspējusi sastrīdēties ar visiem saviem Pēterburgas draugiem un iekļūt lielisku latviešu jauniešu kompānijā, kurā tiku ļoti silti uzņemta. Līdz otrajam mācību gadam pasniedzējiem izdevās no manis izskaust iepriekšējo politisko pasivitāti. Turklāt viens no maniem draugiem ierosināja aizbraukt uz Londonu, paciemoties pie viņa draugiem. Tas nozīmēja, ka man bija vai nu jākļūst par pilsoni, vai arī jāsamaksā apaļa summiņa par vīzu. Brauciens uz Londonu un gaidāmās vēlēšanas man šķita lielisks iemesls beidzot naturalizēties, vēl jo vairāk tāpēc, ka tobrīd es jau brīvi runāju latviski un Latvijas vēsturi zināju uz „teicami”. Tomēr

izrādījās, ka zināt Latvijas himnas vārdus no galvas nenozīmē,  ka es varēšu himnas tekstu gramatiski perfekti uzrakstīt. Eksāmenu neieskaitīja. Par to sāpēja sirds, tāpēc atkārtoto eksāmenu es ignorēju.

Kopš tiem laikiem es apmēram reizi gadā atcerējos par to, ka vajadzētu naturalizēties. Tiesa, izredzes vairākas nedēļas skraidīt, vākt izziņas un izjust uz sevis visas piecdesmit birokrātijas nokrāsas ikreiz mani atgrūda. Turklāt es vairāk neesmu studente un man ir jāmaksā valsts nodeva pilnā apmērā, bet tas ir gandrīz 30 eiro. Tie ir četri gājieni uz kino vai viena biļete līdz Berlīnei, kurp man patīk doties atpūsties.

Viss mainījās šogad. Sākumā pēc varena un jautra dzertiņa par godu Līgo es pamodos Eiropā bez Lielbritānijas. Pēc tam skatījos, kā apskāvās divas gados jaunas amerikānietes, kuras tik tikko valdīja sarūgtinājuma asaras, bet televizora ekrānā pašapmierināti smaidīja Donalds Tramps.

Es nedz kritizēju, nedz atbalstu ne pirmo, ne otro lēmumu, jo tā nav mana darīšana, tie ir lēmumi, kurus attiecīgie pilsoņi pieņēma demokrātiskā ceļā savā valstī. Es tikai vēlos atzīmēt -

abi lēmumi, kuri no sākuma šķita neiespējami, tika pieņemti, un līdz ar to parādīja, ka viss ir iespējams, ja pieceļas un aiziet uz vēlēšanu iecirkni.

Galu galā man apnika, ka mans velosipēds vai nu lēkā pa trotuāru bedrēm, vai arī es lūdzu Dievu, lai uz braucamās daļas mani nenotriektu mašīna. Drošu veloceliņu no manām mājām līdz darbam nav – Krišjāņa Barona ielu un nobrauktuves no Zemitāna tilta man mēle neceļas saukt par drošām. 

Ja briti ir izvēlējušies „Brexit”, bet amerikāņi – Trampu, tad varbūt kaut vai Rīgā parādīsies vadība, kas nevis izliksies, bet patiešām ņems vērā visu satiksmes dalībnieku intereses? Jo, kā izrādījās,

viss ir iespējams, ja pieceļas no dīvāna un aiziet uz vēlēšanu iecirkni.

Anna, Sietiņa zvaigznājs

Mani vecāki neatkarīgās Latvijas rītausmā mēģināja tikt skaidrībā par biznesa pamatiem un izveidot mazu uzņēmumu. Lai gan viņiem nebija pilsonības, viņiem tas izdevās – tiesa, ar mainīgām sekmēm. Tāpēc visus „mežonīgos” deviņdesmitos es augu pie vecmāmiņām. Bērnībā klīdu no viena pagalma uz citu, un katrā no tiem krievi turējās tālāk no latviešiem. Ja kontakts arī notika, tad tikai krieviski. Vecmāmiņas „virtuvē” runāja kaut ko apmēram tādu kā: „krievu valoda nomāc latviešu valodu”. Tur arī radās šādi stāsti: „Vienu krievu bērnu sāka sūtīt latviešu bērnudārzā, un pēc kāda laika visi bērni sāka buldurēt krieviski.”

Viena no manām vecmāmiņām mani mācīja, kā būt par pionieri.

Mums pat bija „Pioniera bibliotēka” – stāstu un romānu „kolekcija” jauniešiem – no stāsta par Pavļiku Morozovu līdz stāstam par jauno partizānu Volodju Dubiņinu, kurš uzsprāga uz mīnas. Bez eksistenciālisma (rakstnieku tieksmi uz šo filozofisko strāvojumu, jādomā, noteica pēckara periods, kura laikā viņi radīja) un stimula pubertātes vecuma tieksmei uz „varonību” ar nacionālistisku pieskaņu es vairāk no tā neko neguvu.  Atceros, kā  man apsēja kaklautu, man, „pēdējam pionierim”.

Es  biju gluži kā varonis, kurš ir aizmidzis, bet gatavs mosties, kad Tēvzeme sauks.

Jau universitātē, mācoties filoloģiju, uzzināju, ka jēdzienam „nacionālisms” īpašu uzmanību pievērsa romantisma piekritēji 19.gadsimtā. Tolaik radās arī pirmie filologi, kuri rakās gadsimtu dziļumos, radīja „tautas” dziesmas ar autora seju, kas vīdēja cauri rindiņām.

Es saprotu, kādā skaistā iesaiņojumā var pasniegt ideju par Tēvzemi Krieviju vai Tēvzemi Latviju. Taču katru reizi iesaiņojuma iekšpusē es redzu kaut ko nelabu un ne visai pareizu.

 Kad tu esi vienkārši starp cilvēkiem, nevienu nesatrauc tavas saknes, bet, kad lieta ož pēc politikas, ar nacionālismu sāk pelnīt balsis. 

Tad, lūk.  Kā Latvijas iedzīvotāja

es gribēju savu „pioniera kaklautu” iesviest krāsni un sadedzināt kā vēl vienu nevajadzīgu ideoloģisku draņķi. Kopā ar savu aizvainojumu,

kurš nevienam nav vajadzīgs un uz kura parazitē profesionāli nacionālisti.

Es gribu atdot savu balsi tam Rīgas mēram, kurš man iepatiksies. Gribu dot priekšroku tai partijai Saeimā, kura man šķitīs simpātiska. Iečekojoties „Ryanair”, es vairs negribu atzīmēt stateless/refugee. Es vairs negribu „lauzt” sistēmu, dodoties uz Krieviju bez vīzas. Par Krieviju es maz ko zinu un noteikti neuzskatu to par Tēvzemi, Dzimteni vai vispār pazīstamu vietu. Jā, tur runā manā dzimtajā valodā, taču, pēc manas izjūtas, tā ir trešās pasaules valsts, kurā dzīvo ļoti skumji cilvēki.

Es zinu, ka mana dzimtā pilsēta ir Rīga, kurā man ir pazīstams katrs rajons. Man pazīstama ainava ņirb ceļu malās, un,

ja es pēkšņi gribēšu noskūpstīt dzimto zemi, tad tas tomēr notiks tieši  šeit.

***

Mūsu nākamais solis – savākt un iesniegt visus nepieciešamos dokumentus. Tas ir – iziet gandrīz visas birokrātiskās procedūras. Vēlams, nekaitējot pamatdarbam. Par rezultātiem mēs drīz pastāstīsim. Bet tagad mēs iesim savlaicīgi iekalt Latvijas himnas teksta pareizrakstību.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti