No vienas puses, pēdējā laika notikumi neliek uzdot liekus jautājumus, kāpēc šogad esam nolēmuši uz medijpratību raudzīties drošības kontekstā. Krīzes gadījumā tieši mūsu spēja būt labi informētiem un saglabāt noturību būs tikpat nozīmīga kā 72 stundu somas[iii] saturs. Nesenie masveida draudi skolām un bērnudārziem parādīja, ka kopumā spējam kvalitatīvi patērēt informāciju, uzticamies varas iestādēm un saglabājam mieru.

Tiesa, tāpat pēdējo nedēļu notikumi parāda, cik ātri mēs varam iekļūt dezinformācijas slazdos – kā gadījumā ar sprādzienu pie Gazas slimnīcas, kur pirmajās stundās, neesot citiem informācijas avotiem, medijos un interneta platformās tika citēti palestīnieši. Tikai pēc dažu dienu analīzes rietumvalstu mediji un specdienesti secināja, ka sprāgusi kādam palestīniešu grupējumam piederoša bumba un sākotnēji nosauktais upuru skaits bija mazāks. Taču dezinformācija, tīša vai netīša, savu jau bija paveikusi – izraisījusi plaša mēroga protestus un solidaritāti ar palestīniešiem par it kā Izraēlas raisītu raķetes triecienu.

Var teikt, ka šis gadījums nav tieši attiecināms uz norisēm Latvijā. Taču tas, kādā ātrumā dezinformācija spēja aptvert ne tikai sociālos tīklus, bet arī daudzus medijus un Rietumu politiķu dienaskārtību, kā arī strauji mainīja indivīdu attieksmi, liek uzdot pamatotus jautājumus, vai milzīga konflikta/krīzes laikā Latvijas sabiedrība būs apveltīta ar pietiekami spēcīgu kritisko domāšanu.

Daudz padarītā, vēl vairāk darāmā

Ja kopumā raugāmies uz medijpratības apguvi Latvijā, tad secinājums ir viens –  pēdējos gados darīts daudz.  Piemēram, Kultūras ministrijas regulāri rīkotās apmācības dažādām iedzīvotāju grupām, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izveidotā medijpratības materiālu datu bāze, ļoti daudzu nevalstisko organizāciju aktivitātes formālajā un neformālajā izglītībā, medijpratības integrēšana "Skola 2030" programmā. Taču jau pirms diviem gadiem veiktais BMIC pētījums ļāva secināt, ka Latvijā nav vienotas medijpratības stratēģijas, lielākā daļa finansējuma nāk no ārvalstu donoru, ne valsts kabatām, un nav viena šī jautājuma pārrauga[iv]. Tieši visaptveroša pieeja medijpratības mācīšanai visā sabiedrībā, kā to rāda Somijas piemērs[v], nāk roku rokā ar augstu sabiedrības noturību pret dezinformāciju un stabilu tradicionālo mediju lietojumu.[vi]

Jau minētajā 72 stundu bukletā vēl pirms informācijas par to, kam jābūt somā, uzsvērti pamatprincipi, kā izvairīties no dezinformācijas. Tas ir, valsts visaptverošās aizsardzības koncepts vairs nenozīmē tikai fizisku katra mūsu zemes centimetra aizsargāšanu, bet arī mūsu kognitīvās telpas drošību. Vai mēs spējam adekvāti izvērtēt un analizēt informāciju, vai izmantojam uzticamus avotus, vai izdarām faktos un zinātnē pamatotus spriedumus? Cik spēcīga ir mūsu digitālā higiēna (piemēri ar internetā izkrāptiem miljoniem neko labu neliecina)? Vai pietiekami un adekvātā veidā ar medijpratības iniciatīvām aptveram visjūtīgākās auditorijas, piemēram, minoritātes un seniorus? Cik visaptverošas ir mācību programmas "Skola 2030" ietvaros? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz ko būtu jāatbild.

Nepakļauties Krievijas naratīviem

Sociālie tīkli nenovēršami ir kļuvuši par vienu no galvenajiem informācijas un vienlaikus arī dezinformācijas avotiem. Mākslīgā intelekta rīku plašais pielietojums ir radījis jaunas bažas par to, kādus apmērus var iegūt sabiedrības tīšas maldināšanas apmēri. Tam klāt nāk pēdējo gadu laikā novērotais auditoriju nogurums no ziņām. Turklāt atsevišķas grupas, politiķi un citu valstu valdības tīši izmanto troļļus un botus, lai šķeltu un izplatītu melus. To mēs redzam arī Latvijā.

Sociālie tīkli mums ļauj ātri un emocionāli iesaistīties diskusijās, sašust un nosodīt. Piemēram, nesenais "skandāls" ap bērniem domāto grāmatu "Tur lejā". Desmitiem "recenzentu" sociālajos tīklos uz karstām pēdām metās izvērtēt grāmatu, kaut bija redzējuši ekrānuzņēmumus ar pāris citātiem, ne grāmatu kopumā. Grāmata nokļuva mediju dienaskārtībā. Te ir jautājums mums visiem – politiķiem, žurnālistiem, dažādu jomu ekspertiem, izglītotājiem, – cik lielā mērā mēs ņemam vērā lēmumu pieņemšanā šādus, dažkārt atsevišķu grupu tīši pastiprinātus "skandālus" sociālajos tīklos?

Mums vienmēr ir jāatceras, ka gan mūsu ienaidniekiem trešajās valstīs, gan arī konkrētiem spēkiem pašu mājās ir tīšs un apzināts mērķis polarizēt sabiedrību un to sašķelt, izmantojot emocijas raisošus naratīvus. Dažos gadījumos tīši, dažos neapzināti Krievijas propagandas vēstījumus par LGTBQ+, Stambulas konvenciju, imigrāciju un seksuālo audzināšanu izmanto arī vietējie Latvijas informatīvās telpas dalībnieki. Uz to nesen Stambulas konvencijas sakarā norādīja arī ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība).[vii]

Tomēr jāuzsver, ka ne vienmēr, jo īpaši runājot par puspatiesību vai sagrozījumu izplatīšanu, tās autoram ir tīši nodomi. Tā nesen pazīstamā vēstures grāmatu autora un skolotāja Valda Klišāna sašutumu un garu ierakstu "Facebook" profilā izpelnījās kāda bijušā Ārlietu ministrijas darbinieka pārspriedumi par vareno Kuršu valsti, ar ko dalījās teju tūkstotis cilvēku. Klišāns izskaidroja, ka valstiski veidojumi toreizējā Latvijas teritorijā nepastāvēja. Šis teju anekdotiskais gadījums demonstrē, cik nozīmīgs ir vispārējais sabiedrības izglītības līmenis, tai skaitā mūsu pašu vēstures zināšanas.

Ko darīt?

Augstāk minētais ļauj secināt vienu – arī Latvijā, tāpat kā Somijā, nepieciešama visaptveroša pieeja medijpratības apguvei un tai attiecīgi atvēlēts būtisks finansējums, nekļūstot atkarīgiem no ārvalstu donoriem un viņu dienaskārtības, kā tas bijis līdz šim. Galu galā jābūt kādam, kas ir par šo atbildīgs, jo krīzes gadījumā šobrīd neformālā koordinācija medijpratības īstenotāju vidū vairs nebūs pietiekama.

Tāpat ir jānodrošina nepārtraukta medijpratības un kritiskās domāšanas apguvei nepieciešamo materiālu atjaunošana un uzlabošana, reaģējot uz aizvien jaunu rīku ienākšanu informācijas telpā un arī aizvien jauniem dezinformatoru trikiem.

Tā kā līdz šim ir izskanējuši dažādi viedokļi par to, cik sekmīgi medijpratība integrēta "Skola 2030" ietvaros, Izglītības un zinātnes ministrijai būtu skaidri jāizstāsta, kas un kā tiek darīts.

Tas palīdzētu uzlabot ne tikai kopējo medijpratības stratēģiju, bet arī palīdzētu tām nevalstiskajām organizācijām, kuru rokās šobrīd pārsvarā ir skolotāju izglītošana šajā jomā.

Mums ir nepieciešama spēcīga mediju vide, kurā veiksmīgi darbojas visi – sabiedriskie, komerciālie un lokālie plašsaziņas līdzekļi. Straujā sociālo platformu attīstība ir mazinājusi mediju kā galvenā informācijas avota ietekmi. Taču, iespējams, vēl bīstamāka ir kāda cita tendence – apzināti, tīši uzbrukumi medijiem un konkrētiem žurnālistiem, cenšoties mazināt sabiedrības uzticēšanos šai nozarei kopumā. Tāpēc ir jo īpaši svarīgi, ka valstiskā līmenī tiek pausts atbalsts profesionālai un neatkarīgai mediju ekosistēmai, piemēram, arī tiesībsargājošajām iestādēm daudz stingrāk vēršoties pret tiem, kas īsteno mērķtiecīgus uzbrukumus žurnālistiem internetā.

Arī medijiem pašiem, protams, ir ļoti svarīgs uzdevums, atjaunojot sabiedrības uzticību – vairot profesionalitāti, stingri ievērot ētikas un citus pašregulācijas principus. Tāpat arī eksperimentēt ar visiem iespējamajiem rīkiem un platformām jaunu auditoriju sasniegšanā, jo ir skaidrs, ka Muhamedam, tas ir "TikTok" paaudzei, lielākoties nav nojausmas par kalna eksistenci.

Gatavībā "nebaltai dienai"

Noslēgumā stāsts no personīgās pieredzes. Postošās augusta vētras laikā pamatīgi cieta arī mans lauku ciems. Uz piemājas ceļa sagāzās koki, elektrības un telefonsakaru (arī interneta!) nebija vairāk nekā diennakti. Likās, kādam jāatbrauc un jānovāc koki. Taču visi "kādi" tai laikā nodarbojās ar ceļa, kas savieno mūsu ciemu ar rajona centru, atbrīvošanu, tur vētra bija sagāzusi simtiem koku. Ar kokiem uz piemājas ceļa bija jātiek galā pašiem.

Šis notikums dramatiski mainīja manu "kad notiks, tad reaģēšu" attieksmi un lika atcerēties jau mūsu folklorā minēto gatavību "nebaltai dienai" un pašas konkrēto atbildību. Pirmais, ko izdarīju, iegādājos radio ar baterijām, kas šādā krīzes situācijā var būt vienīgais informācijas avots. Ik pa laikam uzlādēju power banks, man ir lieli bateriju un sveču krājumi, kā arī mazās eiro banknotes makā. Tie ir pavisam mazi soļi un var izrādīties, ka "nebaltajai dienai", kas atnāks, būs nepiemēroti. Taču man patīk tas, ka šie gatavības jautājumi ik pa laikam ienāk manā prātā. Tāpat kā jautājumi par mūsu kopējās informācijas telpas noturību.

Laikam vislabāk šo stāvokli raksturo vārds "modrība". Novēlu to mums visiem!