To, cik ticama ir ziņa vai jebkurš cits mediju vēstījums, nosaka izmantotie avoti jeb tas, no kurienes nāk informācija. Nekritiski izvēloties avotus, ar informāciju viegli maldināt, dezinformēt vai iebiedēt.
Pildīt testu
Jānis Buholcs: Privātums sairst mūsu acu priekšā
Apziņa, ka cilvēku izseko, parasti ir nepatīkama. Ja uzraudzība ir totāla — katrs solis uzskaitīts, katra darbība piefiksēta, katra saruna ierakstīta —, tas rada pamatotu apdraudētības un neuzticēšanās sajūtu. Taču šāda izsekošana jau sen vairs nav zinātniskajā fantastikā tik dažādos veidos apspēlēta antiutopija. Digitālajā vidē tā ir realitāte, un neredzamība tai liek izskatīties mazāk biedējošai. Dažkārt uzraudzība ļauj cīnīties pret ļaundariem vai palīdz ierobežot koronavīrusa izplatību, bet visbiežāk tā prasti cenšas sūkt peļņu no mūsu ikdienas dzīves gaitām vai ar mums manipulēt.
Sabiedrībā vajadzība pēc kopīgas identitātes ir daudz augstāka nekā pēc informācijas. Saruna ar pētnieci par mūsdienu inteliģenci
Atšķirībā no Atmodas laika mūsdienās vairs nepastāv inteliģence, kurā ieklausās visa sabiedrība, tā intervijā Latvijas Radio stāsta neatkarīgā pētniece un uzņēmēja Olga Procevska. Šis ir laiks, kad par satura veidotāju var kļūt jebkurš. Sabiedrība ir sadalījusies ciltīs, un katrai no tām ir savas autoritātes. Mūsdienās autoritātēs klausās nevis tāpēc, lai iegūtu informāciju, bet lai atrastu kopīgu identitāti.
Pašcenzūra joprojām sastopama teju visos medijos; sabiedriskie mediji – visbrīvākie
Komercmediju darbiniekiem bieži vien nākas izdabāt īpašnieku un reklāmdevēju interesēm, bet reģionālajā presē žurnālists ir pārāk pietuvināts kopienai – tā uzskata Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne, asociētā profesore Anda Rožukalne, kura pētījusi pašcenzūru Latvijas medijos. Sabiedriskie mediji ir daudz brīvāki no pašcenzūras, tāpēc, lai mazinātu pašcenzūru, sabiedrībai jāsaprot, cik svarīgi ir neierobežot žurnālista darba brīvību. 
Informācijas telpā grūtāk atrast kvalitātes orientierus. Saruna ar pētnieku par medijiem 1986.gadā un šodien
Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts „Par Daugavas likteni domājot” 1986. gada 17. oktobrī laikrakstā „Literatūra un Māksla” bija drosmīgs un svarīgs pagrieziena punkts tālākajos Atmodas procesos. Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns intervijā Latvijas Radio pauda uzskatu, ka mūsdienās mediji izvēlas neitrālāku veidu, kā atspoguļot notikumus. Laikraksts “Literatūra un Māksla” savā laikā esot izmantojis iespēju izcelties uz virkni daudz pasīvāku mediju fona. Šobrīd gan mediji kļuvuši arī paviršāki, jo informācijas plūsma ir krietni intensīvāka.