Gleznošana kā stimuls eksistēšanai. Un, tā kā jāeksistē katru dienu, visas dienas paiet gleznojot, tā atzīst Zviedrijā dzīvojošais latviešu izcelsmes gleznotājs Laris Strunke.
Ārpus ētera
Turpinājums dejas kritiķu radošajai darbnīcai Islandē (par sākumu lasiet šeit), kad daudz spriests un rakstīts par laikmetīgo deju, ir došanās pie dejotājiem. Dienā, kad līst un retumis aiz mākoņiem pazib saule, ir brīnišķīga iespēja ielūkoties Islandes dejas kompānijas mēģinājumā, kur top laikmetīgās dejas izrāde „Un debesis pārvēršas par kristāliem”, tās pirmizrāde notiks 30.oktobrī.
Rudenīgi lietainajā Islandē ir patīkami tikties ar piecu valstu (Islandes, Zviedrijas, Dānijas, Igaunijas un Latvijas) laikmetīgās dejas kritiķiem, horeogrāfiem un dejas pedagogiem. Lai spriestu par kritiķa un laikmetīgās dejas mākslinieku attiecībām, radošie domātāji un arī es dodamies uz skaistu vietu Laugarvatnu, kur klusā Islandes dabas ieskautā nomaļā viesu namā var nodoties aizraujošām sarunām par to, kāpēc jārada, kāpēc jāveido horeogrāfija.
Padomāsim, kur līdz šim rādīta laikmetīgā deja? Visbiežāk mazos spēles laukumos neatkarīgajos teātros, VEF kultūras pilī, Dailes teātra Mazajā zālē, vēl uz „Noasa", arī brīvā dabā – tās ir vietas, kas man uzreiz nāk prātā laikmetīgās dejas sakarā. Taču oktobra sākumā laikmetīgā deja pirmo reizi tika rādīta Latgales vēstniecībā „Gors" festivālā „Jauna deja jaunā vietā". Risks? Vai atnāks kāds skatītājs? Atnāca.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
