Laima Slava: Deja jaunā vietā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Padomāsim, kur līdz šim rādīta laikmetīgā deja? Visbiežāk mazos spēles laukumos neatkarīgajos teātros, VEF kultūras pilī, Dailes teātra Mazajā zālē, vēl uz „Noasa", arī brīvā dabā – tās ir vietas, kas man uzreiz nāk prātā laikmetīgās dejas sakarā. Taču oktobra sākumā laikmetīgā deja pirmo reizi tika rādīta Latgales vēstniecībā „Gors" festivālā „Jauna deja jaunā vietā". Risks? Vai atnāks kāds skatītājs? Atnāca.

Es biju aculieciniece Rēzeknes un tās apkārtnes skatītāju saskarei ar laikmetīgo deju, kur Mazajā zālē  tika rādīta Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrāde „Un atkal par to pašu. I daļa" kopā ar grupu „Dzelzs vilks". Izrāde nav jauna, pirmizrādi tā piedzīvojusi pirms kādiem astoņiem gadiem, un jaunākās tendences laikmetīgajā dejā neiezīmē.

Lielākajai daļai Rēzeknes skatītāju šī bija pirmā sastapšanās ar laikmetīgo deju. Kā uzsvēra  kāda kundze no Balvu novada, „beidzot var baudīt kaut ko stipri modernu". Cita skatītāja atklāja, lai gan ar deju saistīta, laikmetīgo deju skatās pirmo reizi, tā likusi iedziļināties un domāt, un tas bijis grūtāk nekā cita veida izrādēs. „Jāpierod pie tādas mākslas, galvenais - ļauties". Arī kāds skolotājs no Līvānu novada atzina, ka pirmo reizi braucis uz kaut ko tādu, bijis interesanti un jautri, Vai ies citreiz, esot jāpadomā. Sastapu arī divas skatītājas, kuras jau spēja salīdzināt, citu Olgas Žitluhinas deju izrādi viņas bija skatījušās pirms gada citā pilsētā. Un viņu atziņa:

Jāredz viss. Ne tikai viena romantika."

Turpinot par romantiku, festivāla laikā es piedalījos nometnē „Jauna deja jaunā  vietā", kuras laikā praktiskas deju nodarbības mijās ar teorētiskām un pat filozofiskām lekcijām par dejas un kultūras  vēsturi, ko vadīja pedagogi no Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Latvijas. Kad mūsu grupai un arī deju pedagogiem jautāja, cik redzējuši klasisko baletu "Žizele", pacēlās visai maz roku, mēs video ierakstā skatījāmies un salīdzinājām jau laikmetīgāku „Žizeles" izrādi zviedru horeogrāfa Matsa Eka interpretācijā. Tas ir tikai viens piemērs, kā sekot dejas attīstībai.

Savukārt pēc rēzekniešu pirmās saskares ar laikmetīgo deju mūsu deju nometnes dalībnieku vidū (mēs bijām dažādi ar kultūras jomu saistīti ļaudis) izvērtās diskusija, ar ko vajadzēja sākt iepazīstināt. Vieni uzskatīja, ka vajadzējis parādīt ko šokējošu, tādu īsti mulsinošu izrādi, lai uzreiz saprot, citi, ka tas jādara palēnām un uzmanīgi, lai neaizbaidītu, lai pieradinātu skatītāju. Šķiet, „Gorā" notika šis otrais scenārijs - pamazām palēnām pieradināt, jo citā vakarā Lielajā zālē jau tika rādītas divas studentu laikmetīgās dejas izrādes gan ne pilnā skatītāju zālē, savukārt vakara izrāde „Tango līnijas" jau bija skatītāju pilna un izrāde tika uzņemta ar lielu patikšanu. Deja mainās un attīstās, skatītājiem jāpierod pie tādas mākslas, te es domāju ne tikai Rēzeknes skatītājus, bet arī rīdziniekus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti