Operācijas laikā raidījuma žurnāliste vairāk nekā četrus mēnešus strādāja šajā bērnudārzā par auklīti jeb par audzinātājas palīdzi, kam ir maza alga, un šādu darbinieku trūkst, tāpēc šo darbu dod teju ikvienam.
Un tā žurnālistei izdevās dokumentēt, kā bērnudārzā izturas pret bērniem – rausta, kliedz uz viņiem, pazemo.
Raidījuma žurnāliste dokumentēja neiecietību un bērnu pazemošanu, ja bērns neiederas pedagoga rāmjos.
Fiksēta regulāra bērnu raustīšana, strostēšana, nevis sarunas.
Tāpat ir redzēta pārspīlēta agresija, nespējot tikt galā ar situāciju.
Notiek bļaušana, draudi un, izrādās, draudi pat ar matemātiku.
Ģimenes psihoterapijas speciāliste Andrija Likova, komentējot šīs video liecības, secināja, ka tā ir gan fiziska, gan emocionāla vardarbība, “šāda komunikācija un reakcijas nav pieļaujamas, tā ir emocionāla vardarbība pret bērniem”.
Bērni tiek turēti ilgtermiņā lielos spriedzes apstākļos, un spriedzes apstākļos bērnu smadzenes nevar mācīties, nevar apgūt neko jaunu.
Turklāt piedzīvotā un redzētā vardarbība kļūst par paraugu, un cilvēki vēlāk skolā un jau pieaugušo vecumā turpina vardarbību, jo tā viņiem ir iemācīta, skaidroja Likova.
Un, ja viss tā turpinās, tas ir graujoši bērnu tālākai spējai mācīties, justies emocionāli labi un novērtētiem, atzīmē psihoterapeite. Sekas var būt gan uzvedības traucējumos, gan arī fiziski – bērni biežāk slimo.
Sīkie, nejēgas, sīkaļas, pinkšķi un mazie punduri – tie ir tikai daži no epitetiem, kas izskan gan aiz bērnu mugurām, gan publiski.
Par bērniem īsti audzinātājas neinteresējās, vien uzmanījās no diviem bērniem, kuri varot visu pastāstīt vecākiem.
“Cik es personīgi novēroju, ar bērniem individuāli tika runāts diezgan maz. [..] Audzinātājas nerunāja ar viņiem. Nemēģināja izprast, kādi tieši viņi ir,” stāstīja raidījuma žurnāliste – auklīte.
Kādā epizodē, kad auklīte jautāja divām audzinātājām, vai ar raudošo puiku nevajadzētu parunāt, audzinātājas atbilde bija, ka jārunā ar vecākiem, un vispār šādus bērnus vajagot “izslēgt no dārziņa, jo cilvēki stāv rindā uz dārziņu”.
Audzinātājas savā rīcībā problēmas īsti nesaskata. Viena no audzinātājiem savā rīcībā vainoja vadību, kas viņu nav iepazīstinājusi ar šo grupu un šiem bērniem, un vainīgi bērni, kas esot nevaldāmi un neaudzināti.
“Vajadzēja tomēr pastāstīt, kas notiek, cik mainījušies tur audzinātāji un ka grupa principā ir izlaista un ļoti nevadāma, to vajadzēja darīt zināmu,” uzskata audzinātāja.
Raidījums iepazīstināja ar safilmēto materiālu arī Rīgas 36. pirmsskolas izglītības iestādes direktori Ivetu Vitkovsku, kura iestādi vada kopš marta. Videomateriālus viņa komentēja izvairīgi – pedagogam jāreaģē profesionāli un reizēm ir jāpasaka arī stingrāks vārds, dažas epizodes gan nav pedagoģiskas, kad bērnu, piemēram, pazemo.
Bet no visa direktores teiktā var saprast, ka savu atbildību viņa šajās epizodēs neredz, tā vietā viņa ir vērsusies pret raidījumu Rīgas domē, aicinājusi arī vecākus sūdzēties Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā.
Bet arī raidījums videomateriālus ar aizdomām, ka tajos ir fiksēta emocionāla un fiziska vardarbība pret bērniem, nodeva Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kura uzsāka pārbaudi.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija norāda, ka sūdzības par pirmsskolas iestādēm ir regulāras un daudzas ar aizdomām par vardarbību.
“Fiziskas vardarbības kontekstā pēdējos gados esam fiksējuši tādu interesantu tendenci, kas padziļināti vēl nav pētīta, – bet ne tik daudz sišana vai varbūt tāda iekaustīšana, bet bērna paņemšana un sapurināšana. Tā ir fiziska vardarbība, kas varbūt neatstāj redzamas sekas zilumu un sasitumu veidā, bet jebkurā gadījumā pietiekami traumējoša bērnam, pietiekoši sāpīga tanī brīdī bērnam un absolūti nepieņemama,” klāstīja inspekcijas vadītājs Jānis Ābele.
Savukārt ar emocionālo vardarbību ir vēl grūtāk – “ir jārēķinās, ka ne vienmēr tas mazais bērns var pastāstīt šo informāciju. Un mēs arī esam ļoti piesardzīgi šajā ziņā, jo svarīgi ir arī šīs iztaujāšanas laikā netraumēt pašu bērnu, nenodarīt viņam pāri emocionāli ar to,” norādīja Ābele.
Savukārt psihoterapeite Andrija Likova pauda, ka ar bērnudārziem vēl sarežģīti ir tas, ka vecāki, iespējams, pat ko nojaušot, nesteidzas pret iestādi vai kādu pedagogu vērsties, jo bail, ka tas varot pavērsties pret viņa bērnu.
“Patiesībā tur netiek nekas no tā darīts, jo tas bērns ir palicis viens pats un, iespējams, ka viņš no tādas pieredzes, ja vecāki tā kā neuzdrošinās, nav gana drosmīgi, tad viņš iemācās to, ka viņam jātiek pašam galā ar tādu milzīgu stresu, ar ko viņi nevar tikt galā, un tas vienmēr atsaucas pēc tam emocionālajā dzīvē, attiecību dzīvē un arī tādā domāšanā par to, cik vērtīgs es esmu; vai, palicis viens ar savām grūtībām, to arī iemācās, ka tā ir tā kā norma – būt vienam ciešanās,” skaidroja Likova.
Un psihoterapeite aicina vecākus tomēr nepalikt malā:
“Es gribu iedrošināt vecākus, var iet un kaut ko mainīt un runāt par bērna robežām, par bērna vajadzībām, par bērna labākajām interesēm, draudzīgā veidā sakot, vai es varu kaut kā iesaistīties, vai es kaut kā varu palīdzēt, es redzu, ka man bērns pārdzīvo, varbūt ir kaut kas, kur es kā vecāks varu līdzēt. Tātad attīstīt arī šo veselīgo sistēmas modeli, kad sadarbojas vecāks, audzinātājs, bērnudārza vadība un ir iespēja kaut kā to mainīt un risināt, negaidīt, kad tās sekas būs tik lielas”.
