Sadaļas Sadaļas

Miljards kanalizācijā. Speciālistu trūkums ūdenssaimniecībā draud kļūt kritisks

Turpinot analītisko sižetu ciklu “Miljards kanalizācijā”, šoreiz stāsts par speciālistu trūkumu ūdenssaimniecībās. Pašlaik daudzi ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumi turas uz ilggadējo un pieredzējušo darbinieku pleciem. Jaunus atrast ir grūti, un ir bažas, ka nākotnē tas būs vēl sarežģītāk. Daļa no problēmas ir pašvaldību nesakārtotās ūdenssaimniecības, kurās šos pakalpojumus sniedz pārāk daudzi uzņēmumi. Turklāt Latvijā ir maz iespēju kādu no ūdenssaimniecībās nepieciešamajām kvalifikācijām apgūt vidējā profesionālā līmenī, bet augstākajā līmenī studentu skaits ir kritiski zems.

ĪSUMĀ:

  • Ūdenssaimniecību uzturēšanā vajadzīgi dažāda līmeņa speciālisti.
  • Latvijā apmāca augstākajā līmenī, bet trūkst faktiski strādājošo profesionālās izglītības.
  • To apliecina Bauskā: tuvāko 6 gadu laikā daļa speciālistu ies pensijā, bet jaunu cilvēku nav.
  • Dažviet problēmas sagādā pašvaldībās sadrumstalotie pakalpojuma sniedzēji.
  • Mazās pašvaldības balstās uz “zelta rokām”. Pat izmanto neatbilstošu tehniku.
  • Lai risinātu problēmu, mudina celt profesijas prestižu un radīt izglītības iespējas.
  • Tāpat svarīgi ir pašvaldībās centralizēt ūdenssaimniecības pakalpojumus.
  • Tuvākajos gados vajadzēs vismaz 400 jaunu speciālistu.

Miljards kanalizācijā. Speciālistu trūkums ūdenssaimniecībā draud kļūt kritisksPaula Dēvica

“Tagad mums vienu cilvēku vajag, ielikām sludinājumu, bet neviens jau nenāk. Saproti – nenāk,” saka SIA “Kuldīgas ūdens” vadītājs Andris Kļaviņš. “Visi iet atvaļinājumā, vasarā vajadzētu vienu cilvēku atrast. Un vajag cilvēku, kam ir strādīgas rokas, laba veselība un laba sirds. Tās ir trīs lietas, kas nepieciešamas ūdenssaimniecībā.”

Ūdenssaimniecībās trūkst kvalificētu darbinieku, un tas nozīmē, ka vietām pakalpojums zaudē kvalitāti, turklāt reizēm vairāku cilvēku darbu dara viens darbinieks. Ir pašvaldības, kas tiek galā samērā labi, optimizējot resursus jeb izveidojot vienu ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju, kas apkalpo visu novadu. Taču dažviet šādu uzņēmumu ir daudz par daudz, kas nerada ticību, ka pakalpojums tiek sniegts kvalitatīvi.

“Tur ir vesela virkne ar profesijām, sākot no santehniķiem, kas apkalpo ēkas un ūdensvadus. Bet viņš nav pliks santehniķis, kas atnāk un nomaina krāniņu. Viņš ir plaša profila santehniķis, viņš redz arī to situāciju, kāda ir zem zemes,” paskaidro “Kuldīgas ūdens” vadītājs. “Tātad viss sākas no tām rorēm, no tām caurulēm, ko esam zemē ielikuši, no to kvalitātes. Tad ir specializēto mašīnu vadītāji, visdažādākās mašīnas – sākot no asenizācijas mašīnām, beidzot ar lielajām hidrodinamiskajām mašīnām, kuras ir ļoti dārgas, un tās ir prasmīgi jāekspluatē. Tev ir jābūt tikpat izglītotam, kā tam ražotājinženierim – tikko tu nevari to pienācīgi apkalpot, tad tā detaļa iziet no ierindas, un atkal ir vajadzīgi lieli līdzekļi, lai to atjaunotu, bet parasti jau to līdzekļu nevienam nav.”

Profesijas zemais prestižs jaunos nevilina

Ūdensapgādes un kanalizācijas speciālistus Latvijā apmāca augstākajā līmenī, piemēram, Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU). Absolventu skaits šajās programmās ir kritiski zems, un ar to, protams, nepietiek, atzīst Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas vadītājs Sandis Dejus.

“Tas ir viens jautājums, ar ko asociācija un biedrība aktīvi strādā – aktualizēt atbildīgajās institūcijās jautājumu par speciālistu trūkumu. Un ne tikai ūdenssaimniecības nozarē, bet arī vides aizsardzības nozarē, kur atbilstošu speciālistu sagatavošana notiek tikai augstākajā līmenī, kas ir universitātes un augstskolas, kur sagatavo inženierus, kas ir augsta ranga potenciālie darbinieki atsevišķos uzņēmumos.

Bet faktiski strādājošus profesionālās izglītības absolventus, kas saistīti ar vides aizsardzību, notekūdeņu attīrīšanu un dzeramā ūdens sagatavošanu, neizglīto Latvijā.

Un tas ir tas, ko mēs redzam mazajās pašvaldībās, – vienkārši nav tur cilvēku,” norāda Dejus.

Taču speciālistu trūkst ne vien mazajās pašvaldībās, bet praktiski visā Latvijā. Dažviet problēma ir aktuālāka, jo novadā ir nevis viens vai divi ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu sniedzēji, bet daudz vairāk. Piemēram, Bauskas novadā katrā pagastā ir savs uzņēmums – kopā to ir deviņi.

“Vēsturiski veidojās tā, ka lielākajā daļā pašvaldības pagastu vēl pirms iepriekšējās reformas laika posmā no 2004. gada līdz 2010. gadam ERAF [Eiropas Reģionālās attīstības fonda] projekta ietvaros rekonstruēja vecās padomju laiku attīrīšanas iekārtas. Līdz ar to palika tā, ka katrā pagastā pārvalde ar saviem tehniskajiem darbiniekiem palika kā pakalpojuma sniedzēji,” iemeslus skaidro Bauskas novada administrācijas Saimnieciskās nodaļas vadītājs Jānis Feldmanis.

Daudz ūdenssaimniecību ir arī citos novados – uz to pērn norādīja arī Valsts kontrole. Pašvaldības revidentiem skaidroja, ka vairāki pakalpojumu sniedzēji, kas izkaisīti pa novada pagastiem, spēj ātrāk reaģēt uz avārijām. Taču kontrole secināja, ka nelielais avāriju skaits neattaisno šādu nepieciešamību. Bauskas domes pārstāvis Jānis Feldmanis stāsta, ka pašlaik idejas līmenī tiek apspriesta iespēja ūdenssaimniecības pakalpojumu centralizēt pēc pašvaldību vēlēšanām un Bauskas novada robežu paplašināšanās. Bet – vai tas nesīs rezultātus, par to pārliecības nav.

“Galvenais šobrīd ir sekot līdzi regulāri, veikt regulārās apkopes iekārtām un nodrošināt to ekspluatāciju,” uzsver Feldmanis. “To esošie tehniskie darbinieki dara un izdara. Bet jaunāki neviens mēs nepaliekam. Un šobrīd mēs vēl īsti to nejūtam, bet

tuvāko sešu gadu laikā varētu būt problēmas, ka vecie aiziet pensijā un jaunu cilvēku nav.

Nav tas prestižākais amats. Visi skatās uz IT jomu, uz banku jomu, bet kārtīgs meistars, amatnieks, santehniķis, elektriķis vai celtnieks – tās diemžēl nav tās populārākās profesijas,” viņš secina.

Mazās pašvaldības balstās uz “zelta rokām”

Vēl sarežģītāk ir mazākās pašvaldībās. Interesanta situācija ir Baltinavas novadā. Tur asenizācijas pakalpojumu jeb kanalizācijas tvertņu izsūkšanu un nogādāšanu attīrīšanā spiesti veikt novada cilvēki ar neatbilstošu tehniku.

“Kā jau likumi nosaka, saistošajos Baltinavas domes noteikumos ir iekļauta atsevišķa nodaļa par prasībām asenizatoriem, kuri var sniegt šo pakalpojumu iedzīvotājiem,” stāsta domes izpilddirektors Jānis Bubnovs. “Uz doto brīdi neviens pakalpojumu sniedzējs nav pieteicies. To dara atsevišķas fiziskas personas, kurām tās mucas ir. Bet, ja skrupulozi pieiet tai likumdošanai, tad viņas neatbilst tām prasībām, lai varētu pārvadāt notekūdeņus,” viņš atzīst.

Tātad kanalizāciju novadā izved iedzīvotāji, kuriem ir saglabājusies vecā asenizācijas tehnika. Pašvaldībā cer, ka, pievienojoties Balvu novadam, pakalpojumu sniedzējs tiks atrasts, jo arī blakus pašvaldībās esot šāda pati problēma. Tas nozīmē, ka par šī pakalpojuma kvalitāti īsti neviens neatbild. Mazajos novados vairāk izjūt arī cilvēku trūkumu.

“Šobrīd diemžēl tā situācija attālākajās mazajās pašvaldībās ir tāda, ka to dara emulatori jeb multifunkcionālie cilvēki, kas strādā pašvaldībā.

Kas ir gan notekūdeņu speciālists, gan siltumapgādes speciālists, gan kapu sargs, gan atkritumu šķirotājs – visas komunālās saimniecības lietas viens cilvēks dara,” norāda Ūdenssaimniecību asociācijas vadītājs Sandis Dejus. “Mūsuprāt, tas nav risinājums, vismaz ilgtspējīgs visnotaļ ne. Ir nepieciešama kaut vai minimāla zināšanu bagāža un teorija, lai varētu pilnvērtīgi darboties ar notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Tas ir process, kur iesaistīta bioloģija, kur ir jāzina procesi, kas notiek šajā reaktorā, nevis vienkārši piespiežot zaļo vai sarkano podziņu.”

Pašvaldībās jautājuma risināšanā saredz vairākas lietas, kas jāpaveic. Pirmkārt, jāceļ profesijas prestižs un jārada vairāk iespēju, kur apgūt vajadzīgās zināšanas, piemēram, izveidojot mācību programmas vidējās profesionālās izglītības iestādēs. Otrkārt, jācentralizē ūdenssaimniecības pakalpojums pašvaldībās, kur tas līdz šim nav izdarīts, kā Bauskā. Tam piekrīt arī Dejus.

“Mēs ceram, ka spēsim nodrošināt minimālo inženieru skaitu, jo uz katru mazo saimniecību mēs to neizdarīsim. Līdz ar to, ja mēs veidojam centralizāciju, mēs iegūstam speciālistus, kuri redz, kas notiek ne tikai lielajās pilsētās, bet arī piegulošajos mazajos ciematos,” viņš uzskaita potenciālos ieguvumus. “Otrkārt, mēs iegūstam arī kaut kādu finanšu kapacitāti, kaut vai aizņēmumu veikšanai bankās, lai veiktu kādus atjaunošanas darbus. Jo tas, ko mēs redzam uzņēmumos, kuri pārņem novadā esošās mazās saimniecības, ka situācija ir ļoti dramatiska. Tajās mazajās saimniecībās diemžēl ir ļoti daudz problēmu. Un  nepieciešamais investīciju apjoms varētu būt gana iespaidīgs – arī simtos miljonu eiro.”

Šādus lēmumus var pieņemt tikai pašvaldības, līdz ar to var cerēt, ka tas notiks pēc novadu reformas.

Tuvākajos gados vajadzēs vismaz 400 jaunu speciālistu

Vidējais darbinieku vecums ūdensapgādes un kanalizācijas nozarē ir virs 50 gadiem, un tas ik gadu pieaug. Tāpēc tuvākajā laikā būtu jāpiesaista vismaz 400 jaunu speciālistu, lai nākotnē būtu, kas šajā nozarē strādā. Ūdenssaimniecību asociācija sākusi sarunas gan ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), gan Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) par iespējām veidot modulāras studiju programmas, ko īstenot vairākās profesionālās izglītības iestādēs. Tiek apspriesta arī iespēja pārskatīt mācību finansēšanas modeli, lai pasniedzēji būtu pienācīgi atalgoti un būtu nauda arī jaunu mācību materiālu izveidei un iekārtu iegādei. Valsts izglītības satura centrā (VISC) informē, ka

šobrīd notiek darbs pie divām programmām, kurās apmācīs vides speciālistus.

Tās būs pieejamas no nākamā mācību gada. Taču daļēji speciālistiem nepieciešamo jau varot apgūt.

“Šobrīd Olaines Tehnoloģiju koledža piedāvā šādas kvalifikācijas, Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums piedāvā šādas kvalifikācijas,” uzskaita VISC pārstāve Sarmīte Valeine. “Ja no nozares puses ilgtermiņā būs paplašinājums, tad, protams, varēs īstenot vēl vairākas – arī Daugavpils Būvniecības tehnikumam, arī Smiltenes tehnikumam ir iespēja īstenot šādus speciālistus. Arī privātās izglītības iestādes to var – saturs ir izstrādāts, būs ar nozari saskaņots.”

Arī augstāko izglītību šai nozarē var iegūt vairākās augstskolās un universitātēs, taču par šīm programmām studentu interese nav tik liela kā, piemēram, par studijām sociālajās zinātnēs vai informācijas tehnoloģijās. Par to, kā piesaistīt vairāk studentu, sola domāt VARAM.

“Jāsaprot, ka tā ir savā ziņā cilvēka izvēle, kādu profesiju vai nodarbošanos izvēlēties,” saka VARAM valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola. “Tas, ko mēs pārspriedām – gan no nozares puses, gan ministrija varētu iesaistīties un vest pārrunas ar mācību iestādēm, mēģinot saprast, kas tad motivē vai nemotivē pieteikties un kā šo procesu padarīt interesantāku studētgribētājiem, jo vairākās mācību iestādēs ir izveidotas īpašas programmas šāda veida speciālistu apmācībai. Vienlaikus nav īsti pieprasījuma, un atsevišķās programmās ir grūtības nokomplektēt pilnu grupu.”

Pagaidām skaidras atbildes par to, kā izvairīties no situācijas, ka speciālistu trūkums ūdenssaimniecībās būs tik liels, ka ietekmēs iespējas šo pakalpojumu kvalitatīvi saņemt, vēl nav. Taču nozarē cer, ka ar ūdenssaimniecību apvienošanu un izglītības iespēju paplašināšanu problēmu varētu risināt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt