Sadaļas Sadaļas

Miljards kanalizācijā. Kāpēc ar dāsno Eiropas naudu Latvijas notekūdeņu sistēmām nepietiek

Kanalizācijas sistēmas pilnveidē Latvijā kopš jaunās tūkstošgades sākuma iztērēts aptuveni miljards eiro – lielākoties Eiropas fondu naudas. Lai arī situācija pēdējo 20 gadu laikā ir krietni uzlabojusies, notekūdeņu apsaimniekošanā joprojām ir problēmas. Piemēram, Valsts kontrole pērn revīzijā secināja, ka nav zināms, kur paliek 74% to notekūdeņu, ko iedzīvotāji apsaimnieko paši, proti, uzkrāj tvertnē un izved vai attīra lokāli. Cik liela daļa no tiem tiek attīrīti, varam tikai minēt. Taču dažviet ir pazīmes, ka vismaz daļa no tiem neattīrīti nonāk dabā. Kāpēc dāsnā Eiropas nauda tā arī nav spējusi atrisināt daudzas kanalizācijas problēmas?

ĪSUMĀ:

  • Neattīrīti notekūdeņi atstāj paliekošas sekas dabā.
  • Lokālās kanalizācijas sistēmas neuzrauga.
  • Par kanalizācijas noplūšanu dabā soda reti.
  • Centralizētā sistēma ir, bet daudzi to nevēlas izmantot.
  • Labākie risinājumi – pašvaldību atbildība.
  • Vēl vajag daudz naudas, bet Eiropa to vairs nedos.
  • Ministrija: Visticamāk, būs jāpalielina tarifi, lai varētu sistēmu uzturēt.

Miljards kanalizācijā. Kāpēc ar dāsno Eiropas naudu Latvijas notekūdeņu sistēmām nepietiekPaula Dēvica

Engure ir viena no apdzīvotām vietām, kur pavisam nesen veiktā pētījumā divās ciema akās atklāts bioloģiskais piesārņojums – atrastas E.coli baktērijas jeb zarnu nūjiņas. Šādu ūdeni nevārītu uzturā lietot nedrīkst. Vienu no šīm saimniecībām Graudu ielā Latvijas Radio apmeklē kopā ar novada domes priekšsēdētāja vietnieku Andri Kalnozolu ("Tēvzemei un brīvībai"/LNNK).  “Dzeršanai pērkam pilsētā, zupai – no avotiņa,” saka satiktā saimniece. Traukus gan mazgājot akas ūdenī, laistot arī dārzu. 

Engures ciema akās piesārņojuma līmeni mērīja Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra projektā “LIFE GOODWATER”.

“Engurē četrās vietās mērījumi tika veikti,” stāsta projekta satura vadītāja Linda Fībiga. “Bet, ja taisītu plašāk, tad varētu visur kur tās baktērijas atrast. E.coli baktērijas norāda uz fekālo piesārņojumu.”

Bioloģisko piesārņojumu gruntsūdeņos rada nepiemēroti apsaimniekotas lokālās kanalizācijas sistēmas – krājtvertnes, septiķi un lokālās attīrīšanas iekārtas. Tādas ir aptuveni 60 procentiem ciema iedzīvotāju.

Lokālās sistēmas neviens neuzrauga

Šo iedzīvotāju vidū ir arī stāsta sākumā satiktā Graudu ielas mājas saimniece. “Izvedamā,” viņa saka par savu kanalizāciju, “kā jau visiem Engurē. Kā lielākajai daļai.” Cik bieži ved ārā, esot grūti pateikt. “Ārkārtīgi bieži nē. Pēc nepieciešamības. Mēs jau divi tikai te dzīvojam.”

Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) aplēsēm,

decentralizēta kanalizācijas sistēma ir vairāk nekā piektajai daļai Latvijas mājsaimniecību.

“Latvijā vēl aizvien ir tādas vietas pilsētu teritorijās un aglomerāciju teritorijās, kur nav iespējams nodrošināt centralizēto pakalpojumu un notekūdeņi tiek apsaimniekoti decentralizēti, izveidojot septiķus, uzkrāšanas tvertnes vai vietējās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas,” skaidro Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Sandis Dejus. “Viennozīmīgi divos no trim gadījumiem – septiķu un attīrīšanas iekārtu gadījumā – šis attīrītais vai daļēji attīrītais notekūdens nonāk augsnē. Degradējoties vai daļēji degradējoties – par to pētījumu Latvijā šobrīd ir maz.”

Situācija pašvaldībās atšķiras. Jo blīvāk apdzīvota teritorija, jo vairāk mājsaimniecību pakalpojumu saņem centralizēti. Jo tālāk no pilsētām un novadu centriem, jo vairāk lokālo iekārtu. Problēma, ko pērn konstatēja arī Valsts kontrole, ir tā, ka līdz šim netika veikta šo sistēmu uzskaite. Līdz ar to nebija zināms, cik un kādas iekārtas mājsaimniecībās ir, kā arī – vai tās atbilst noteiktām prasībām.

Tātad nav iespējams izsekot, vai mājsaimniecības, kuru kanalizācija ieplūst krājtvertnē, to izved pietiekami bieži.

“Mūsu saistošajos noteikumos ir noteikts, ka līdz šī gada beigām cilvēkiem, ja viņu decentralizētā kanalizācijas sistēma neatbilst prasībām, tā ir jāsakārto. Tā, lai nebūtu nosūces, lai visi šie izdalījumi nenonāk dabā,” stāsta Baltinavas domes izpilddirektors Jānis Bubnovs. Viņš gan atzīst, ka reģistrēšanās nenotiek tādā tempā, kā gribētos: “Covid-19 situācija arī mūs ierobežo – necenšamies staigāt pa mājsaimniecībām un pārbaudīt.”

Arī Baltinavas novads to redz kā problēmu, ka daļa iedzīvotāju neved kanalizāciju uz iekārtām, bet izlaiž to dabā.

“Protams! Protams, tā ir pie mums, tā ir arī citos novados,” saka Bubnovs. “Protams, tiem, kuriem ir sausās tualetes, tur ir jārēķinās, ka noteikti neviens tās neved. Tur, kur ir krājtvertnes, tie sūknē ārā un daļa atved. Pārējie, visticamāk, aizved uz lauksaimniecības zemēm.”

Pašvaldībās atzīst, ka saņem iedzīvotāju sūdzības par kanalizācijas noplūšanu dabā. To ir vienkārši pamanīt pēc specifiskās smakas. Iedzīvotājus pagaidām par šādām darbībām soda reti, kaut arī vairāku vietvaru pārstāvji uzskata, ka tieši sodi šādas darbības varētu apkarot. Sūdzību izskatīšana par komunālo notekūdeņu noplūdi dabā ir pašvaldību kompetencē, tomēr tās saņem arī Valsts vides dienestā.

Daugavpils reģionālās pārvaldes Piesārņojuma kontroles sektora vadītāja Guna Novika stāsta, ka pērn saņemtas 79 sūdzības par šādu pārkāpumu, šogad – 16. “Analizējot datus par 2020. gadu, redzam, ka apstiprinājās vidēji katrs trešais ziņojums, kas saistīts ar neatbilstošu notekūdeņu apsaimniekošanu. Neattīrītu notekūdeņu radītais piesārņojums ne vienmēr ir uzreiz pamanāms, tomēr tas atstāj paliekošas sekas vidē.

Tas ietekmē gan virszemes ūdeņus, gan gruntsūdeņus, viennozīmīgi pasliktinot to kvalitāti,” saka eksperte.

Gruntsūdeņu kvalitāte Latvijā nav plaši pētīta, taču iedzīvotājiem, kuri sadzīvē izmanto akas ūdeni, ir vēlams to ik pa laikam pārbaudīt.

Savukārt virszemes ūdeņus uzrauga Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā. Lai arī gadu gaitā lokāli apsaimniekotās kanalizācijas noplūdes dabā ir krietni samazinājušās, tā joprojām ir problēma, skaidro Iekšzemes ūdeņu departamentā. 

“Ja nepieslēgto sistēmu problēma ir koncentrētā veidā, tas beigu beigās atspoguļojas ūdens kvalitātē dabas ūdeņos,” norāda departamenta pārstāvji Linda Fībiga un Jānis Šīre. “Ilgstoši nonākot šiem neattīrītiem notekūdeņiem upēs un ezeros, mēs varam novērot mirušās zonas ar ievērojami pasliktinātu skābekļa līmeni, ievērojami paaugstinātām barības vielām, un notiek strauja šo ūdenstilpju ekoloģiskās kvalitātes degradācija.”

Precīzākus datus par to, cik daudz kanalizācijas nopludinām dabā, uzzināsim gada beigās, kad visām lokālajām kanalizācijas sistēmām būs jābūt reģistrētām. Ministru kabineta noteikumi paredz: ja šādas sistēmas netiek pienācīgi apsaimniekotas, piemēram, krājtvertne pietiekami bieži izvesta, tad iedzīvotājs jāpieslēdz centralizētai sistēmai līdz 2023. gada beigām. Protams, ja pieslēgšanās ir iespējama.

Kā pieslēgt tos, kuri negrib?

Vēl deviņdesmitajos gados iedzīvotāji par kanalizācijas apsaimniekošanu daudz nedomāja. Daudzviet bija piemājas ķemertiņi vai pašiem savas krājtvertnes, kuru saturu tolaik ļaudis neizveda. Kad akas pārplūda, notekūdeņiem ļāva noplūst turpat pļavā vai piemājas grāvī. Bet sausajos ķemertiņos viss vienkārši krājās un sūcās gruntsūdeņos.

Tos laikus spilgti atceras SIA “Kuldīgas ūdens” valdes priekšsēdētājs Andris Kļaviņš. “Man jau 19 gadi maijā būs, kopš es šeit strādāju. Domāju, ka ātri dabūšu uzņēmumu uz kājām un aiztīšos,” viņš nosmejas. “Domāju, ka šeit būs ļoti viegli. Bet tas viss aizlaistais, tas viss saburbējušais….. tās nekonsekvences starp to, kas tiek deklarēts un kas notiek dabā, ir divas pilnīgi dažādas lietas.”

Kad Latvija 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā (ES), šī sistēma bija jāsakārto, un tam saņēmām daudz naudas no Eiropas fondiem. Latvijas zemē gadu gaitā ieraktas miljoniem vērtas centrālās kanalizācijas sistēmas maģistrāles.

“Ir centralizēts pakalpojums un decentralizēts pakalpojums. Tas ir saistīts gan ar kanalizāciju, gan ar ūdensapgādes procesiem,” skaidro Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas vadītājs Sandis Dejus. “Skatoties uz šiem abiem pakalpojumiem, patērētājam draudzīgākais, ērtākais, lētākais un videi draudzīgākais risinājums ir centralizēts pakalpojums. Dzeramā ūdens gadījumā kāds cilvēks jūsu vietā sagatavo ūdeni jums, pārbauda tā kvalitāti un atbild par pakalpojumu, un nodrošina kvalitatīvu dzeramo ūdeni jūsu krānā. Par notekūdeņiem tieši tas pats – kāds jūsu vietā notekūdeņus savāc, attīra un aizvāc no jūsu dārza, no jūsu saimniecības.”

Visnaskāk centrālajām sistēmām pieslēdza daudzdzīvokļu mājas un jaunbūves. Bet vecāku māju īpašnieki to darīt nesteidzās visbiežāk finansiālu apsvērumu dēļ.

Šodien tas var izmaksāt vairākus simtus līdz vairākus tūkstošus eiro atkarībā no attāluma līdz centralizētajam kanalizācijas tīklam un dažādiem citiem faktoriem, skaidro SIA “Kārsavas namsaimnieks” pārstāvis Imants Lustiks.

“Pie visām mājām tā jau ir iekšējā teritorija, ir sarežģīti. Tur ir būves, tur ir daudz rokamā ar rokām, kur ar tehniku vispār nevar tikt, atjaunošanas darbi. Tas viss atkarīgs no tā, ko gala rezultātā cilvēks grib redzēt,” viņš norāda.

Lielākās pilsētas, turīgās un blīvi apdzīvotās pašvaldības veiksmīgi pieslēgušas centralizētajām sistēmām lielāko daļu iedzīvotāju. Tomēr ES direktīvas noteiktajiem rādītājiem pilnībā neatbilst lielākā daļa Latvijas apdzīvoto vietu. Tā prasa vismaz 95% pieslēgumu mazākās un vidēja izmēra apdzīvotās vietās, bet lielajās pilsētās – Rīgā un Daugavpilī – vismaz 98% (pērn Rīgā bija virs 92% pieslēgumu, Daugavpilī – ap 90%). Pašvaldībās, kur tas ir ekonomiski pamatoti, šo tīklu turpina paplašināt.

“Tā prioritāte pamatā ir bijusi kanalizācija. Tā ir mūsu sasāpējusī problēma, kas veiksmīgi tiek pēdējos gados risināta,” stāsta Mārupes komunālo pakalpojumu izpilddirektore Dace Šveide. “Protams, investīcijas ir milzīgas. Šajā periodā ieguldīsim vēl 20 miljonus, lielāko daļu kanalizācijā, un lielākā daļa būs Kohēzijas fondu atbalsts. Novads mūs paralēli atbalsta, līdzfinansē projektus, un paši ņemam kredītus.”

Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) datiem, Mārupē centralizētais kanalizācijas tīkls pieejams 76% mājsaimniecību. Pērn tam bija pieslēgušās mazliet vairāk par pusi no mājsaimniecībām, kuras to var darīt. Taču šis procents strauji aug – iedzīvotāju interese ir liela, jo pieejams pašvaldības līdzfinansējums līdz 2500 eiro privātpersonai. Liela iedzīvotāju interese par pieslēgšanos bijusi arī Kuldīgā – tur centrālajam tīklam pieslēgti vairāk nekā 88% iedzīvotāju, kaut arī līdz šim iedzīvotāji to apmaksāja no sava maka.

“Tad, kad gāja projekts, ja raka kādu ielu – vienu, divas, pat piecas vienlaicīgi – es pie katra cilvēka gāju,” atceras “Kuldīgas ūdens” vadītājs Andris Kļaviņš. “Teicu katram cilvēkam – tagad, kad iet garām projekts, pievienoties tev izmaksā 1000 eiro. Tad, kad projekts būs pagājis garām, tas tev izmaksās 3000 eiro, lai atkal kaut ko tur [raktu].. un neviens jau tev neļaus jaunuzbūvētu ielu lauzt augšā.”

Šobrīd arī Kuldīgā pieņemts lēmums par līdzfinansējumu aptuveni 2500 eiro apmērā.

Bet daudzās pašvaldībās ar iedzīvotāju motivēšanu pieslēgties sistēmai iet grūti.

Piemēram, Skrīveros no 900 mājsaimniecībām kanalizācijai pieslēgtas vien 133. Tie ir aptuveni 30% no tām, kuras to varētu darīt.

“Ņemot vērā, ka ir vēsturiskā apbūve, ir salīdzinoši daudz veco māju un īpašnieki ir gados veci cilvēki. Viņiem daudziem varbūt nav tādas naudas, lai to varētu sakārtot, pat ja viņi to gribētu,” pieļauj SIA “Skrīveru saimnieks” valdes loceklis Aigars Sprudzāns. “Un ir daļa, kuri varētu to atļauties, bet uzskata, ka viņiem tāpat ir labi un neies ieguldīt līdzekļus priekš kaut kā,” viņš piebilst.

Šos kā galvenos iemeslus min arī citās pašvaldībās. Tikmēr nozares ministrijā saka: meklēt labākos risinājumus ir pašvaldību atbildība.

“Tās ir tuvāk iedzīvotājiem un labāk saprot šīs vajadzības,” paskaidro VARAM valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola. “Vai tas ir līdzfinansējums vai kas cits, piemēram, atbrīvojumi no nekustamā īpašuma nodokļa kādu periodu vai citi atbalsta veidi. Valsts no savas puses mēģina panākt, ka ir pēc iespējas plašāks pārklājums pilsētu teritorijās, kur tas ir ekonomiski pamatoti.”

Arī par iedzīvotāju informēšanu un izglītošanu jārūpējas pašvaldībām un ūdenssaimniecībām. Pagaidām ar to daudzviet nesokas pārāk raiti, taču vietvarās cer, ka cilvēku izpratne ar laiku mainīsies.

Eiropa naudu vairs nedos

Šobrīd Latvijā kanalizāciju apsaimniekot protam nesalīdzināmi labāk nekā pirms 20 gadiem un neattīrīti vai daļēji attīrīti notekūdeņi dabā nonāk daudz retāk nekā tolaik. Bet, neskatoties uz to, paveikta tikai puse no darba. Ūdenssaimniecību sakārtošanā vēl jāiegulda ļoti daudz naudas, piemēram, attīrīšanas iekārtu atjaunošanā un tīklu rekonstrukcijā, skaidro Ūdenssaimniecību asociācijas vadītājs Sandis Dejus.

“Protams, esam ieguldījuši pat vairāk nekā miljardu eiro sistēmās. Tas ir plats, bet ne pietiekami garš solis, lai mēs nonāktu līdz pilnībā sakārtotām ūdenssaimniecībām.

Šobrīd nākotne krāsojas gana skumja vai dramatiska tā dēļ, ka tuvāko gadu laikā ūdenssaimniecībās netiek plānotas plašas investīcijas vai atbalsts no Eiropas Savienības,” secina Dejus.

Pēc viņa teiktā, būtu nepieciešams vēl vismaz miljards. Pēc VARAM aprēķiniem – vismaz 800 miljoni. Taču līdz 2027. gadam plānots ieguldīt mazāk nekā 100 miljonus eiro.

“Tas periods, kad dāvinātas naudas veidā varēja visu atrisināt, ir garām. Lielie ieguldījumi ir veikti. Šobrīd ir jāveic sistēmu uzturēšana, atjaunošana. Vajadzības ir.

Visticamāk, būs pakāpeniski jāpalielina tarifi, lai varētu šo sistēmu uzturēt,” atzīst VARAM valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.

Tātad ūdensapgādes un kanalizācijas apsaimniekošanas tarifi drīzumā pieaugs. To apstiprina arī Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijā. Ar esošajiem līdzekļiem ūdenssaimniecības pakalpojumu attīstība nav iespējama.

ES direktīvas šīs jomas sakārtošanu prasa jau sen. Kopumā valstī rādītājus sasnieguši neesam. Par prasību neizpildi lielajās pilsētās Latvija saņēmusi divus Eiropas Komisijas brīdinājumus, tāpēc līdz šim un arī turpmāk kanalizācijas sistēmas uzlabošanā ieguldīs tikai apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu virs 2000. Tātad finansējumu nesaņems gan tādi mazie novadi kā Baltinava, gan apdzīvotas teritorijas lielākos novados, piemēram, Engures ciems Engures novadā. Līdz ar to mazajās apdzīvotās vietās turpmāk būs aktīvi jānodarbojas ar ķemertiņu kontroli.

“Tas nebūs tā, ka ar 2023. gadu viss ies kā pa diegu,” komentē Baltinavas novada domes izpilddirektors Jānis Bubnovs. “Tur būs smags darbs, tur būs daudz neapmierināto. Un atkal būs daudz pārmetumu pašvaldībām, ko jūs kasāties un tā tālāk...”

Mazās pašvaldības gaida administratīvi teritoriālo reformu cerībā, ka lielās palīdzēs situāciju sakārtot. Arī atbildīgā ministrija uzsver, ka jaunajām vietvarām būs smagi jāstrādā pie ūdenssaimniecību sakārtošanas. Vai tas izdosies, to rādīs laiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt